Šturca: Ilgtspēja atkarīga no sabiedrības 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzņēmumu atbildībai pret vidi un sabiedrību pēdējos gados pievērš arvien lielāku uzmanību. Šai tēmai veltīts pagājušajā gadā bija arī Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) pētījums. Viena no tā autorēm – FICIL valdes locekle un audita un konsultāciju uzņēmuma “KPMG Baltics” partnere Evija Šturca – stāsta par to, kā šīs prasības maina biznesa vidi.
Pierasts domāt, ka bizness – tas ir par peļņas gūšanu. Taču tagad visam biznesam jāapliecina sava ilgtspēja un jātaisa ESG (“environment, society, governance” – vide, sabiedrība, pārvaldība) plāni. Pārvaldība – tas vēl ir par biznesa kvalitāti, bet vide un sabiedrība – tas jau diez vai. Vai dzīvojam laikmetā, kurā vecā izpratne par to, kas ir uzņēmējdarbība, vairs neder un vajadzīga jauna definīcija?
E. Šturca: Nevar noliegt, ka izpratne par to, kas biznesam ir svarīgs, šobrīd mainās – proti, arvien svarīgāki kļūs vides aspekti, tas, kādus un cik daudz resursus uzņēmums izmanto, attiecības ar sabiedrību un pašam ar saviem darbiniekiem un pārvaldības kvalitāte, piemēram, izvairīšanās no interešu konfliktiem un naudas atmazgāšanas novēršana. Agrāk galvenais uzņēmuma darbības kritērijs bija peļņas gūšana īpašniekiem, bet pēdējā laikā arvien lielāku lomu spēlē uzņēmuma atbildība pret plašu ieinteresēto pušu loku. Domāju, ka tas saistīts ar izpratni, ka uzņēmējdarbības ietekme uz vidi un sabiedrību ir daudz plašāka nekā tikai noteikta produkta ražošana un peļņas gūšana un tā īsti šī tendence pieņēmusies spēkā tieši pēdējo gadu laikā.
Vai visiem uzņēmumiem mūsdienās ir jārada šie ilgtspējas plāni, apliecinot savu lojalitāti mūsdienu svētajām govīm – Kioto, Parīzes un Glāzgovas konferenču rezultātiem?
Es ieteiktu uz ilgtspējas vai ESG plānu raudzīties kā uz rīku, kas ļauj strukturētā veidā paraudzīties uz visām ieinteresētajām pusēm, to vajadzībām un būtiskākajiem mērķiem šajās jomās. Teorētiski uzņēmums var būt ilgtspējīgs arī bez ESG plāna, tomēr labi pārvaldītam uzņēmumam šādam dokumentam būtu jābūt un tam jābūt saistītam ar kopējo uzņēmuma stratēģiju. Tikai tad, ja ir formulēta uzņēmuma stratēģija un mērķi, kādā jomā ir iespējams izmērīt, vai uzņēmums virzās šo mērķu sasniegšanas virzienā.
Ko šajā situācijā darīt uzņēmumiem, kuru darbības veids ir neilgtspējīgs un kuru pāreja uz ilgtspēju var prasīt tehnoloģijas, kuru vēl nav, piemēram, kā “Air Baltic” gadījumā, jo videi draudzīgu lidmašīnu nav pat vēl uz projektētāju dēļiem, nemaz nerunājot par reāli pieejamiem modeļiem vai vismaz desmitgades kā, piemēram, “Latvenergo”, kuriem jāgaida, kamēr attīstīsies ūdeņraža tehnoloģijas, lai nomainītu savas ar gāzi darbināmās TEC?
Neapšaubāmi ir nozares, kurās ilgtspējas mērķu sasniegšana ir vai nu liels izaicinājums, vai arī prasa ļoti dārgus risinājumus. Tomēr gandrīz katrā nozarē attīstās tehnoloģijas, kuras var vai varēs izmantot nākotnē, uzņēmumiem ir svarīgi piedalīties tehnoloģiju un inovāciju projektos, sekot līdzi zinātniskajiem atklājumiem un būt gataviem ieviest tos, tiklīdz tie sasnieguši komerciālu attīstības līmeni. Potenciāli ir iespējams aizstāt vienu vai otru tehnoloģiju ar kādu citu.
Cik lielā mērā atbilst patiesībai apgalvojums, ka neilgtspējīgiem vai pietiekami neilgtspējīgiem tiks liegtas attīstības iespējas nākotnē – galvenokārt caur finansējuma sadārdzinājumu vai neesamību? Vai gaidāma arī kāda cita uzņēmumu ietekmēšanas vai piespiešanas metode?
