Kā latviešu ģimene pārvērta Sūdu Pētera māju omulīgā ģimenes ligzdiņā 0
Avots: Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Iebraucot Bokānu mājas sakoptajā un ziedošajā pagalmā, kur saimnieko Petkunu-Valgumu ģimene ar savām atvasēm, nespēju iedomāties, ka pirms astoņiem gadiem šī 1927. gadā celtā māja bijusi ieaugusi brikšņos – tik daudz te izdarīts, turklāt neņemot kredītus un iztiekot tikai ar darba algām.
Ne tikai pagalms, arī iekštelpas pārvērstas līdz nepazīšanai – priekšnams, virtuve, viesistaba un vannas istaba piedzīvojušas pārbūvi un remontu, bet meiteņu istabās veikts pagaidu remonts.
Soli pa solim uz priekšu
“Pārsteidza, ka durvis un griesti bija ļoti zemi, jo, ejot iekšā, pat man, neliela auguma cilvēkam, bija jāpieliecas,” pirmajos iespaidos, apmeklējot šo ēku, dalās Agris (36). Viņš ar padarīto mājas pārbūvē neplātās, tikai nosaka, ka, tāpat kā Rīga, tā nekad nebūšot gatava, jo darāmā vēl daudz – teju tikpat, cik jau paveikts.
Pa vidu gadījies arī piespiedu pārdomu brīdis, jo saimnieks pēc ērces kodiena saslimis ar encefalītu, kam sekojis meningīts, un vairāk nekā pusgadu iegūlis gultā. Celties palīdzējusi doma par tikko dzimušo jaunāko meitiņu, ka abām vajadzīgs vesels tētis.
“Reiz, kad mūsu bērni šūpojās jaunajās šūpolēs, vējš no ceļmalas atpūta kādas garām ejošas ģimenes saviem bērniem teiktos vārdus – “tur nedrīkst iet, tur biezie dzīvo”. Kādi biezie, “Bokānos” visu esam paveikuši tikai ar savām rokām, no algas līdz algai dzīvojot, vienīgi malkas katla un jauna skursteņa izbūvei paņēmām īstermiņa aizdevumu.
Māja stāvēja tukša vairākus gadus. Kad te ieradāmies, nebija ne ūdens, ne kanalizācijas.
Aku rakām citā vietā, jo vecajā trīspadsmit metru dziļajā koka grodu akā ūdens vairs nebija dzeršanai lietojams. To aizbērām, lai bērni neiekrīt.
Sākumā braucu šurp no Madonas (~ 26 km) pēc darba strādāt līdz pusnaktij. Vēlāk pasaucām talkā celtnieku, lai nošpaktelē sienas, uz ātro izremontējām vienu istabu un nolikām matraci uz grīdas, kur pārgulēt nakti pa brīvdienām,” atceras Agris.
“Kamēr vīrs darbā, es jau braucu ar autobusu māju tīrīt ar visu lielo punci pirmās meitas gaidībās,” sarunā iesaistās Jana (33). Apkārtne bijusi pamatīgi aizaugusi, koku zari dūrušies logu rūtīs.
Agris divus gadus zāģējis un plēsis laukā celmus – būtībā līdis līdumu, bet viss izdevies, jo abi jaunieši no pirmās dienas bijuši pozitīvi noskaņoti un gribējuši iekopt savu ģimenes ligzdu. Ar darbiem pārņemti, aizmirsuši iemūžināt fotogrāfijās atjaunotnes vēsturi.
“Šeit jau nekā īpaša nav – ne bruģēta pagalma, ne mākslas darbu – tikai puķes, kas ir mana aizraušanās. Cenšamies saglabāt visu veco.
Pat jumtu nemainījām, jo tas ir ulmaņlaiku zviedru skārda jumts – no āpuses sarkanīgs, mazliet norūsējis, bet bēniņos spīdīgs, kā tikko ražots. Vienīgi, kad krusa krīt, tad liekas, ka karš būtu sācies,” smejas Jana.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā “Bokānu” saimniecība bijusi paliela – ap 50 hektāru. Saglabājusies vecā klēts, kūts, šķūnis, kas gaida rindā uz atjaunošanu, bet rijas vietā kalna galā uzbūvēta lapene, kur atpūsties un pārraudzīt sētu.
Bērniem sava māja
Gadiem ritot, meitām radusies vajadzība pēc vietas, kur netraucēti spēlēties, tāpēc tētim nācies ņemt darbarīkus un būvēt bērniem māju.
“Agatei (8) ir absolūtā dzirde, viņa Cesvaines mūzikas skolā mācās spēlēt vijoli un klavieres, bet Adrija (4) ir mazais inženieris. Kad kaut ko taisu, viņa nāk ar līmeņrādi un mērlentām, novērtē darbu un saka – darīsim šitā! Tā mēs pagājušajā gadā arī uzcēlām spēļu mājiņu,” teic Agris.
“Redzot, ko vecāki diendienā dara, meitas arī uzauga, tāpēc katrai ir savs puķu podiņš, kā mammai un skrūvgriežu komplekts kā tētim, kurš ar tiem strādā,” piebilst Jana.
Mīlestības koks pie verandas
Pie jaunajām ieejas durvīm, kuras taisījis vietējais meistars Juris Neimanis, redzamās eņģes palikušas par piemiņu no vecajām durvīm, kuras vairāk izskatījušās pēc šķūņa, ne dzīvojamās mājas durvīm ar caurumu apakšā sunim vai kaķim.
“Joprojām nesaprotu, kā iepriekšējie saimnieki te nenosala, jo nebija nekāda pakojuma un šķirbas tādas, ka peles un žurkas varēja ložņāt uz nebēdu,” brīnās Agris. Dzelzavas pagastā šo māju visi pazīst kā Lauču māju, taču pirms viņiem te dzīvojis tāds Sūdu Pīters, kurš šādā vārdā nokrustīts, jo, braukdams savās gaitās, vienmēr uzlasījis uz ceļa nokritušos zirgābolus.
Ceļa pusē Bokānu māju rotā veranda, kura bijusi sīkām logu rūtīm – gluži kā Jūrmalas vasarnīcām –, bet nu modernizēta. “Kad te ievācāmies, veranda bija pilna ar senām lietām – veciem radioaparātiem, kapļiem, dravošanas piederumiem –, nerazdami lietojumu, tos atdevām “Kučuru dzirnavu” muzejam,” atklāj Jana.
“Verandas priekšā auga trīs vīnogu krūmi, kurus sākumā noturējām par nokaltušiem. Kad divus jau bijām nocirtuši, atklājās, ka vīnoga tomēr ir dzīva, un tā nu mums palika šī vienīgā – mūsu mīlestības koks.”
“Bokānu” saimnieki lopus netur, jo Agris ir automehāniķis, Jana – pavāre. Te voljērā dzīvo tikai divi suņi, daži truši stresa noņemšanai un akvārijā zivtiņas.
Esot gan arī svētelis, kas vienatnē šad tad, par izbīli saimniecei, mēdzot pastaigāties pa pagalmu. Viens pats. Tādēļ, ka pirms gadiem četriem stārķu pāri izšķīrusi nelaime – otrs putns sabraukts uz netālās Madonas–Gulbenes šosejas, bet šis, palicis uzticīgs savai vietai, ik gadu atgriežas, nesot tai svētību.
