Stūre tavās rokās 0
Strauji un skaisti pa Latvijas un pasaules ceļiem 60 gadus un vēl dažas nedēļas nostūrējis, smagas slimības pieveikts, 15. jūnijā mūžībā aizbrauca Ivars Caune. No savu kolēģu lielākās daļas atšķirīgs ar to, ka, aktīvās sporta gaitas beidzis, daudz laika veltīja drošas braukšanas apmācībām. Bija skolotājs rallija skolā “Kurzeme”, “Auto akadēmijā”, konsultēja privāti. Tādēļ šeit vēlreiz piedāvājam daļiņu no meistara mantojuma – pareizas stūrēšanas mācību stundu pie lielveikala “Mols”, kuru 2017. gada rudenī kopā ar Ivaru tur vadīja Atis Jansons.
Tātad – par stūrēšanu, par pareizām iemaņām šajā droša un tīkama brauciena pamatelementā, kuram pietiekamā apjomā vieta autoskolu lielākās daļas programmās diemžēl nav atrasta.
Cik tālu?
Pirmais regulējums, kas obligāti jāveic pēc iesēšanās svešā auto (vai savējā, ja to lietojis un pārstellējis kāds cits), ir sēdekļa apakšējās daļas attālums no pedāļiem. Veicams vienkārši, ātri un nekļūdīgi, ja izmantojam šādu kritēriju – kreisajai kājai jāvar nospiest sajūga pedāli līdz galam, līdz grīdai. Turklāt jāvar to izdarīt brīvi, kājai pilnībā neiztaisnojoties. Pārāk tāls sēdekļa regulējums ir plaši izplatīta kļūda, sevišķi vidējās un vecākās paaudzes gluži labiem un par savu taisnību bieži vien pārliecinātiem (pašpārliecinātiem) braucējiem. Tas dzimis krietni sen kā reakcija pret konstruktīvajām neērtībām padomju automobiļos, kuros sēdekli bieži vien pietiekami tālu atbīdīt nevarēja. Tad nāca FIAT kopija VAZ, nāca mode sēdēt tālu un stūri turēt izstieptās rokās. Un mēs aizšļūcām par tālu, pieradām pie šķietami sportiska stāvokļa, kas tomēr, izrādās, ir pārāk saspringts. Turklāt bīstams avārijas gadījumā, jo iztaisnota locītava nevar triecienu amortizēt.
Tātad – ne pārāk tālu. Pamēģiniet pavirzīt sēdekli knikšķīti, divus tuvāk. Nu pamēģiniet, lai gan pieradumi protestē ne pa jokam. Pamēģiniet, un jūs konstatēsiet, ka kreisā kāja (kurai darba – sevišķi pilsētā – taču visvairāk) šādā atbrīvotā stāvoklī strādā vieglāk un tīkamāk. Bezdarbībā tā nu nevis guļ uz grīdas, bet balstās pret to līdzās pedālim, dodot, piedodiet, pakaļai papildu stabilitāti. Nekrītiet, protams, otrā galējībā. Nav nekādas vajadzības atraut stilbus no sēdekļa un piespiest ceļgalus stūres ratam. Meklējiet zelta vidusceļu. Kā visās lietās.
Cik augstu?
Lielākā daļa moderno auto dod iespēju, par kādu agrāk pat nesapņojām, – sēdekļa apakšējā daļa ir ne tikai regulējama pa vertikāli, bet arī tās sagāzums ir maināms. Te brīvība ir lielāka un iespējamie varianti subjektīvāki nekā iepriekš. Šķiet, ka vēlme uzbraukt augstāk ir saistīta ar aplamo tieksmi redzēt ceļu tuvu pie auto. Šādi rīkojoties, jūs ne tikai zaudējat skata plašumu un iespēju situācijas uz ceļa laikus prognozēt, bet arī pārvietojat savu smaguma centru uz priekšu, uz stūri. Bet to izmantot kā atbalsta punktu nedrīkst, lai jūsu svars netraucētu brīvām un ātrām manipulācijām, par kurām drīz runāsim.
Cik slīpi?
Tagad regulējam sēdekļa atzveltnes sagāzumu. Te nu varianti ir divi. Ideālais, ja jūsu automobilim regulējams arī stūres rata stāvoklis, un kompromiss – ja tādu iespēju nav. Pirmajā gadījumā varat koncentrēties uz pilnīgu auguma labsajūtu, komfortu, iegulšanos, pat ieaugšanu sēdeklī. Nebaidieties no krietni slīpa stāvokļa. Tas ir ne tikai veselīgs mugurkaula skriemeļiem, ne tikai dod to rumpja stabilitāti neatkarīgi no roku stāvokļa un darbības, kuru noteikti vēlamies panākt, bet ir arī visjutīgākais pret auto garenass stāvokļa izmaiņām. Pavisam vienkāršoti – jūsu vestibulārais aparāts novirzes no kursa uztver labāk, ja jūs atrodaties guļus, nevis stāvus stāvoklī. Kā kamaniņu braucējs. Tā, protams, ir automobilī nesasniedzama un arī nevajadzīga galējība, tomēr skaidrs, ka iespējami slīps auto sēdekļa atzveltnes stāvoklis nav slikts vai noraidāms. Ivars Caune savulaik ladā sēdēja tik zemu un slīpi, ka logos bija saskatāma vien kaskas augšējā daļa…
Diemžēl (varbūt par laimi, jo galējības laikam jau der tikai ģēnijiem) pārāk atlaisties neļauj pat maksimāli izstiepjamās stūres kolonnas. Un neregulējamās (vai tikai augstumā regulējamās) ne tik. Šajā variantā (ja sēdekļa apakšējās daļas regulējumu uzskatām par pabeigtu un fiksētu) atzveltnes sagāzums noteiks arī attālumu līdz stūres ratam.
