No malas balti un pūkaini, bet iekšienē diktatūra. Sūce florbola kuģī? 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ sākas Latvijas čempionāts florbolā, virslīgā starta gatavībā esot 12 vīru klubiem, kamēr dāmām nūjas gatavo astoņas vienības. Florbols ir viens no populārākajiem sporta veidiem reģionos. Ne velti, pāris gadu virslīgā nebija neviena Rīgas kluba, šogad gan būs.
Tas nav olimpiskais sporta veids, bet pat mazos pagastos var sastapt puikas, kas dzenā florbola bumbu. Florbols Latvijā ir mīļots, līdz šim šķita, ka šajā saimniecībā viss ir 100% kārtībā, bet, kā jau bieži, tā īsti nav.
Arī florbolā ir sava opozīcija, kas nav mierā ar šī brīža situāciju. Jūlija pirmajā dienā par Latvijas Florbola savienības (LFS) prezidentu uz ceturto termiņu tika iebalsots Ilvis Pētersons. Par viņu balsoja 25 no 29 biedriem, divi atturējās, divi bija pret.
Viens no viņiem Latvijas vienas no vadošajām komandām “Oxdog Ulbroka” treneris Andris Pīlups, kuram ir ko teikt. Viņš uzsver, ka vēlas, lai kāds viņa teiktajā ieklausītos un lietas mainītos uz labo pusi.
Nav attīstības stratēģijas
“Nepilnus četrus gadus biju LFS valdē, taču pagājušajā ziemā uzrakstīju atlūgumu un aizgāju, jo sapratu, ka neko nevaru mainīt, manī neklausījās. Tagad notika jaunas vēlēšanas, un mani izbrīna tas, ka valdē nenotiek pārmaiņas, palika 10 no 12 cilvēkiem. Gaidīju pārmaiņas, valdes locekļu paškritiku, bet tās nebija,” “Latvijas Avīzei” saka Pīlups.
“Esot valdē, pārliecinājos, ka daudzi tur esošie atrodas bezjēdzīgi. Par saviem bijušajiem kolēģiem grūti izteikties negatīvi, taču daudzi tur ir lieki. Kopsapulcē jūlija sākumā mēģināju virzīt uz balsošanu, lai samazinātu valdes locekļu skaitu, taču tur viss notika pēc sastādītās darba kārtības, kuru īsti mainīt neizdevās. Pietiktu ar trīs līdz pieciem valdes locekļiem, jo reāli jāstrādā komitejām – Treneru, Jaunatnes, Finanšu, Tiesnešu. Komitejās nav jābūt valdes locekļiem, bet cilvēkiem, kuri ir profesionāļi un kompetenti savās jomās.”
Valde kopā sanākot reti, Covid-19 laikā darbojas attālināti, ko “Latvijas Avīzei” apliecināja arī viens no tās pašreizējiem locekļiem. Pīlups ieskicē problēmu, par kuru tieši vajadzētu rūpēties valdei.
“Nav nekādas attīstības stratēģijas. Dzīvots tiek tagadnē, bieži notiek atskatīšanās pagātnē, bet rīcības plāna pat gadu uz priekšu nav! Somijas federācija nāca klajā ar attīstības plānu līdz 2032. gadam, bet mums nekā tāda nav. Tiek risināti tikai aktuālie jautājumi, bet skatījuma par nākotni nav vispār.” Neskaidra ir arī finanšu situācija un naudas resursu izlietojums.
“Kā bijušais valdes loceklis nezināju, kādas savienībai ir iespējas. Budžeta kopējā summa kopsapulcē tiek parādīta, bet tie ir uz vienas lapas sarakstīti cipari, nezinot, kādi ir reālie skaitļi, kam tiek tērēts. Nav skaidrs, kāda daļa aiziet izlasēm, kāda daļa klubiem, citām lietām. Mēs to varam tikai nojaust. Par piemēru varu minēt Latvijas Futbola federāciju, kuras pēdējā kopssapulcē viss skrupulozi tika izklāstīts, grāmatveži un juristi visu spēja pamatot un atbildēt uz jautājumiem.
Mūsu kopsapulcē jautāju, kā ietekmēja ārkārtas situācija, vai federācijai tas bija pluss vai mīnuss finansiālā ziņā. Vai nenotikušās finālspēles “Arēnā Rīga” nesa zaudējumus vai tika ietaupīts. Mums visu laiku stāstīts, ka tie ir lieli izdevumi, bet tagad, kad finālspēles nenotika, teic, ka nav gūti ieņēmumi. Īsti nevar saprast, kā tad īsti ir. Atbilžu nav,” tā Pīlups.
