Sasniedzis virsotni, kas vēl nav bijusi pa spēkam nevienam latvietim. Saruna ar Einaru Fogeli 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Einars Fogelis ir viens no visvairāk pieredzējušajiem sporta funkcionāriem Latvijā un šajā lauciņā darbojas vairāk nekā trīs gadu desmitus – bijis vadošos amatos virknē organizāciju, bet nu sasniedzis virsotni, kas vēl nav bijusi pa spēkam nevienam latvietim. Kopš pagājušās nedēļas viņš ir Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas (FIL) prezidents.
Kas latvietim jāizdara, lai kļūtu par starptautiskās federācijas prezidentu olimpiskajā sporta veidā?
E. Fogelis: Droši vien – jāstrādā. Es kamanu sporta lauciņā esmu ļoti ilgi, un bijusi tā laime strādāt iepriekšējā prezidenta Jozefa Fendta vadībā dažādās pozīcijās – par tehnisko viceprezidentu, ģenerālsekretāru. Tā ir liela uzticība un arī atbildība.
Latvija ir viena no kamanu sporta lielvalstīm, bet ir arī lielāki spēlētāji – Vācija, Krievija, Itālija, Austrija. Citi negribēja, nevarēja pretendēt uz šo posteni?
Tas noteikti nav viens mans nopelns, vērtēts arī tas, kas kopumā darīts savā valstī, es Latvijā esmu bijis dažādās pozīcijās, tostarp pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents.
Manuprāt, visvairāk vērtē pozīciju, cik plaši proti un esi skatījies uz lauku kopumā, abstrahējoties no šaurām nacionālām interesēm.
Vai, studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, tu jau skatījies sporta funkcionāra karjeras virzienā?
Noteikti ne. Tuvojoties studiju noslēgumam, Siguldā sākās runas par kamaniņu trases būvniecību un mans kaimiņš Gerards Daņiļevičs vienīgais bija pieņemts darbā Celtniecības direkcijā. Vaicāju, vai būtu gatavs uzticēties, jo pieredzes nav nekādas. Viņš uzticējās, daudz mācīja un skoloja, apbrīnoju pacietību. Faktiski pirmais darba periods bija saistīts tikai ar tehniskajām lietām, un vēlāk pamazām satuvojos ar kamanu izlasi, sākot darbu sporta organizācijas lauciņā.
Kāpēc kamanas, nevis bobslejs?
Man mājās saglabājusies PSRS tiesneša grāmatiņa bobslejā, bet bobslejisti toreiz Siguldā uzturējās ļoti maz un ikdienas darbs vairāk bija saistīts ar kamanām dažādos līmeņos. Bobslejs bija daudz šaurāks, kaut kā tīri cilvēcīgi vairāk kontakts veidojās ar kamanu pārstāvjiem.
Ja neskaita Covid-19 radītos sarežģījumus šajā sezonā, kas tev būs lielākie izaicinājumi FIL prezidenta amatā?
Šobrīd ir vairākas nopietnas lietas – dzimumu vienlīdzība, līdz ar to sieviešu divnieks – kādā veidā mēs ar to ejam līdz 2026. gada olimpiskajām spēlēm. Otra – runājam par sprinta disciplīnas iespējamo iekļaušanu spēļu programmā. Trešā līnija ir naturālo trašu kamanas, kuras mūsu federācijā ir ļoti atraktīvas un cīnās par olimpisko atzīšanu. Uz tā visa fona jāsabalansē valstu intereses, jo Starptautiskā olimpiskā komiteja (IOC) diezgan skaidri pateikusi, kāds ir dalībnieku skaits un sporta veidu kvota.
Ja runā par dabiskajām trasēm, tad jāskatās, ko esam gatavi upurēt no šī brīža stāsta mākslīgajās trasēs – dalībnieku, disciplīnu skaits. Mākslīgās trases ir tās, kas piesaista publikas, naudas devēju uzmanību. Tāpat jānodrošina finansiālā stabilitāte. Vēl viena lieta ir vienotās konstrukcijas kamanas, kur notiek lielas diskusijas par ejamo ceļu, lai padarītu kamaniņu sportu vienkāršāku un ātrāk apgūstamu, līdzīgi kā bobsleju un skeletonu.
