Rotkalis Oļegs Auzers sudrabā īsteno savas vīzijas 2
Skolnieks
Oļegs Auzers piedzima Rīgā senā mākslinieku dzimtā. Savu pirmo burukuģi viņš izveidoja jau pirmsskolas vecumā, ciemojoties Limbažos pie vectēva Viļa Liepiņa. Pusaudža vecumā Oļegs pievērsās Tibetas medicīnai un filozofijai, 20 gadu vecumā pētīja astrofiziku un kvantu mehāniku. Pēc dienesta armijā māmiņa uzstāja, ka dēlam jāstrādā Rīgas Juvelierizstrādājumu rūpnīcā par zelli. Kad arods apgūts, sekoja darbs r/a “Daiļrade” un mācības Maskavā Lietišķās mākslas institūtā.
“Kad pirmoreiz ieraudzīju Faberžē izstrādājumus, jutu, ka vēlos viņu pārspēt. Mani sudraba veidošanā vairāk interesē dzīvā pasaule, jo tur ir viss – gan kompozīcija, gan proporcijas, gan rotaļīgas detaļas. Piemēram, 2001. gadā izveidotajā 128 cm augstajā un 20 kg smagajā augļu traukā, kas bija pirmais darbs atjaunotajā Melngalvju nama sudraba kolekcijā, līdzās augļiem, ziediem un lapām uz mana kausa redzams arī zirneklītis, spāre, vabole, taurenis, varde, gliemezis un arī tārpiņš, kas izlīdis no ābola. Kausa izveidē izmantoju gan senās, gan arī paša radītās sudraba apstrādes metodes,” stāsta Oļegs.
Tagad sudrabkaļa plastiskie kausi, trauki, brošas un citas jaukas lietas grezno Anglijas karalienes, Japānas imperatora, Amerikas Savienoto Valstu prezidenta, Krievijas prezidenta, Vācijas kanclera un citu svarīgu personu kabinetu vitrīnas. Tās sastopamas daudzu muzeju kolekcijās un veido pamatu Rīgas Melngalvju nama sudrablietu kolekcijai.
Skolotājs
Oļegs Auzers vadījis juveliermākslas studiju “Rotkalis”, nodibinājis mākslas studiju “Auda”. Lielo pārmaiņu laikā tapa “Auzera juvelieru mākslas koledža”. Arī atgriezies Limbažos meistars turpina mācīt sudrabkaļus.
“Kārtīgam cilvēkam un, visupirms, māksliniekam jābūt ētiskam, ar to saprotot tādu īpašību sakopojumu, kas palīdz izdzīvot plašākai ļaužu kopai – ģimenei un tautai. Tā ir dziļa, universāla dabas gudrība, kas iekodēta ētiskā uzvedībā, kas ar laiku no cilvēku vidus izdala vērtīgākos. Arī mācekļus izvēlos pēc šī kritērija,” klāsta skolotājs.
Vizionārs
“Domāju, cilvēka personība veidojas pēc tām pašām likumsakarībām, pēc kurām rodas planētas – sākumā ir gāzveida stāvoklis, pēc tam process, kuru sauc par “aplipšanu”, un rezultātā izveidojas kaut kas ciets. Attīstības zemākajā līmenī cilvēku virza egoisms, ambīcijas un vēlme pēc aplausiem. Izejot cauri vilšanās rūgtumam, sākas viņa garīgā attīstība, un tikai šeit rodas atklāsmes un īstas laimes izjūta. Var viegli palīdzēt cilvēkam mainīties, jo mēs visi piedzimstam ļoti spējīgi un tikai pēc tam aplīpam ar to, ko uzspiedusi ģimene, skola un sabiedrība… Mans mērķis ir pilnveidot sevi, meklēt vērtības, kurās var dalīties ar citiem. Un nav lielas nozīmes tam, cik nopelnām. Es esmu ļoti nabadzīgs uz visu juvelieru fona. Un tad, kad man kaut kas ir, viss aiziet jauniem darbiem un dāvanām, jo dot ir daudz patīkamāk nekā saņemt. Cilvēkam jābūt altruistiskam, atvērtam, uz kopējo labumu tendētam, tad viņam arī augstākas enerģijas palīdzēs,” pārliecināts meistars. Viņš bieži dāvina savus unikālos darbus muzejiem un pa reizei arī labiem cilvēkiem.
