Sudrabā kaltais zelta pāris 0
Ar rotkaļiem Initu un Vitautu Straupēm netieši esmu saistīta jau daudzus gadus un diendienā, jo nēsāju viņu darināto sudrabā pīto krustiņu. Tas man ir arī todien, kad dodos pie māksliniekiem uz Siguldu. Tieši tāds pats, tikai izmērā lielāks, ir arī fotogrāfei Andai. Saprotams, ka rotu meistari uzreiz atpazīst savus darbus.
Inita un Vitauts dzīvo un strādā abi zem viena jumta. Viņi ir precējušies 27 gadus, bet Vitauts smej, ka, tā kā katru dienu ir kopā gan darbā, gan atpūtā, tad var uzskatīt, ka jau nosvinētas zelta kāzas. Normāli pāri taču tiekas vien vakaros un brīvdienās. Viņi ir vecāki meitām Ievai (26) un Lienei (22) un pastarītim Mikum (13). Vecākā meita Straupes jau iecēlusi vecvecāku godā.
– Spriežot pēc lielajām meitām, jādomā, ka jūs esat apprecējušies ļoti jauni.
Inita: – Kad mēs aizbraucam uz Beļģiju vai Holandi, nevar nemaz teikt, ka viņas ir manas meitas, jāsaka, ka māsas vai draudzenes. Tur sievietes pirmo bērnu laiž pasaulē ap trīsdesmit pieciem gadiem, tāpēc uz mani raudzītos ar aizdomām, ka jaunībā esmu bijusi vieglprātīga.
Vitauts: – Miks jau dzima pēc Eiropas standartiem.
– Cik tad jauni bijāt, kad mijāt gredzenus?
Inita: – Manuprāt, tas notika pārāk ātri, man vēl nebija divdesmit gadu.
Vitauts: – Man arī ne.
– Labāk jau agrāk diviem cilvēkiem satikties, nekā nekad. Droši vien, ka jūsu mīlestība uzplauka pirmajā studiju gadā, lasot kolhoza laukā kartupeļus.
Vitauts: – Togad universitātē izveidoja jaunu fakultāti, kurā mācīja topošos darbmācības skolotājus, un tā sanāca, ka gan es, gan Inita nolēmām būt pirmo celmlaužu vidū. Nebija pat vēl izveidota kārtīga mācību programma, mēs pasniedzējiem palīdzējām to radīt. Taču kartupeļu talkā mēs nesaskatījāmies, jo atradāmies dažādos kolhozos. Inita kartupeļus lasīja Līgatnē, bet es Kārļos. Mēs bijām liela grupa – piecdesmit studenti un visi vienā kolhozā nevarējām satilpt. Līgatnes kultūras namā gan tika sarīkota talcinieku ballīte, bet tur mums ar Initu vēl nekas nesākās.
Inita: – Tas sākās pamazām, kopā gājām uz izstādēm.
Vitauts: – Mūsu fakultāte atradās Anniņmuižā, un mēs bijām bieži kafejnīcas “Pie Žanetes” apmeklētāji. Kafejnīcas vadītāja Žanete mūs reizēm arī piesedza, kad bastojām lekcijas. Bet ar kāzām iznāca tieši tā, kā Ainārs Mielavs dzied: “Ai, jel manu vieglu prātu, jauns apņēmu līgaviņ’. Ne gadiņa nedzīvoju, sola kungi karā ņemt.”
Nākamajā rītā pēc kāzu nakts man bija jādodas armijā. No paziņām biju saklausījies, kā viņi veiksmīgi izvairījušies no armijas, notēlodami jukušos. Es jau laikus sāku piestaigāt uz poliklīniku, sūdzoties par slimības simptomiem, lai nebūtu tā, ka pēkšņi kļūstu par muļķi.
Mani it kā izbrāķēja, bet pēdējā brīdī tomēr nolēma, ka varbūt būšu derīgs padomju armijai. Palaimējās, ka nekur tālu neaizsūtīja, dienēju Tērvetē. Naktīs izlavījos no iežogojuma un krustu šķērsu izstaigāju Tērvetes dabas parku, sasveicinoties ar Lutausi.
Inita: – Es arī pa kluso esmu nakšņojusi kara daļā.
Vitauts: – Ja vien tajā koka šķūnī nebūtu skraidījušas žurkas, tad būtu pavisam romantiski.
– Vai diviem māksliniekiem, kam katram savs radošo domu lidojums, ir viegli sadzīvot?
– Diviem celtniekiem noteikti būtu vieglāk, jo mājās nav jārunā par darbu un nav arī radošo moku. Mūsu ģimenē Inita ir māksliniece, bet es “celtnieks”, jo vairāk ņemos ar tehniskajām lietām. Man kaifu sagādā jaunas tehnoloģijas un instrumenti. Bet nekad jau neapstājas arī mans tiešais darbs – gredzenu kalšana. Ziemā ir neliels atelpas brīdis, bet no pavasara līdz rudenim ir liels pieprasījums pēc laulības gredzeniem. Es netaisu klasiskos riņķus, jo tādus iznāk lētāk nopirkt veikalā, un man nav interesanti pie tādiem strādāt. Pasūtītāju iepazīstinu ar saviem paraugiem, un viņš izklāsta savas idejas. Es cenšos atrunāt no sudraba laulības gredzeniem, jo tie ātri nodilst. Kompromisa variants ir sudraba gredzens ar zelta malām, jo tāds kalpo ilgāk.