Kā tu šobrīd vērtē kamaniņu sporta situāciju ziemas sporta veidu kontekstā – ir labi vai ļoti daudz darba, lai celtu līmeni?
Mans priekštecis Fendts ļoti daudz darījis, lai mūsu federāciju paceltu nopietnākā līmenī, nekā pārņemot 1994. gadā, – atraktivitātes, jaunu disciplīnu ieviešanas ziņā. Domājam, kā paplašināt fanu loku un tieši jaunatnes vidū, jo digitālā pasaule radikāli maina domāšanu, attiecības, sporta federācijās daudz pievēršas e-sporta videi, tā ir papildu iespēja, un arī mēs iesim šajā virzienā. Apmierinātībai nekādā gadījumā nav objektīva iemesla.
Par ko liecina tas, ka 63 gadu laikā tu esi tikai trešais FIL prezidents? Vai tiešām kamaniņu saime tik labi sadzīvo un nav strīdu?
Pirmais prezidents Berts Izatičs bija federācijas dibinātājs un milzīgu darbu ieguldīja, lai kamaniņu sports iekļūtu olimpiskajā saimē. Pirms vairāk nekā desmit gadiem bija mēģinājums veikt pārmaiņas, bet divas trešdaļas federāciju dāvāja uzticību Fendta komandai. Nevar teikt, ka viss gājis absolūti gludi, bet FIL pratusi iekšienē attiecības noregulēt.
Līdz šim biji FIL ģenerālsekretārs, un sporta organizācijās bieži vien tieši šo amatu ieņemošais cilvēks ir lielāks darītājs nekā prezidents.
Fendts, atstājot amatu, manam pēctecim Dvaitam Belam novēlēja, lai es no ģenerālsekretāra saņemtu vismaz tādu pašu atbalstu, kā viņš saņēma no manis. Mums bijusi lieliska sadarbība biroja ietvaros, un ceru, ka Bels pārņems manus darbus, jo manā pārziņā bija visa darba organizācija sadarbībā ar IOC, pārējām ziemas federācijām. Pamatdarbs notiek biroja, ģenerālsekretāra līmenī.
Gan prezidenta, gan ģenerālsekretāra amati ir sabiedriski, kas nozīmē, ka atalgojuma tev nebija un nebūs?
Līdz šim nebija un šobrīd nav, bet par nākotni atkarīgs no tā, kā iesim un ko biedri lems par federācijas tālāko struktūru. Tas ir jautājums par labu pārvaldību, ir vairāki ieteikumi no IOC puses.
Amatpersonu atalgojums nav prioritārs, īpaši šajā sezonā. Pagaidām tas ir brīvprātīgs darbs, bet ir kompensācijas par komandējumu izdevumiem.
Kāds ir FIL budžets, un kā sokas ar sponsoru piesaisti?
Budžets svārstās no četriem līdz gandrīz sešiem miljoniem eiro, lielāko daļu saņemam no IOC, kas ir televīzijas nauda pēc olimpiskajām spēlēm. Digitālā vide maina ieradumus un paražas, kompānijās mainās menedžments. Skaidri zinām, ka viens no lielajiem sponsoriem “Viessmann” neplāno ilgi saglabāt dalību ziemas sporta veidos kopumā, ne tikai kamanu sportā. Strādājam, ļoti ceru, ka situācija, ja ne uzlabosies, tad paliks pašreizējā līmenī.
Tu paliec gan Latvijas Olimpiskās vienības (LOV), gan Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) vadītāja amatā?
LSFP termiņš man beidzas pēc trim mēnešiem, gala lēmumi vēl nav pieņemti, skatīsimies, kādas būs iespējas un biedru viedoklis. Attiecībā uz LOV tas vairāk atkarīgs nevis no manis, bet no darba devējiem.
Pašreizējās pārmaiņas Latvijas sporta sistēmā ir politiski iniciētas. Vai vari novērtēt, ko tās nozīmē, redzi ieguvumus, riskus, aplamības?