Attiecībā uz finanšu sektoru jau šobrīd pastāv tiesiskais regulējums, un tas nosaka, ka bankām ir jāizvērtē savu klientu ESG riski un arī tas, ko uzņēmumi dara ilgtspējas mērķu sasniegšanai, pirms finansējuma izsniegšanas. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izdotajos Kredītriska pārvaldīšanas normatīvajos noteikumos šāda prasība tika iestrādāta 2021. gada jūlijā. Kas attiecas uz citiem mehānismiem, tiek virzītas ES direktīvas, kas prasīs noteikta lieluma un noteiktu nozaru uzņēmumiem atklāt, kas tiek darīts ilgtspējas mērķu sasniegšanai. Tas attieksies gan uz uzņēmumiem, kas iekļauti ES Taksonomijas (klasifikators, kas nosaka, kuras darbības jomas tiek uzskatītas par zaļām un ilgtspējīgām. – Aut. piez.) regulējumā, gan citiem uzņēmumiem, kuri ir klasificējami kā lielie uzņēmumi vai arī – mazie un vidējie uzņēmumi, kas piesaista finansējumu, piemēram, emitējot akcijas vai obligācijas. Papildus sagaidāms, ka tiešs regulējums noteiks ierobežojumus atsevišķos ekonomikas segmentos – piemēram, attiecībā uz konkrētu dabas resursu un enerģijas avotu izmantošanu.
Uzņēmuma ilgtspējas mērīšana – kā tas notiek un vai tas notiek? Vai kāds no ilgtspējas aspektiem ir svarīgāks par citiem izvērtējot?
Mūsu saruna galvenokārt ir ievirzījusies par vides aspektiem, bet, patiesību sakot, visi ilgtspējas elementi ir vienlīdz svarīgi un tikai uzņēmuma darbības specifika nosaka, kas tieši tam ir svarīgākais un attiecīgi jāveido ilgtspējas plāns.
Vai pastāv vienotas metodiskās rekomendācijas uzņēmumu ilgtspējas plānu vērtēšanā? Kā iespējams atšķirt sliņķus no centīgajiem šajā jomā?
Vērtējot iespējams vadīties no ANO ilgtspējas attīstības programmas mērķiem vai arī Globālās ziņošanas iniciatīvas uzstādījumiem – tur formulēti principi, kas ļaus izvērtēt arī uzņēmuma plānus. Tāpat pastāv arī citi ziņošanas un uzņēmumu ietekmes noteikšanas ietvari, tomēr vienotas metodikas pasaulē patlaban nav. Tiesa gan, to ir apjautusi gan Eiropas Komisija, kas šobrīd strādā pie vienota Eiropas ilgtspējīgas ziņošanas standarta, gan arī Starptautisko finanšu pārskatu standartu veidotāji, kas sadarbībā ar citu ziņošanas ietvaru autoriem arī veido vienotu pieeju tam, kā nākotnē atspoguļot uzņēmumu sniegumu.
Arī jau pieminētā Taksonomija nosaka zināmus principus, kādi ieguldījumi tiks uzskatīti par “zaļiem”. Nepietiks, piemēram, uz 100 transportlīdzekļiem nopirkt vienu elektroauto un teikt, ka esam zaļi. Taksonomija prasa uzrādīt, cik procentuāli “zaļās” investīcijas veido no uzņēmuma kopējiem finanšu rādītājiem. Un te varēs ieraudzīt, kurš tikai izliekas par zaļu, bet kurš patiesi investē, lai strādātu ar videi draudzīgākiem risinājumiem.
Ko liecina pagājušajā gadā veiktais Ārvalstu investoru padomes pētījums “Uzņēmumu un valsts pārvaldes gatavība Zaļā kursa īstenošanai Latvijā”? Kāda ir Latvijas uzņēmumu pieredze ar ilgtspēju un būtiskākie izaicinājumi šajā jomā?
Pētījums aptvēra 51 Latvijas uzņēmumu. Tas liecina, ka jau šobrīd finansējumam veiksmīgāk var piekļūt uzņēmumi, kas jau strādā pie ilgtspējas jautājumiem. Otra atziņa – uzņēmumi aktīvi izstrādā ESG plānus un ievieš tos dzīvē – gan attiecībā uz sevi pašu, gan attiecībā uz piegādes partneriem.
