Sudetu mācība Krimai: meklējot paralēles starp 1938. un 2014. gadu 16
Politiķi un politologi, runājot par saspīlētajām Ukrainas – Krievijas attiecībām un rietumvalstu nostāju, bieži Ukrainas Krimu pielīdzina vācu apdzīvotajam Sudetu reģionam 1938. gada Čehoslovākijā. Tā laika notikumos tiešām var saredzēt pazīmes, kas raisa asociācijas ar mūsdienām.
Sudetijas vāciešu jautājumam bija lemts kļūt par vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tādēļ arī bažas, ka rietumvalstis, atkārtojot Anglijas un Francijas tā laika kļūmīgo “nomierināšanas politiku” un laikus neiegrožojot nacistiskās Vācijas, bet šajā gadījumā Krievijas, agresivitāti, pavērs ceļu kaut kam daudz drausmīgākam. Pirms pieprasīt Sudetus un sagraut Čehoslovākiju, Ādolfs Hitlers bija īstenojis Austrijas “anšlusu”. Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst “pārestības”, ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara. Pie varas esošie Rietumu politiķi sākotnēji pat ar izpratni izturējās pret Hitlera politikas vācisko daļu, tiesa, neapjēdzot, ka fīrers nicina “izkurtējušo Vakareiropu” un viņa mērķi ir krietni agresīvāki par vāciešu pasargāšanu no citu tautu “spaidiem” un apvienošanu vienas valsts robežās.
Pirms 1938. gada Sudetu apgabals Vācijas sastāvā nekad nebija bijis. Līdz Pirmajam pasaules karam tā bija vācu apdzīvota Austroungārijas daļa, bet 1918. gadā nonāca jaunizveidotās Čehoslovākijas valsts sastāvā. ASV Valsts departamenta pārstāvis Arčibalds Kūlidžs gan ieteica attiecīgos vāciskos apgabalus sadalīt starp Vāciju un Austriju, tomēr Parīzes miera konference 1919. gadā lēma citādāk. Čehoslovākijas ziemeļrietumos esošais reģions bija ārkārtīgi nozīmīgs savas rūpniecības un akmeņogļu raktuvju dēļ.
Instrukcijas Berlīnē
Sudetiešu līdera Konrāda Henlaina vadītā Sudetijas vāciešu partija (vāciskā saīsinājumā SDP) sākotnēji veidojās kā Čehoslovākijai lojāla institūcija. Kā tāda tā 1935. gadā piedalījās parlamenta vēlēšanās, turklāt henlainieši ieguva 44 no 66 vāciešiem atvēlētajām vietām parlamentā un ar 15,2% balsu kļuva par vienu no spēcīgāk pārstāvētajām partijām valstī. SDP lozungi saistījās ar prasībām pēc lielākas vācu autonomijas, dalības Sudetijas pašvaldībās un tiesās, kā arī ar vācu valodas lietošanu paralēli čehu mēlei. Sākumā tas nebija nekas radikāls, taču pamazām henlainieši pārtapa Vācijas nacistu partijas filiālē Čehoslovākijā. Tas, ka Heinlains saņēma instrukcijas Vācijā, ap 1937./1938. gadu bija fakts, par kuru rakstīja avīzēs. Reizēs, kad sudetiešu vadīšana no Berlīnes kļuva īpaši uzkrītoša un čehi sāka izrādīt sašutumu, Vācijas prese mēdza augstprātīgi norādīts, ka “asinssaites starp vienas tautas locekļiem ir stiprākas par paragrāfiem uz papīra” un esot pilnīgi dabiski, ja Sudetijas vāciešu līderis tiekas ar vācu tautas vadoni. Sudetu vāciešu atšķirības zīme jeb “Georgija lentīte”, bija vairogveida krūšu nozīme nacistiskās Vācijas karoga krāsā ar burtiem “SDP”. Arī sudetu vācieši sveicinājās ar “Sieg heil!” un paceltu labo roku pleca augstumā (vēlāk jau neslēpjoties sauca “Heil Hitler!”).