Meistars
“Mākslā galvenais ir ziņojums. Tehnika ir tikai vēstījuma čaula, meistarība ir tikai veids, kā ziņojumu nodot, saņemot pretī no otra cilvēka apstiprinājumu vai noliegumu. Nēsājot augstvērtīgu sudraba rotu, cilvēks sakārtojas. Rotu gatavojot, man vislabāk jau iepriekš redzēt cilvēku, kas to nēsās, jo tā es varu nodot vēstījumu. Arī klientus es izvēlos. Vienmēr gribas kaut ko skaistu izveidot tam, no kura nāk labestība, nevis tam, kurš tikai maksā vairāk. Manis darināto piespraudi Anglijas karaliene Elizabete II nēsāja veselas trīs dienas, nevis vienu, kā to nosaka etiķete,” smaida rotkalis.
Mākslinieks ir pašā spēku briedumā. Klasiska izmēra darbus un rotas pakāpeniski nomainījušas grandiozas sudraba kompozīcijas, kuras savā izteiksmes veidā stipri pārsniedz tradicionālo sudrabkaļa repertuāru. Darbu sarežģītība un smalkums tos ierindo pa vidu tēlniecībai, grafikai un glezniecībai, filozofiskais zemteksts tos padara par krāšņām alegorijām, savdabīgām esejām sudrabā.
“Par vienu no saviem interesantākajiem darbiem uzskatu lielizmēra sudraba alegoriju “Nākotnes pils 3001”. Tā ir vīzija par nākotnes iespējamo cilvēces vienotību. Uz vilkābelēm, zīļu vītnēm un lazdu riekstiem apvīta kalna izveidoti dažādu konfesiju svētnami – pareizticīgo baznīca, musulmaņu mošeja un tibetiešu tempļi. Darbā izmantoti 30 kg sudraba. Domāju – pašreizējo sabiedrību neapdraud ne ekonomiskā lejupslīde, ne karš, ne pārapdzīvotība. To apdraud neiecietība, egoisms un cietsirdība. Vienotā Sudraba pils, ko balsta visas ticības un tautības, ir nākotnes simbols cilvēces izdzīvošanai. Saviem draugiem varu atgādināt, ka nupat apgādā “Jumava” iznāca mana grāmata, “Mans sudraba ceļš apziņā”, kurā apkopoju savas pārdomas par ētiku, dziedniecību, sudrabu un ceļu uz meistarību. Ētisku jums jauno gadu!” novēl meistars Oļegs Auzers.
Viedoklis
Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.
“Sudrabkalis Oļegs Auzers ir unikāla radoša personība, kas radoši attīstījies līdzīgi, kā to darīja renesanses laika ģēniji, vispirms iziedams zeļļa, Meistara un tad Skolotāja ceļu. Meistaram ir sava paralēla radošā pasaule. Savos darbos viņš demonstrē pilnīgu pašpietiekamību un izcilu tehnisko varēšanu, kuru guvis, gan izmantojot laikmetīgās, gan senās un labi aizmirstās sudraba apstrādes metodes. Tik grandiozus, tehniski virtuozus darbus kādreiz savās kunstkamerās ievietoja karaļi, vai arī tie baznīcās demonstrēja dievišķā gara manifestāciju matērijā. Mūsdienās mākslas mecenātisma tradīcija ir samazinājusies, tomēr ne pilnīgi izsīkusi. Savulaik sudrabkaļa Auzera veidotā grandiozā sudraba vāze kļuva par Rīgas Melngalvju nama atjaunotās sudraba kolekcijas stūrakmeni. Tādu darbu kā Auzera sudraba kalumi nav ne Luvrā, ne citos pasaules vadošajos muzejos.”
