Stūra mājas cilvēku šautuve okupācijas pirmajā gadā, vēlāk specveikals savējiem 11
Veicot pētniecību bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas ēkā Brīvības bulvārī 61 jeb Stūra mājā, gūts apstiprinājums pieņēmumam, ka nāvessodu izpilde 1941. gadā notikusi nama pirmā stāva telpā, tā sauktajā šautuvē, šodien paziņoja Okupācijas muzeja pārstāvji. Jau agrāk no čekas dokumentiem bija skaidrs, ka nāvessods Stūra mājā izpildīts vismaz 186 cilvēkiem. Tagad droši zināms, kur cilvēki slepkavoti.
Stūra mājas, sākotnēji sauktas par Tetera namu, apsaimniekotājs VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) šogad septembra beigās plāno sākt plašu ēkas remontu, tādēļ 2017. gada novembrī Okupācijas muzeja darbinieki ķērās pie darba, lai laikus noskaidrotu, kuras no pirmā stāva autentiskajām čekas telpām saglabājamas īpaši rūpīgi.
Par šautuvi sākumā bijušas šaubas, vai šī tiešām ir tā pati, kas minēta kā slepkavošanas vieta vācu okupācijas laikā savāktajās liecībās. Demontējot telpas ārējo sienu dēļu apšuvumu, šaubas zudušas. No sienām izņemts pārdesmit pistoles ložu, no kurām lielākā daļa attiecināma uz 1940./1941. gadu, bet pārējās uz 40. gadu beigām. Kopējais ložu caurumu skaits divās sienās ir vairāk nekā 200.
Vairāki caurumi jau agrāk atzīmēti ar krustiņu. Muzeja pētnieks Jānis Goldšmits spriež, ka tā varētu būt liecība no vācu okupācijas laikiem, kad jauniešu patriotiskā organizācija “Nacionālā sardze” vāca materiālus par padomju okupācijas varas noziegumiem Latvijā Baigajā gadā. Tolaik uzņemtajos fotoattēlos redzams, ka nāvessoda telpā ir flīzēta grīda, sienas nosegtas ar melnu gumijotu audumu. Lai eksekūcijas laikā sienas nesasmērētu… Tagad nav šaubu, ka šī ir tā pati vieta. Dēļos konstatētas nagliņu vietas, kas liecina par auduma stiprināšanu. Uz grīdas bijusi asiņu notekas rene, kuras apaļais iztekas caurums vēlāk aizmūrēts. Tomēr pagrabā zem telpas vēl redzams, kur noteka bijusi savienota ar kanalizācijas sistēmu.
Lielākā ložu caurumu koncentrācija ir aptuveni cilvēka galvas augstumā. Mazāk šāvienu pēdu redzams cilvēka kāju līmenī. Telpā ir durvis uz garāžu un iebrauktuvi kravas automašīnām. Pagaidām nav skaidrs, pa kuru ceļu nāvei nolemtie nošaušanas telpā ievesti, taču skaidrs, ka noslepkavoto ķermeņus pēc tam sakrāva kravas automašīnā un aizveda.
“Šī nebija garāža, kur turēja automašīnu, tā bija garāža tieši tādām funkcijām,” uzsver Okupācijas muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Līga Strazda.
Sašautie dēļi vēlākos laikos vienkārši pārklāti ar jauniem, nenoņemot vecos. Daļa ložu caurumu pirms tam aizšpaktelēti, bet lielākā daļa palikusi apakšā neskarta.
Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc vairākas lodes un ložu pēdas radušās arī pēckara gados virs agrākās sienas liktajā dēļu klājumā. Tās ir atrodamas sienas lejasdaļā un nav attiecināmas uz nāvessodu izpildi. Ieroču piešaušana vai izmēģināšana tā nevarēja būt, jo telpa tādiem mērķiem pārāk maza, un ložu rikošeta dēļ tas būtu bīstami pašam šāvējam.
“Tas nozīmē, ka šajā telpā šaušana notikusi vēl pēc Otrā pasaules kara, kad čekā nevienu nāvessodu vairs oficiāli neizpildīja. Vai tā bija vienkārši čekistu pašaudīšanās vai kaut kas iebiedēšanas nolūkos, pagaidām nevaram pateikt. Varbūt sabiedrībā ir kādas liecības, varbūt kāds var ko pateikt?” bilst L.Strazda.
Okupācijas muzeja pārstāve atzīst, ka informāciju par Stūra māju un tajā notikušo apvienot nav nemaz tik vienkārši. “Stāstu ir diezgan daudz, bet faktu maz; tie ir izkaisīti un nav sistematizēti. Pārsteidzoši, ka tik slepena un vardarbīga iestāde, kam PSRS laikos bija tik liela vara, atļāvās atstāt tādas liecības burtiski uz sienas. Acīmredzot šī iestāde bija ieskatos, ka šeit nekad un neviens no malas netiks un neko neuzzinās,” teic muzeja pārstāve.
Pēckara gados šautuve pārbūvēta par specveikalu VDK darbiniekiem – “tirgota desa un zaļie zirnīši”.
Zināms, ka līdz 1941. gada jūlijam nāvessodus, ko par pretošanos vai nesadarbošanos ar komunistisko okupācijas varu piesprieda Baltijas Īpašā kara apgabala kara tribunāls un LPSR Augstākās Tiesas krimināllietu tiesu kolēģija, Rīgas čekā izpildīja tās komandants Aleksandrs Jermolajevs. Atsevišķos gadījumos tas varēja būt viens no viņa dežurējošajiem palīgiem: kāds Parfenovičs vai Jēkabs Lācis.
VNĪ, plānojot Brīvības un Stabu ielas stūra ēkas nākotni, rosina namu dalīt divās daļās – Stūra mājas daļā saglabātos liecības par Latvijas vēstures drūmo periodu, bet pārējā – Tetera nama daļā – iekārtotu veikalus un birojus.