– Skatos, ka Vitautam pirkstā rūpnieciski ražots zelta laulības gredzens, bet Initai tā vispār nav.
– Manējais paguvis krietni nodilt, bet ko var gribēt, tas man ir jau kopš tālā 1985. gada. Es arī daudz fiziski strādāju, cementu jaucu ar plikām rokām.
Inita: – Man gredzens traucē darbā. Es no rotām izvēlos nēsāt auskarus. Atšķirībā no Vitauta, es gredzenus netaisu, toties viņš nedarina auskarus. Es tiem savulaik pievērsos tādēļ, ka nevarēju sagaidīt, kad man Vitauts uztaisīs auskarus.
Vitauts: – Es vienkārši netaisīju tādus, kādus viņa bija uzzīmējusi, vēlējos citādākus.
– Jums bieži sanāk strīdēties par darbu?
– Tie arī ir mūsu vienīgie strīdi, kā labāk to vai šito izdarīt.
Inita: – Mums nav rutīnas ne darbā, ne dzīvē, jo katra diena ir atšķirīga. Domāju, ja cilvēkiem darbā nekas jauns neparādās, tad rodas vēlme meklēt kaut ko jaunu ārpusē.
Vitauts: – Tiem, kas nopietni kaut ko dara, nav laika ecēties un šķirties. Dumjas domas nāk prātā no bezdarbības.
Inita: – Vasarās mums brīvdienu nav, vienīgi ziemā varam paņemt nelielu atvaļinājumu. Nesen bijām aizbraukuši uz Beļģiju, pirms tam izmetot līkumu līdz Romai. Pirms kāda laika skolēnu apmaiņas programmas ietvaros uzņēmām pie sevis puisi no Beļģijas. Viņš bija fantastisks, mūsu dēlam kļuva par tādu kā vecāko brāli. Mums izveidojās sirsnīgas attiecības ar puiša vecākiem un tagad katru gadu dodamies viņus apciemot. Meita Liene patlaban Holandē studē fotomākslu, braucam ciemos arī pie viņas. Lai izvēdinātu galvu, ziemā mēs ar Vitautu ļaujamies slēpošanas priekiem. Tie, kas dzīvo Siguldā, agrāk vai vēlāk sāk nodarboties ar kalnu slēpošanu.
Vitauts: – Siguldā esam iecienījuši Kaķīškalnu, jo tur nebrauc iesācēji, kas nevalda pār savām slēpēm. Labprāt dodamies uz Zviedriju. Tur gan kalni ir zemāki nekā Alpos, toties ļaužu mazāk. Vari būt drošs, ka kāds neuzskries virsū. Man jau nekas, esmu padevies ražena auguma, bet Inita baidās, ka kāds slēpotājs viņu nenotriec zemē.
Inita: – Zviedrijā paralēli kalnu slēpošanai var nodarboties arī ar distanču slēpošanu, tur ir fantastiski sakoptas trases, un es lieliski varu apvienot abas nodarbes. Tā jau nav, ka mēs, iestājoties ziemai, ļautos tikai ziemas priekiem. Kopš vecākā meita Ieva atbilstoši augstskolā apgūtajam strādā pie mums par komunikāciju un mārketinga speciālisti, katrā gada nogalē tiek izdots mūsu rotu katalogs, kuru papildina fotogrāfijas, ko uzņēmusi mūsu jaunākā meita.
– Tad jau iznāk, ka jums ir ģimenes uzņēmums.
Vitauts: – Darbnīcā par meistaru strādā arī Ievas vīrs un viņa draugs. Gan ar laiku šeit strādās arī mazdēls, kam patlaban ir trīs gadi, bet jau tagad viņš saka – iedod man “tukni”, kas nozīmē – āmuru.
Inita: – Man tētis teica – ģimenes uzņēmums ir pati sarežģītākā uzņēmuma forma.
Vitauts: – Bet tā ir drošākā forma, jo strādā ar attieksmi, ka tas ir tavs. Meitas ģimenes mājokļa ārdurvis atrodas piecus metrus no mūsējām, tā ka mēs savu degunu viņu katlā nebāžam, tas katram ir savs.
Inita: – Man nekad nav bijusi sajūta, ka dzīvē kaut ko vajadzēja darīt citādi.
Vitauts: – Ja būtu darījuši citādi, tad nebūtu tā, kā ir tagad. Ja ķēdītē kāda posmiņa iztrūkst, tad viss mainās.
Inita: – Dievs smejas par cilvēku plāniem, tāpēc nevajag stingri pieturēties pie plānotā, vajag ļauties dzīvei un saskatīt, kādas iespējas tā piedāvā.
Vitauts: – Ne jau peldēt pa straumei, bet redzēt variantus un nepalaist garām iespējas, kas klusi atnāk pie tevis. Dzīve visiem dāvā iespējas, tikai vajag mācēt tās saskatīt un novērtēt.