Balsošanas mašīna
“Rodas sajūta, ka dzīvojam perfektā pasaulē, jo budžetā ieņēmumu un izdevumu bilance ir pa nullēm. Neviens no valdes tiem cipariem netiek klāt un reālo situāciju nezina. Nākot klajā ar priekšlikumiem, tie tiek ātri noēsti, apgalvojot, ka to nevaram atļauties, jo nav līdzekļu. Biju Treneru komitejas vadītājs, diemžēl neko būtisku nevarēju izdarīt, jo man to vienkārši neļāva. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc izstājos no valdes. Mani priekšlikumi kaut kur allaž pazuda.
Viens no lielākajiem projektiem, ko biju izstrādājis, bija par Latvijas U-17 izlases izveidošanu, jo tas ir svarīgi, lai 16 gadus vecus jauniešus noturētu florbolā. Līdzīgi domā daudzi treneri, taču savienībā dzirdīgas ausis neatradās.
Atbilde parasti bija, ka mēs to nevaram atļauties. Saprotam, ka federācija nevar atbalstīt tik daudz izlases, bet kādreiz, kad situācija nebija necik labāka, ar savu līdzfinansējumu nāca klubi, paši jaunieši vai viņu vecāki
Ja būtu vēlme, to varēja izdarīt, bet LFS prezidents to negribēja pieļaut. No vienas puses, teic, ka nav naudas un nevar atļauties, bet tajā pašā laikā neļauj pašiem darboties. Izskan nesaprotami pretargumenti.
Uzskatu, ka Ilvis Pētersons diemžēl neļauj citiem darboties un izpausties. Grib saglabāt galavārdu, lai gan viens cilvēks nevar būt kompetents visos jautājumos – trenēšanā, tiesāšanā vai tamlīdzīgi. Viņam noteikti ir savi plusi, lielākais – spēja organizēt pasākumus. Tas padodas labi. Pasaules čempionāts, spēle āra apstākļos pie Brīvības pieminekļa.
Tas padodas, tur viss tiek ietīts skaistā konfekšu papīrītī un no malas izskatās ļoti labi. Bet par pašām sportiskajām lietām pieklibo,” skarbs ir Pīlups.
Viņš Covid-19 laikā uzņēmās sarīkot virslīgas treneru un klubu pārstāvju sapulci videoformātā.
“Tur izskanēja kritika, jo treneri atzīst, ka viņos neieklausās. Jo treneri jau ir tie, kas to sporta veidu zina vislabāk, jo reāli strādā, redz sportisko pusi. Apspriedām jautājumu par komandu skaitu virslīgā, kas tiek cilāts katru gadu. Secinājums ir tāds, ka komandu ir par daudz, bet šogad jau būs 12. Treneru vairākums uzskata, ka pietiktu ar maksimums desmit komandām. Kad pēdējo reizi virslīgā tika ievērots sportiskais princips – vājākie izkrīt, no pirmās līgas labākie ienāk?
Mums sanāk tāda kā komerclīga, kurš var atļauties, tas spēlē. Valde ir balsošanas mašīna, bet reāls darbs komitejās nenotiek. Ko viņiem noliek priekšā, par to nobalso. Federācijas tēls sabiedrībā ir balts un pūkains, bet informācija ir tikai vienpusēja, jo iznāk, ka notiek tikai labas lietas. Reālajā dzīvē tā nav.
Florbola cilvēki, kas sporta veidā ir iekšā, to labi zina. Man patīk analizēt un salīdzināt statistiku. Nesen savilku, kāda ir situācija ar florbolistu skaitu uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Mums ir aptuveni 3500 florbolistu, sanāk, ka ar šo sporta veidu nodarbojas 0,18% valsts iedzīvotāju.
Mēs gribam kādreiz pasaulē tikt labāko četriniekā, bet šveiciešiem un čehiem šis cipars ir divas reizes lielāks, pie 0,4%, zviedriem 1,14%, bet somiem tas ir 1,2%. Vietas jau tā nevar dalīt, bet mums ir jādubulto florbolistu skaits, lai varētu pretendēt uz četrinieku, taču prognozēju, ka florbolistu skaits samazināsies,” spriež Pīlups.