Izstieptās rokās?
Šis sauklis (tāpat kā iepriekš pieminētā sēdekļa pārlieku tālā atbīdīšana) pie mums atnāca reizē ar VAZ. Šis auto atnesa ne tikai kaut cik modernu sēdekļa regulēšanu iespēju, bet arī pirmo daudzmaz normāli pagriežamo stūres ratu. To tiešām varēja vadīt arī ar izstieptām rokām, pretstatā volgai un moskvičam, kuros tīri fiziski tā vien prasījās krietni ieķerties barankā un to grozīt tādā īstā autobusa manierē – saliektiem elkoņiem (kuri gan pašam sānos dūrās). Tā arī darījām. Receptes bija dažādas.
– Sēdi tā, lai, rokas liekot uz “desmit” un “divi” (pēc pulksteņa ciparnīcas orientieriem), tās būtu mazliet ieliektas.
– Ar izstieptām (vai gandrīz izstieptām) rokām jāvar aizsniegt stūres augšējo punktu…
Daudzas, dažādas. Un visas maķenīt aplamas. Jo stūres ratu ar, piemēram, labo roku jāvar brīvi, elkoni pilnībā neiztaisnojot un plecu no atzveltnes neatraujot, aizsniegt ne tikai punktos “trīs” un”deviņi”, bet arī pašā tālākajā – “divpadsmit”. Tikai šādā stāvoklī, kas daudziem atkal šķitīs neparasti tuvs, jūs iegūstat iespēju ar vienu (un arī otru) roku patiešām vadīt stūres ratu pa visu aploci.
Bez paviršībām!
Rāmi ripojot pilsētas satiksmes plūsmā, ieskatāmies pretimbraucēju vējstiklos. Vismaz pusē gadījumu tur redzama roka uz stūre augšējā punkta. Vai abas rokas.
Aplami! Ierobežots darbības rādiuss, ja ievajadzēsies ātru manevru (kādudien ievajadzēsies – ticiet nu!). Spēsiet ratu pagriezt vien par nieka 90–120 grādiem.
Laba braucēja rokas uz stūres ir tikai tā. Vienmēr! Atruna – te jau viss mierīgi, braucu lēni, kad vajadzēs, satveršu pareizi – neder. Pierodi – tikai tā! Jo tikai tā tavas novirzes no taisnes lielā ātrumā būs precīzas. Tikai tā lēnā, bet sarežģītā pilsētas kustībā tu būsi gatavs zibenīgai virziena maiņai. Rata pagriezienam (bez pārtveršanas) par 180, pat gandrīz 240 grādiem.
Labajā pagriezienā vadošā būs kreisā roka. Kreisajā – otrādi. Pārejot uz taisni, abas atgriežas savās klasiskajās (“virs spieķa”) pozīcijās.
Vienkārši? Uzmanību! Arī kvalifikācijas paaugstināšanas skolām (DBS, “Auto akadēmija” u. c.) vienas dienas kursos pareizi stūrēt kādu iemācīt izdodas reti. Var pareizos paņēmienus parādīt. Var mēģināt pārliecināt, ka neatlaidīga pašmācība dos patīkamus augļus. Reizēm izdodas. Parasti ne. Ja kursos ir divu dienu programma un audzēkņi atgriežas trasē pēc mēneša vai diviem, redzam – tikai apmēram katrs piektais ir šajā laikā sevi skolojis…
Pareizas stūrēšanas treniņš patīkami atšķiras no, piemēram, ekstrēmas bremzēšanas vai šķēršļa apbraukšanas mācībām ar to, ka ir lēts. Sākuma fāzē nekur nav jābrauc. Liec priekšējos riteņus uz sniega vai vismaz peļķē, ieslēdz motoru – lai stūres pastiprinātājs strādā. Un grozi ratu simtiem reižu līdz beznosacījuma refleksu līmenim. Ievēro pareiza tvēriena kanonus arī vislēnākajos un vienkāršākajos ikdienas braucienos. Centība atmaksāsies, kad būs jātrāpa kādam citam, kļūdu pieļāvušam, garām.
Pat ja kritisku situāciju nebūs, brauciens pilsētā kļūs daudz patīkamāks, bez liekām haotiskām roku kustībām.