Esmu radis strādāt, definējot problēmu, izvērtējot riskus, veicot aprēķinus un īpaši paturot prātā, ka galvenais ir sportists un treneris. Tas ir centrs, ap kuru mašīna griežas. Šobrīd ne visos gadījumos redzu šos komponentus.
Bet diskusija, veicot virziena maiņas, ir kvalitatīva?
Ja godīgi, lielas diskusijas nav bijušas.
Vienkāršoti runājot – ir pavēle no augšas?
Attiecībā uz LOV ir dibinātāju lēmums, un man tas jāpilda. Grib stiprināt federāciju kapacitāti un paaugstināt atbildību. Redzēsim, kā tas attīstīsies. Es pildu sev deleģētos uzdevumus.
Svarcelšanas, taekvondo federācijās bijuši skaļi skandāli un droši vien ir vēl sliktie piemēri, kad sportisti un vadītāji nespēj atrast kopīgu valodu.
LOV dibināšanas mērķis bija tieši šāds – pirmkārt, dot sportistiem konkrētas garantijas, kuras neietekmē personiskās attiecības ar viņu federāciju. Ir federācijas, kas darbojas perfekti komandā, bet labie piemēri šobrīd ir tikai ziemas sporta veidos. Piemēram, Latvijas Vieglatlētikas savienība ir ļoti sadrumstalota, gadiem esam mēģinājuši panākt kaut vai vienotas treniņu nometnes, piemēram, šķēpa mešanā, bet tas bijis diezgan neiespējami, jo treneru attiecībās valda ne pārāk veselīga konkurence.
Mana pieredze ir pilnīgi skaidra – rezultāts veidojas tur, kur ir spēcīga komanda.
BMX – kad bija izteikts līderis Māris Štrombergs un vēl citi spēcīgi puiši, bija komanda un panākumi. Pēc viņa aiziešanas ir ļoti daudz darāmā. Cauri šim procesam kādā brīdī iziet daudzas federācijas. Savā laikā arī kamaniņu sportā, bobslejā bija atsevišķas ekipāžas, līderi un tā bija, kā bija, bet, sākot veidoties komandai ar spēcīgu treneru kolektīvu, citādām atlētu attiecībām, nebija ilgi jāgaida, līdz tikām pie panākumiem. Šobrīd ir jārunā, kādu servisu varam nodrošināt, bet arī tas saistīts ar to, cik saliedēta ir komanda un cik federācija ieinteresēta strādāt vienā virzienā. Jā, man ir zināmas bažas par konkrētiem sportistiem, federācijām un attiecībām. Baidos, ja nebūtu bijusi LOV un Latvijas Olimpiskās komitejas iniciatīva, diez vai Viktors Ščerbatihs, ņemot vērā attiecības ar federāciju, būtu guvis tādus panākumus.
Tu arī esi mēģinājis iet politikā.
1998. gadā bija iespēja saņemt tā saucamo mīksto mandātu, jo biju pirmais aiz strīpas iekļūšanai Saeimā. Taču bija pietiekams pārdomu laiks, un izvēlējos strādāt profesionālajā laukā. Kopš tā laika tiešā veidā ar partijām neesmu bijis saistīts un šobrīd arī neplānoju. Daudz labāk ar politiķiem runāju no profesionālā viedokļa, nekā pārstāvot vienu vai otru partiju. Sportā ir tikai sporta politika. Ja sāk jaukt partiju krāsas, tas nav ilgtermiņa projekts.
Vizītkarte. Einars Fogelis
Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas prezidents, Latvijas Olimpiskās vienības un Latvijas Sporta federāciju padomes vadītājs
Dzimis 1960. gada 30. aprīlī Siguldā
Trenējies kalnu slēpošanā
Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu, sociālo zinātņu maģistra grāds Latvijas Universitātē
Bijis Siguldas kamaniņu un bobsleja trases direktors, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvaldes vadītājs, Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs
Latvijas delegācijas vadītājs piecās olimpiskajās spēlēs
Precējies, trīs bērnu tēvs
