Sudrabas partija reģistrēta pretrunīgi vērtētā “Krievu kluba” līdera dzīvoklī 3
“Daudzi cilvēki, biedrības, arī šobrīd Saeimā nepārstāvētās partijas, nāca pie manis, vēloties kopā darboties un kaut ko valstī mainīt,” Inguna Sudraba janvārī izteicās intervijā “LA”. Lielākā daļa šo personu gan tiek turētas noslēpumā. Gatavību atbalstīt Ingunas Sudrabas kustību “No sirds Latvijai” nupat izteicis bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Noskaidrojies vēl viens domubiedrs – Fizikālās enerģētikas institūta zinātnieks Viktors Gavrilovs, kura Zolitūdes dzīvoklis izmantots kā kustības juridiskā adrese.
“Pasīva organizācija”
Tā kā V. Gavrilovs ir biedrības “Krievu klubs” prezidents, rodas jautājums, kas tā par organizāciju un ko tas liecina par Sudrabas kustību? “Krievu klubs” izveidots, reģistrēts 2004. gadā. Tās valdē bez toreizējā prezidenta Aleksandra Gapoņenko bija Sergejs Mirskis, Viktors Kotovs un Baltijas Krievu institūta profesors Staņislavs Buka. Kā zināms, A. Gapoņenko bijis gan valodas referenduma ideologu vidū, gan tā dēvētā “Nepilsoņu kongresa” iedvesmotājs. Kad jautāju, kā V. Gavrilovs vērtē Aleksandru Gapoņenko, atbilde ir, ka viņa pozīciju saprotot, bet dažus uzskatus neatbalstot. Piemēram, V. Gavrilovs esot bijis pret referenduma rīkošanu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Ar ieganstu, ka “Krievu klubs” veicinās kultūru, biedrība 2005. gadā pieprasīja un arī saņēma sabiedriskā labuma organizācijas statusu. Toreiz tās adrese bija Rīgā, Ropažu ielā 52/56, pēc tam dažus gadus – Lilastē, dārzkopības kooperatīvā, bet tagad biedrībai atkal ir birojs Ropažu ielā. Turpat atrodas V. Gavrilova firma “PIRRA”. Tā nodarbojusies ar juridisku palīdzību dokumentu noformēšanā Krievijas pilsoņiem, Krievijas pensijas saņēmējiem, bet tagad dibinātājs saka – konkurences dēļ šis darbs apsīcis.
V. Gavrilovs “Krievu kluba” priekšgalā ir kopš 2008. gada. Tagad tajā darbojoties vien seši cilvēki, tā esot “pasīva organizācija”. Publiski pieejamā “Krievu kluba” pārskatā par 2012. gadu redzams, ka togad ieņēmumu nav bijis, bet izdoti 334 lati. Kā vienīgo ieplānoto pasākumu biedrības prezidents min mākslinieka Ņikitina gleznu izstādi martā.
“Krievu klubs” ticis izveidots, lai pretendētu uz fonda “Russkij mir” naudu, taču cerēto finansējumu nedabūjis. V. Gavrilovs izsaka skeptisku vērtējumu par tā sauktajām Krievijas tautiešu organizācijām – šajās aprindās katrs, kurš grib būt līderis, veidojot savu organizāciju. Bet no tā neesot nekādas jēgas. V. Gavrilovam ir pieredze šajās organizācijās. Jau 1991. gadā bijis Krievu kopienā. Par šīs organizācijas vēlākajiem līderiem Vjačeslavu Altuhovu un Valēriju Kravcovu gan V. Gavrilovs saka – “viņi ir citu aprindu ļaudis, nevis manējo”. No organizācijas viņš ātri esot norobežojies. V. Gavrilovs vēlējies izveidot Latvijas Krievu kopienas Tehnoloģisko institūtu. Šo ideju atbalstījusi valdība un LU toreizējais rektors Juris Zaķis. “Tagad tas ir Sociālo tehnoloģiju institūts,” piemetina V. Gavrilovs.
2000. gadā radās jauna sabiedriskā organizācija – kustība “Latvijas tautas vienotība”. Mērķis – kļūt par masu kustību, kas apvieno Latvijas iedzīvotājus neatkarīgi no to tautības un ticības, sociālā stāvokļa. Šķiet, saredzamas kādas līdzības ar kustību “No sirds Latvijai”. Toreiz par organizācijas līdzpriekšsēdētājiem ievēlēti akadēmiķis Viktors Kalnbērzs un zinātņu doktors Viktors Gavrilovs. Tieši šo kustību V. Gavrilovs pārstāvējis Krievijas Valsts domes tautiešu padomē, kur toreiz darbojušies krievvalodīgo iedzīvotāju pārstāvji no visām bijušajām padomju republikām. Tur bijusi arī Tatjana Ždanoka.
Nepilsoņa statusa priekšrocības
V. Gavrilovs ir vecticībnieks. Sarunas laikā viņš vairākkārt pārmet krustu, kā apstiprinot sacītā patiesumu. Piemin, ka dzimtas rados ir Kalniņi, kuri aizbraukuši no Latvijas teritorijas 1915. gadā, un ka vēlāk vecmāmiņa 19 gadus izcietusi ieslodzījumu Staļina nometnēs.
V. Gavrilovs pirms vairākiem gadiem sācis naturalizācijas procesu, lai tiktu uzņemts Latvijas pilsonībā, neesot nokārtojis pārbaudījumus, jo strādājis ārpus Latvijas – Grenoblē. Pagaidām nepilsoņa statuss viņam esot izdevīgāks – nav jāprasa Krievijas vīza, un V. Gavrilovs savu zinātnisko darbu strādājot arī Maskavas apgabalā Dubnā.
Ar I. Sudrabu V. Gavrilovs iepazinies laikā, kad viņa strādājusi “Parex bankā”, un zinot, ka jaunās kustības veidotāja ir krietns cilvēks. “Ja Sudraba izveidos partiju, tad tajā iestāšos,” saka V. Gavrilovs. Kaut arī pats nevarēšot piedalīties vēlēšanās, sola aģitēt gan krievu, gan latviešu vidū.
Lepns par sasniegumiem zinātnē
Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis Viktoru Gavrilovu pazīst jau no tā laika, kad abi strādājuši Fizikas institūtā Salaspilī. Par zinātnieka darbu J. Ekmanis atsaucas cildinoši – kopīgi ar kolēģiem veikti vērienīgi pētījumi, publikācijas starptautiska līmeņa žurnālos, eksperimenti kopā ar vācu zinātniekiem, pētījumi, kam paredzami arī praktiski lietojumi, piemēram, par fotoelektriskiem Saules enerģijas pārveidotājiem.
Neesot dzirdēts, ka V. Gavrilovs darbabiedru vidū spriestu par politiku. Pētnieks kautrējoties runāt latviski. Komandējumu atskaites gan jāraksta latviski, un šo prasību viņš pildot.
Kad V. Gavrilovs stāstīja, ka šopavasar tiks organizēta konference par enerģētisko drošību Latvijā, pajautāju par priekšlasījuma valodu. Atbilde: “Sākšu latviski, pēc tam droši vien pāriešu uz krievu valodu.”
