Sudraba valodā 0
31. 10. 2003. “Mājas Viesī” žurnāliste Vita Krauja sarunājas ar mākslinieku OĻEGU AUZERU. Slavenais sudrabkalis stāstu par savu dzīvi sāk, atceroties vectēvu Vili Liepiņu, kurš prata gleznot, griezt koku un sešgadīgo mazdēlu rosināja – uz ķeblīša augšā un ķeries klāt!
Oļegs izgriezis varenu burukuģi no koka. Izmācījies par juvelieri, Oļegs Auzers radījis varenu burinieku sudrabā un daudzus tik lielus un smalkus darbus, ka elpa aizraujas.
Oļegs Auzers: – Ko desmit gados esmu paveicis? To jau pārdesmit teikumos nemaz nav iespējams izstāstīt! Esmu izveidojis un vadu Baltijas juvelieru asociāciju, “Auzera juvelieru mākslas koledžu”, Limbažos esmu izveidojis “Dzīvā sudraba muzeju”. Tur vajag aizbraukt apskatīties! Muzeja apmeklētāji var redzēt manus lielos darbus un var arī paši padarboties – kaut ko veidot sudrabā. Limbažu rātsnamā augšā ir laulības ceremoniju zāle, te laulāties brauc arī no Rīgas un citām vietām. Pēc ceremonijas kāzu viesi nāk lejā “Dzīvā sudraba muzejā” un kopīgi ar jaunlaulātajiem taisām dzimtas koku. Jaunā sieva un jaunais vīrs izveido katrs savu dzimtas koka pusi, mēs tās salodējam kopā. Tad dzimtas koku ieliekam rāmītī zem stikla, šo mākslas darbu ģimene var likt pie sienas un kad atnāk ciemiņi, izstāstīt ko katrs ir salodējis. Un vēlāk bērni un mazbērni var lodēt klāt savu zariņu. Interesanti!
Esmu uztaisījis veiksmīgus darbus – piemēram, burinieku, tas aplūkojams Limbažu Dzīvā sudraba muzejā, ir darbi, kuri apskatāmi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Vēl esmu dāvinājis darbus Melngalvju namam, Limbažu muzejam un Šveices valsts muzejam Cīrihē. Manus darbus prezidenti dāvājuši Dzordžam Bušam – ozolzaru, un Elizabetei II – rozīti. Daudz darbu, daudz skolnieku. Man ir četri bērni – jaunākajai atvasei ir 10 gadu, viņa spēlē, glezno, zīmē, sākusi nodarboties ar sudrabu, raksta stāstus. Aug un veidojas arī seši mazbērni.