Jau pāris nedēļas pēc Austrijas “anšlusa” 1938. gada 28. martā Henlains saņēma no Hitlera norādījumu aktivizēt SDP darbību un izvirzīt Čehoslovākijas valdībai prasības par pilnīgu “vācu vienlīdzību”. Prāga gan akceptēja daļu sudetiešu vēlmju, taču nevarēja pieņemt punktus, kas faktiski nozīmēja Čehoslovākijas pārvēršanu federācijā, kur Sudetu vāciešu autonomija būtu valsts valstī. “Sudetu vācieši vēloties pārveidot Čehoslovākiju tik tālu, lai tai vairs nebūtu savas politikas un saistību, kas kavē Lielvācijas ekspansijas tieksmes. Čehi turpretim pieļaujot gan autonomiju un decentralizāciju, bet Čehoslovākijai esot jāpatur sava dvēsele, savs karogs, draugi un robežas,” 1938. gada augusta beigās klāstīja avīzes Latvijā. Teikums “Sudetieši grib dzīvot Čehoslovākijā, bet kā vācieši ar Vācijas pilsoņu tiesībām un pienākumiem” skan ļoti pazīstami. Čehu politiķi un sabiedrība beidzot atskārta, ka Sudetijas vācieši vēlas nevis tiesības, bet varu. Saspīlējumu kā vidutājs vēl mēģināja mazināt britu premjera Nevila Čemberlena sūtītais diplomāts lords Ransimens, taču viņa pūliņi bija nolemti neveiksmei – Hitlera harismātisma apmātie henlainieši bija pārvērtušies par instrumentu Berlīnes rokās. Kad Henlainam atgādināja, ka viņš 1935. gadā panģermānismu nosaucis par Eiropas drošībai tikpat bīstamu kā panslāvismu, sudetietis atbildēja, ka kopš tā laika “daudz ūdens Elbā aiztecējis”. Mēnesi pirms vācu karaspēka iesoļošanas Sudetos un faktiskā Čehoslovākijas sabrukuma Prāgas valdība bija gatava dot sudetiešiem teritoriālu autonomiju un vācu valodas līdztiesību – tieši to, ko SDP bija tik uzstājīgi pieprasījuši. Taču tas jau vairs nebija vajadzīgs ne Henlainam, ne Hitleram.
Propaganda darbā
Interesanti pavērot propagandu, kādu 1938. gada gaitā pret demokrātisko Čehoslovākiju izvērsa nacistiskās Vācijas radiostacijas un prese. Arī henlainieši labprāt izmantoja mikrofonu Berlīnē, lai apsūdzētu valsti, kurā tie dzīvoja. Krievijas TV kanāli Maidana ukraiņus sauc par “fašistiem”, bet no Berlīnes toreiz tika apgalvots, ka Čehoslovākijā valdot “komunisti”. Hitlers allaž uzsvēra, ka Vācijai rūpot tikai vācu apdzīvotie apgabali, bet čehu teritorijas tie aizskart negrasoties. Kā tajā laikā atzina “The New York Times”: “Hitlers nav pieteicis karu, bet tie, kas dzirdējuši viņa skarbo balsi, nav dabūjuši nekādu drošību, ka viņš grib mieru.”
Nacistu presi pārplūdināja izdomātu vai uzpūstu incidentu apraksti no sērijas “čehu zvērības Sudetijā”.
Piemēram, 1938. gada 16. augustā Berlīnes laikrakstu pirmajās lappusēs parādījās ziņa, ka kādā pilsētiņā diviem Sudetu vāciešu “vingrotājiem” uzbrucis 70 čehu liels pūlis. Vācieši piekauti un tos gribējuši noslīcināt upē. Čehoslovākijā neviens par tādiem notikumiem nebija ne dzirdējis. Pat banālus kautiņus starp iereibušām personām naktī uz ielas vai krogā traktēja tā, ka Čehoslovākijai vajadzēja taisnoties un atspēkot baumas. Plašs propagandas darbības lauks parādījās septembra vidū, kad Sudetijā izprovocēja vardarbību un bruņotas sadursmes.
