Skaisti – laulību solījumi sudraba, zelta, dimanta kāzās. Kā dēvē pārējās jubilejas? 0
Ja laulātie nodzīvojuši līdz sudraba kāzām un vēl joprojām atzīmē savas savienības gadadienu, tas liecina, ka ģimenes dzīve izdevusies.
Daugavpils Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas priesteris Andris Ševels savas kalpošanas laikā ir ne vien laulājis pārus, bet arī ar pateicības dievkalpojumu un solījumu atjaunošanu svētījis ģimenes kopdzīves sudraba, zelta un dimanta jubilejā. – Nodzīvot kopā 25, 50 vai pat 75 gadus tiešām ir liela dzīves māksla. Un ne tikai būt kopā, bet joprojām vienam otru mīlēt un būt apņēmības pilniem iesākto kopceļu turpināt, – uzsver priesteris.
Šī ceremonija vienmēr esot ļoti aizkustinoša, jo tajā piedalās ne vien laulātie, bet arī viņu bērni un mazbērni. Ir sasniegts briedums, izturēti dzīves uzliktie pārbaudījumi, būts kopā gan priekos, gan bēdās. Ne viens vien pāris priesterim atzinis, ka pārdzīvojums sudrabkāzās bijis lielāks, nekā laulājoties pirmoreiz, jo notiekošajā iesaistījušies ar lielāku izpratni. – Pēc 25 kopdzīves gadiem pāris atkārto svētsolījumu, ko viņi deva laulāšanās dienā, kad viens otram solīja mīlestību, uzticību un cieņu, – ceremonijas būtību skaidro Andris Ševels.
Trīs svarīgi jautājumi
Tiek uzdoti trīs jautājumi: vai gribat vienmēr dzīvot savstarpējā mīlestībā, kā to esat solījuši, noslēdzot laulību? Vai gribat vienmēr saglabāt savstarpēju uzticību un cieņu? Vai gribat viens otram vienmēr palīdzēt kā laimē, tā nelaimē, kā veselībā, tā slimībā ar darbiem un lūgšanām?
Kad priesterim vaicāju, kāpēc ir vajadzīgi šādi atskaites brīži un kas notiek ar pāri pēc kāzu gadadienai veltītās svinīgās ceremonijas, viņš atbild: – Ikdienas rutīnas iespaidā savstarpējās attiecības nobružājas, bet šādas ceremonijas pievērš uzmanību tam, kam ikdienas steigā neveltām pienācīgu vērību. Laulību 25. gadadienai veltītajā dievkalpojumā dzīvesbiedri pateicas Dievam par nodzīvotajiem gadiem un citu klātbūtnē apliecina, ka arī turpmāk grib būt kopā ar šo cilvēku, lai viņu mīlētu un cienītu. Viņi lūdz arī Dieva svētību, spēku un palīdzību līdz mūža beigām uzticīgi pildīt laulības zvērestu.
Priesteris esot vaicājis pāriem, ko viņi varētu ieteikt jaunajiem, kuri uzsāk kopdzīvi. Laulātie, kas svinējuši zelta kāzas, uzsvēruši prasmi piedot otram un pieņemt viņu tādu, kāds ir, nevis censties mainīt. Otru tu nevari mainīt, tikai pats vari mainīties. Un, ja tu mainies, mainās pasaule ap tevi.
– Šajā sakarā nāk prātā anekdote. Gruzijā pāris svin zelta kāzas. Ierodas žurnālisti un jautā vīram: jūs 50 kopdzīves gados nekad neesat gribējis šķirties? Vīrs atbild: šķirties – nekad, bet sievu nosist – bieži. Man šī anekdote patīk tāpēc, ka tā izsaka kopdzīves būtību. Vīrs nekad nav gribējis mainīt savu lēmumu būt laulātam ar konkrēto sievieti, taču izjūtas un emocijas, ko izraisījusi dzīvesbiedre, bijušas dažādas.
Priesteris atgādina – stājoties laulībā, viens otram sola uzticību, cieņu un mīlestību, nevis to, ka nekad nebūs dusmu vai negribēsies strīdēties.
Sudrabkāzām pāris parasti iegādājas sudraba gredzenus, retāk – rokassprādzes. Priesteris tos svēta, un laulātie gredzenus uzvelk viens otram pirkstā. – Šie simboli ir vajadzīgi, lai sudrabkāzu diena paliktu dziļāk atmiņā. Mums, cilvēkiem, ļoti svarīgas ir zīmes, un laulības gredzens ir laulāto mīlestības, uzticības un cieņas apliecinājums. Tā ir zīme, ka mēs esam sevi dāvājuši viens otram.
Gredzens arī rāda, ka es neesmu brīvs, esmu saistīts ar otru cilvēku, es uzņemos atbildību par viņu. Noņemot gredzenu, savu laulību apdraud un arī rīkojas negodīgi pret citiem cilvēkiem, parādot, ka esmu brīvs. Senatnē laulības gredzenos iegravēja vārdus “Mors sola” (“Vienīgi nāve var mūs šķirt”).
Svinības
Uz sudrabkāzu svinību galda tradicionāli klāj baltu galdautu, liek sudraba traukus vai vismaz sudraba svečturus, klājumu rotā ar sudraba krāsas lentēm un salvetēm. Viss spīd un laistās, ir bagātīgs ēdienu piedāvājums. Kopumā gan servēšanai, gan ēdieniem vajadzētu demonstrēt, ka vīrs un sieva ir pārtikuši cilvēki, ka spējuši ne tikai saglabāt mīlestību, bet arī kļūt turīgi.
Priesteris uzskata, ka dzīvesbiedriem vajadzētu svinēt katru laulības gadadienu – arī pirmo, otro, trešo, desmito, piecpadsmito un visas turpmākās. Tas ir nepieciešams, lai stiprinātu savstarpējo saikni.