Viņš atzīst, ka kopsapulcē jau nebija konkurenta Pētersonam, taču piebilst, ka uz lauriem gulēt nevajadzētu. “Kad Pētersons nāca pie varas, viņš bija enerģiskāks, braukāja pa reģioniem, komunicēja, mēģināja attīstīt, runāja ar pašvaldību vadītājiem.
Tagad vairs to neredzu. Florbols šobrīd attīstās uz entuziastu un klubu rēķina, bet federācijas palīdzīgā roka vairs nav jūtama. Īsi pirms kopsapulces runāju ar vairākiem cilvēkiem, vai viņiem nav intereses iesaistīties florbola dzīvē un kļūt par vadītājiem.
Diemžēl varbūt sāku šīs sarunas par vēlu. Tomēr gribu pateikt, ka uz lauriem noteikti nav jāguļ, jo nav jau tā, ka nebūtu citas alternatīvas. Statūti paredz, ka var sasaukt arī ārkārtas kopsapulci, ja 10% biedru to vēlas. Protams, sasaukšanas pēc to neviens nedarīs, ir jābūt komandai, kura grib, ar savu vīziju, stratēģiju un plānu. Nav izslēgts, ka tas arī varētu notikt,” piebilst treneris.
Citu kandidātu nebija
Ilvis Pētersons (Latvijas Florbola savienības prezidents): Negribu piekrist, ka komunikācija ir tikai vienvirziena, jo valdē ir liela klubu pārstāvniecība. Mēs diskutējam, runājam, lēmumi tiek pieņemti kopā. Pieņemu, ka kādiem ir personīgas antipātijas pret mani, tiek zāģēts. Ja pirms kopsapulces es saprastu, ja par mani nebūtu vairākums, nepiedalītos.
Bet citu kandidātu jau nebija. Valdes sēdes ir attālinātas, bet mēs ikdienā spējam lēmumus pieņemt. Pēdējo no tiem, par to, ka pirms sezonas sākuma visiem dalībniekiem jāveic Covid-19 testi. Mums nebija skaidrs, pie kā vērsties, kā rīkoties, bet noskaidrojām un lēmumu pieņēmām, lai gan jau nevienam īsti valstī nav kam uzprasīt. Mēs liekam galvas kopā un spriežam.
Pasaules čempionāta aizvadīšana Latvijā mums deva mīnusu ar sešiem cipariem. Tas tāpēc, ka izlasei tas nebija veiksmīgākais čempionāts, pirmās trīs dienas gāja uz urrā, bet pēc tam arēnā svilpoja vējš. Par komandu skaitu virslīgā. Manuprāt, 12 komandas tas nav par daudz. Mēs esam spēcīgi reģionos, bet, ja kādā no tām komanda izkritīs no aprites, pašvaldība pateiks, ka cīnieties paši, neatbalstīsim.
Nav pierādījumu, ka līmenis celsies, ja būs mazāk komandu. Tad jau arī TOP4 valstis varētu pateikt, ka taisām pasaules čempionātu četrām, nevis 16 valstīm. Izaugsmei tas nenāks par labu. Skiču variantā mums ir bijis Latvijas florbola attīstības plāns, taču šobrīd tam neredzu lielu jēgu, jo ir gaidāma reģionālā reforma. Saliksim uz papīra, bet vienā brīdī viss mainīsies.
Nav izslēgts, ka kāds virslīgas klubs arī pazudīs, jo nevar pateikt, kā jaunās pašvaldības atbalstīs florbola klubus. Cēsis, Pārgauja, Valmiera, Rubene, katrā novadā būs pa divām komandām.
Vai visas komandas tiks uzturētas, es nezinu. Vai ar viņiem runāju? Ir lielas cerības, ka Valmiera un Rubene paliks, kas būs Cēsīs, es nezinu. Pats LFS prezidenta amatā jūtos labi, citādi nekandidētu. Mums ir jauni projekti, Latvijas kauss, Skolu čempionāts. Man ir ko darīt 24 stundas septiņas dienas nedēļā.
Ints Vancāns (Ķekavas “Bulldogs” pārstāvis): Uzskatu, ka LFS, ja ne īsti neuzklausa klubus, bet viņu domas ignorē. Viņi dara tā, kā paši domā, nerēķinoties ar klubiem. Gan Ķekavā, gan Ulbrokā ir vieni no lielākajiem florbola klubiem Latvijā ar savām bērnu un jauniešu komandu piramīdām. Mēs to attīstību redzam citādi nekā LFS.