Viss sākās ar incidentu 1938. gada 7. septembrī Morāvijas Ostravā. Čehu jātnieku policija izklīdināja SDP organizēto manifestāciju pie pilsētiņas rātsnama, kuras dalībnieki pieprasīja vairāku arestēto henlainiešu atbrīvošanu. Cieta arī divi sudetiešu deputāti – vienam pūlī policista steks trāpījis pa plecu, bet otru policijas zirgs piespieda pie ēkas sienas. Vācu versijā tā bija “mierīgi stāvošo ļaužu sišana ar pātagām”. Maisam bija gals vaļā. Turpmākajās dienās situācija Sudetu pilsētiņās sāka iziet no Prāgas kontroles – demonstrācijas un kautiņi, policistu apmētāšana akmeņiem. Henlainiešu trieciennieki nepieļāva nekādas lojālistu akcijas. Notika bruņoti uzbrukumi stacijām, policijas iecirkņiem, pasta birojiem. Sprāga bumbas pie čehu uzņēmumiem, iestādēm. Ciemu un pilsētiņu ielās parādījās nacistiskās Vācijas valsts karogi. Savu artavu dumpī deva no Vācijas iesūtītie aktīvisti. Lai tiktu galā ar situāciju, valdībai bija jāiesaista karaspēks. Uzreiz vācu presē parādījās ziņas, ka čehi apšaujot demonstrantus ar ložmetējiem. Plāns izprovocēt čehus bija izdevies. Protams, “sagadīšanās”, ka viss sakrita ar Nirnbergā 11./12. septembrī sarīkoto Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas kongresu un nacistu vienību skati. Uzrunājot tūkstošgalvainu pūli, Hitlers Henlaina klātbūtnē paziņoja, ka vācu stāvoklis Čehoslovākijā kļuvis “neciešams”; tautiešus apspiežot, terorizējot un vajājot pat tādēļ, ka čehiem nepatīkot zeķes, kādas nēsā sudetieši. Fīrers vilka paralēles ar arābu nemieriem pret britu varu Palestīnā un pasludināja, ka “nabaga arābi varbūt ir neaizsargāti un atstāti”, bet sudetieši “taisnību un palīdzību” dabūs no Vācijas, jo tālāk tajā vairs neesot iespējams noraudzīties. Sudetijas vācieši nevarot dzīvot kopā ar tautu, kuru ienīst.
Čehu upuris
Hitlera un uz Vāciju aizbēgušā Konrāda Henlaina radiorunas bija nekaunīga musināšana, kas iedvesmoja henlainiešus jauniem nemieriem. 15. septembrī Henlains izplatīja uzsaukumu, ka sudetieši “grib atpakaļ pie Vācijas”; čehi vāciešus 1919. gadā esot iekļāvuši savā valstī pret to gribu; 20 gadi esot pierādījuši, ka sadzīvot ar čehiem nav iespējams; čehi vēloties vāciešus iznīcināt. Prāgā šīs naida runas izsauca sašutumu, taču čehi bija bezspēcīgi ko mainīt. 1938. gada septembra vidū šķita, ka karš starp Vāciju un Čehoslovākiju ir neizbēgams. Francija izsludināja mobilizāciju. Hitlers paziņoja Čemberlenam, ka Vācija pārņems vācu teritorijas Čehoslovākijā un tajās jārīko tautas nobalsošana.
Un tad laikrakstā “Rīts” parādījās virsraksts “Upurēt Čehoslovākiju vai Eiropas mieru?”. Rietumnieki vēl cerēja, ka Hitlers apmierināsies tikai ar Austriju un Sudetiem. 19. septembrī Hitlers intervijā britu “Daily Mail” paziņoja: “Čehi saindē attiecības Eiropā. Ja šo jautājumu neatrisinās radikāli, tad viņi to turpinās darīt līdz vispārējai Eiropas un pasaules katastrofai.” Apgalvojumi, ka Vācija varētu uzbrukt Francijai un karot ar Angliju, esot pilnīgs absurds: “Mēs jūtam tikai vislielāko cieņu pret Francijas valsts vadītājiem un franču kultūru.”
Sapratusi, ka nonākusi upura lomā un neviens nepalīdzēs, Čehoslovākijas valdība nodeva Sudetu un savu likteni Anglijas un Francijas politiķu ziņā. 1938. gada 28. – 29. septembra Minhenes konferencē piedalījās Anglija, Francija, Vācija un Itālija. Tas bija kaunpilns mēģinājums uz Čehoslovākijas sadalīšanas rēķina saglabāt mieru par katru cenu, joprojām neapjaušot, kādu spēli sācis Hitlers. Londonā vairāk bažījās, ka Čehoslovākija var kļūt par “otru Spāniju”, proti, ka Eiropas centrā sāksies pilsoņu karš, ja netiks apmierinātas valstī dzīvojošo minoritāšu prasības.
Hitlera rokās krita 38 500 kvadrātkilometru industriāli ļoti attīstīta reģiona, kurā dzīvoja 2,8 miljoni vāciešu un arī 800 tūkstoši čehu. Dabūjis savu, fīrers jau 1938. gada 21. oktobrī parakstīja slepenu pavēli par atlikušās Čehoslovākijas likvidēšanu un Klaipēdas atņemšanu Lietuvai. Agresors saprata, ka var palikt nesodīts. Veiksmīgā Sudetijas operācija vairoja Hitlerā pārliecību par savu nemaldību un misiju. Diemžēl tā sāka domāt arī lielākā daļa vācu tautas, kas rūgti par to samaksāja 1945. gadā.