Savukārt, ja runājam par grūtībām, tad viena no problēmām ir pašu uzņēmumu datu iegūšana ilgtspējas mērīšanai un ziņošanai. Uzņēmumi ir pieraduši apkopot finanšu datus grāmatvedības vajadzībām, bet pieraduma apkopot ietekmes uz vidi un sabiedrību datu vēl nav – rezultātā rodas problēmas ar ilgtspējas virzības novērtējumu. Rodas nepieciešamība iegūt ilgtspējas datus no savām piegādes ķēdēm, un tas ir sarežģīti. Turklāt, ja uzņēmums darbojas dažādās valstīs, tad katrā no tām var iegūt atšķirīgus datus, kurus pēc tam apkopot un sinhronizēt ir vēl viena papildu problēma. Šajā jomā pagaidām nav skaidru vadlīniju, kā to darīt, lai gan arī šeit Eiropas Komisija strādā pie prasībām piegādes ķēžu izvērtēšanai un vadībai.
Otra tipiska problēma ir informācijas un zināšanu trūkums gan par ESG plāna sagatavošanu, gan arī par ilgtspējas ziņojumu veidošanu. Trešā konstatētā problēma ir sabiedrības izglītošanas nepieciešamība.
Kādā veidā uzņēmumu vēlmi kļūt ilgtspējīgiem bremzē sabiedrības neinformētība un nesadarbošanās?
Tā ietekmē divos aspektos – pirmkārt, veido uzņēmuma darbinieku attieksmi pret uzņēmumā notiekošo un darba procesiem. Otrkārt, tā ietekmē klientus, kas izvēlas preci veikalā – tie ar savu maciņu nobalso vai nu par uzņēmumu, kas ir ilgtspējīgs, bet kura produkcija tādēļ, iespējams, ir nedaudz dārgāka vai arī par tādu, kas neliekas par šo problēmu ne zinis un rūpējas tikai par to, lai prece būtu lēta. Jāatzīmē, ka arī valsts būtu vairāk jāizglīto šajā jautājumā, jo publiskajos iepirkumos joprojām bieži dominē lētākās cenas princips. Ja valsts publiskā iepirkuma prasībās iekļautu ilgtspējas principus, tas dotu milzu grūdienu šīs jomas attīstībai Latvijā.
Ir loģiski domāt, ka uzņēmumu ilgtspēja ir saistīta ar valsts politiku ilgtspējas ziņā. Kādas problēmas šajā jomā pastāv Latvijā, būtiskākās rekomendācijas politikas jomā?
Jau minēju par publiskā iepirkuma principu maiņu. Otra lieta, kuru uzņēmumi vēlētos, ir skaidri definētas publiskā sektora prioritātes. Lai sasniegtu klimata pārmaiņu ierobežošanas mērķus, uzņēmumiem būs jāveic lielas pārmaiņas un jāinvestē būtisks līdzekļu apjoms. Tādēļ uzņēmumi vēlas lielāku skaidrību par valsts politiku šajā jomā, prioritārajām jomām un skaidrību par atbalsta mehānismiem šajā jomā. Proti, uzņēmumiem visdažādākajās jomās šobrīd nav līdz galam skaidrs, cik ilgi tie vēl varēs darboties ar pašreizējo biznesa modeli, bet kurā brīdī jāķeras pie apjomīgām pārmaiņām. Visbeidzot trešais neskaidrais jautājums ir par nodokļiem – nav īpašs noslēpums, ka Latvijas valsts mēdz koriģēt dažādus jautājumus ar nodokļu politikas izmaiņām. Un tieši lielie uzņēmumi parasti ir galvenie nodokļu maksātāji. Tādēļ uzņēmumi vēlas saprast, vai tie virzās noteiktā virzienā noteiktā tempā kopīgi ar valsti vai arī katrs pa savam – tad vajadzīgo rezultātu var arī nesasniegt. Uzņēmēji vēlas datos balstītus un paredzamus lēmumus šajā jomā. Tāpat ir svarīgi, lai būtiskākās prioritātes nemainītos un uzņēmēji ar tām varētu rēķināties ilgākā termiņā.
Vai ir pazīmes, ka valsts ieklausījusies un viss minētais šobrīd top?
Spriežot pēc tā, ka mūsu pētījumā uzņēmēji norāda, ka nepieciešama skaidrāka un ātrāka valsts rīcība ilgtspējas jomā un ar esošo nepietiek, kā arī to, ka valsts atbildība par ilgtspējas jomu ir sadrumstalota starp dažādām iestādēm, tad laikam vēl ne.
