Vija Beinerte: Sudraba lode un prieks 12
Reiz, vēlā pavakarē klīstot pa bērnības mežu, iztraucēju kādu putnu un pēkšņi atklāju: ja vien ļautu vaļu iztēlei, pārbītos no smagajām spārnu vēdām, no vēja, kas iestrēdzis vecā priedē, un šīs bailes būtu pavisam īstas. Tagad zinu: cilvēks var pat nomirt no nepamatotām bailēm. Taču toreiz es nonācu pie vēl kāda svarīga secinājuma: ja jau iztēlei piemīt tāds spēks, to var un vajag izmantot labos nolūkos. Ik rītu pamostoties, caur aizvērtiem plakstiem man šķiet, ka aiz loga ir spoža saule. Dzīvojot miglu un lietavu pilsētā, tā lielākoties ir maldīga iedoma, tomēr es nesteidzos atvērt acis, lai izbaudītu šo mirkli un piepildītu ar prieku savas iekšējās baterijas.
Mums ir nepieciešama enerģija, dzīvības spēks. Iegūt to varam lūgsnā vai meditācijā, jūras malā vai kalna galā, darot darbu, kas sirdij tuvs, un vēl arī saskarsmē ar citiem. Tu satiec cilvēku, pavadi ar viņu tik vien kā piecas minūtes un pēkšņi jūties pilns prieka un iedvesmas.
Taču var būt arī citādi – kopā pabūts tik vien kā piecas minūtes, bet tu pēkšņi jūties nomākts un noguris. Mans labs draugs to skaidro šādi: ir divu veidu cilvēki – donori un vampīri. Viņš, protams, runā nevis par asinīm, bet par enerģiju. Var to formulēt arī diplomātiskāk: ir devēji un ir ņēmēji.
Ņēmēji mēdz būt agresīvi, viņi izvirza pretenzijas, provocē konfliktus, gaida, kad otrs zaudēs savaldību. Ir arī tādi, kas nemitīgi žēlojas par sūro likteni, stulbu priekšnieku, nenovīdīgiem kaimiņiem, nepateicīgiem bērniem. Turklāt viņi nevēlas situāciju izanalizēt un atrisināt – tikai izgāzt pār otru šalti negāciju. Vispār jau variantu ir daudz, taču iznākums viens – tu jūties iztukšots.
Protams, visjēdzīgāk būtu izvairīties no šādu cilvēku sabiedrības. Bet ko darīt, ja tas nav iespējams? Pasakās kā iedarbīgu līdzekli cīņai ar vampīriem min pīlādža mietu un sudraba lodi. Taču mēs, kā saka dziesminieks, nedzīvojam pasakā.
Kāds gudrs vīrs man reiz iemācīja: vampīrs spēj paņemt ne vairāk kā ods, ja vien cilvēks pats neatdod viņam savu enerģiju. Tādēļ – palīdzi ikvienam, kam vari, taču neļaujies manipulējams! Elpo dziļi un mierīgi, sakrusto kājas, rokas vai vismaz pirkstus! Daži iesaka iztēloties baltu ekrānu, kas atstaro negācijas. Es ekrāna vietā izmantoju spoguli, ko domās novietoju starp sevi un to, kas vēlas ņemt nelūdzot. Vampīriem ļoti nepatīk spoguļi.
Pēc saskarsmes ar ņēmējiem ieteicams ieiet dušā, ļaut, lai ūdens aizskalo visus sārņus un nelabumus. Taču to var izdarīt arī iztēlē: sajūti, kā gaismas straumes līdzīgi varenam, dzidri mirdzošam ūdenskritumam apskauj un attīra tevi.
Un vēl – smaidi un atceries ķēniņa Zālamana mācību: priecīga sirds dziedina vainas. Bet galvenais – nebaidies un nedusmojies! Gaisma necīnās ar tumsu, tā tumsu nevis uzvar, bet kliedē. Kur ir gaisma, tumsas vienkārši nav.
