Gints Narogs: Sporta balvas nominācijās netrūkst brīnumu, kas daudziem lika pārsteigumā ieplest acis 12
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Trīs Zvaigžņu balva” sportā ir vajadzīgs pasākums, jo arī tā popularizē aktīvu dzīvesveidu un sportu kā tādu, taču pretendentu izvēle dažādās nominācijās šoreiz sanākusi ļoti subjektīva.
Gada labāko sportistu noteikšanas aizmetņi Latvijā rodami vēl pirmās brīvvalsts laikā, tad šo tradīciju padomju okupācijas laikā atdzīvināja laikraksts “Sports”, sākot rīkot “Sporta laureātu”. Vispirms redakcijas iekšienē, tad organizējot tautas balsošanu. Zvaigžņu brīdis šim pasākumam tika piedzīvots pagājušā gadsimta 70.–80. gados, kad uz redakciju anketas tika piegādātas pasta maisiem, svinīgais pasākums un uzvarētāju godināšana notika Sporta pilī pie pārpildītām tribīnēm.
Pēc neatkarības atgūšanas tradīciju turpināja Milleru ģimene, “Sportiņam” turpinot rīkot “Sporta laureātu”. Arī tie bija ļoti vērienīgi pasākumi jau ar krietni lielākām izklaides iespējām, ļaujot sporta sabiedrībai vētrainās ballītēs līksmot teju līdz rīta gaiļiem. Tomēr viss kādreiz beidzas, un 2005. gadā pie labāko noteikšanas ķērās Igo Japiņa sporta aģentūra, rīkojot “Latvijas Gada balvu” sportā.
Tas jau bija krietni profesionālāk, taču arī daudz stīvāk un oficiālāk. Arī šis projekts ar laiku sevi izsmēla, un nu otro gadu ir “Trīs Zvaigžņu balva”. Mērķi labi – saglabāt tradīciju. Organizatori ir Izglītības un zinātnes ministrija un Latvijas Olimpiskā komiteja. Pērn balvu pasniegšanas ceremoniju pamatīgi iespaidoja Covid-19 pandēmija, laureāti tika sveikti attālināti. Nu otrais piegājiens, bet jau sākumā ir skaidrs, ka šis būs ļoti subjektīvs vērtējums.
Proti, nominācijās netrūkst brīnumu, kas daudziem sporta žurnālistiem lika pārsteigumā ieplest acis.
Sāksim ar pirmo – “Gada izrāviens sportā”. Ar to parasti saprot kāda censoņa, ne tikai gados jauna sportista, negaidītus panākumus. Piemēram, līdz šim neko ievērības cienīgu nav sasniedzis, bet te pēkšņi viss iet kā pa diedziņu. Uz šo balvu pretendē 3×3 basketbola izlase, svarcēlājs Artūrs Plēsnieks un smaiļotājs Roberts Akmens.
Uz pēdējo pretendentu šo nomināciju var attiecināt, bet vai 3×3 basketa vīriem un Plēsniekam šis tiešām bija izrāviena gads? Basketbola puiši jau vairākus gadus guvuši lielas uzvaras Pasaules tūrē, bijuši ranga līderi, Plēsnieks izcīnījis medaļas pasaules un Eiropas čempionātos… Tokijā viņi pierādīja savu varēšanu, nevis veica “izrāvienu”.
Tālāk vēl trakāk – “Gada notikums sportā”, kur uz balvu pretendē Tokijas olimpiskās spēles! Līdz šim nomināciju sauca “Gada notikums Latvijas sportā”, nu Latvijas vārds pazudis.
Lai tā būtu, taču nu sanāk, ka Eiropas čempionāta finālturnīrs futbolā, kas arī notika šogad, ir vērtējams zemāk par pasaules čempionātu hokejā? Piekritīsiet, izklausās absurdi. Galu galā, ja balvu patiešām saņems Tokijas olimpiskās spēles, tad kam to pasniegs? Sūtīs uz Japānu?
Uz gada trenera balvu pretendē Harijs Vītoliņš. Cepuri nost viņa priekšā, bet par trim spēlēm pie Latvijas izlases stūres augustā notikušajā olimpiskajā kvalifikācijā?
Visbeidzot – viens no četriem pretendentiem uz gada sportista balvu ir bokseris Mairis Briedis, kurš 2021. gadā aizvadīja precīzi vienu cīņu pret “pelavu maisu” no Vācijas.
Vai ar to pietiek, lai pretendētu uz gada sportista balvu, šaubos.
Viņam konkurenci veido 3×3 basketbolisti Agnis Čavars, Kārlis Lasmanis, bet ne Nauris Miezis un Edgars Krūmiņš, lai gan kvartets plecu pie pleca izcīnīja olimpiskās zelta medaļas, allaž uzsverot, ka to paveikuši kopā. Miezis šobrīd ir pasaules ranga līderis, bet uz gada sportista balvu nemaz nepretendē.