Domāju, ka arī citos klubos ir līdzīgas domas, bet viņi, iespējams, baidās atklāti to pateikt. Cilvēki vēl nav gatavi savu sāpi izteikt, bet mēs ar Andri Pīlupu negribam klusēt. Mums ir sajūta, ka kāds (LFS) brutālā veidā ir nolēmis pelnīt ar florbolu. Mums florbols ir sirdslieta, nevis peļņas avots, tāpēc sāp, ka no tā nevaram gūt gandarījumu.
Klubi nodrošina visu, apmaksā zāles, tiesnešus, bet pretī neko nesaņemam. Jā, šogad bija Covid-19, čempionātus nepabeidza, taču klubi samaksāja dalības maksu, bet bērniem pat paldies no federācijas nepasaka. Nav attīstības plāna. Mums saka, izstrādājiet jūs, bet mēs jau savu klubu attīstības plānus izstrādājam.
Ja uz klubu atnāks sešgadīgs bērns trenēties, zinu, ko viņš nākamos gadus darīs, kādas iespējas klubā viņam būs. Bet federācijai nav plāna, ko viņi grib sasniegt, kāds ir mērķis, ko piedāvāt bērniem, kas grib trenēties florbolā. Tā lielā cepuma nav. Vai tas tikai būs hobijs, vai sanāks kas lielāks. Ja gribam būt tikai labi cilvēki, tad tā arī pasakām, bet, ja gribam būt lieli sportisti, tad tas ir jāpasaka, jāizvirza mērķi un uz to jāiet.
Jābūt plānam, bet tā nav. Valde šobrīd ir tikai balsošanas mašīna, tā neko nelemj. Tāpat klubi nezina, kur tiek tērēta viņu nauda. Nesaprotu, kāpēc tas tā jāslēpj? Florbola savienība nav zelta bedre, bet kāpēc par tām pašām naudām nav nekāda caurspīdīguma. Tur ir tā, cik saņēmām, tik iztērējām.
Artis Malkavs (“Lekringa” treneris): Par LFS vadīto saimniecību neko sliktu negribas teikt, taču ir jomas, kur pielikt, piemēram, novārtā atstātās jaunatnes un pieaugušo izlases.
Taču sporta nozarei kopumā šie nav viegli laiki. LFS prezidents vēlas, lai viss būtu skaisti, augstā līmenī, bet tas nozīmē, ka klubiem ir papildu prasības, par kurām jāmaksā. Mani uztrauc citas lietas, piemēram, kā LFS vadība komunicē ar klubiem, skaidro savus lēmumus. Tā patiešām pietrūkst, jo dažreiz nav izprotama viena vai otra lietu sakārtošana.
Taču situācija nav tāda, lai tagad ietu “demonstrācijā”. Par finanšu izlietojumu uzticos LFS. No otras puses, jā, viss notiek diezgan autoritatīvā veidā, “baltkrievu” stilā. Bet tā jau mēs ikkatrā saimniecībā varam meklēt mīnusus, un šī nav laba maniere! Novēlu cienīt vienam otru un novērtēt paveikto!
Ansis Kusiņš (LFS valdes loceklis, “Lielvārde/FatPipe” pārstāvis): Varbūt kādam kaut kas nepatīk, bet man šķiet, ka viss ir kārtībā. Cik liela rocība LFS ir, tik ir. Prezidents dara visu, lai būtu labāk. Komandām dalības maksa un licenču maksa nav cēlusies. Kopsapulcē notiek atskaite par budžeta izlietojumu. Man nav aizdomu, ka kaut kas tiek tērēts nelietderīgi.
Citiem var būt atšķirīgs viedoklis, bet man šķiet, ka viss ir kārtībā. Piekrītu, nav attīstības plāna, to vajadzētu, bet čempionāti notiek, uz priekšu tiek domāts, iestrādes ir. Valdei tiek piedāvāti dažādi varianti, izspriežam, kurš labāks. Jā, pēdējā laikā kopā neesam nākuši, komunicējam caur “whatsapp” grupu, darbs notiek attālināti, bet tas koronavīrusa dēļ.
Uzskatu, ka prezidents ieklausās valdē, nav tā, ka mums nav teikšanas. Kopsapulcē valdē izmaiņas nebija lielas, klāt pienāca pārstāvji no Kuldīgas un Valmieras. Valdes skaits federācijai zaudējumus nenes, jo algu par to nesaņemam. Manuprāt, jo vairāk cilvēku, vairāk viedokļu.
