Stupelis sola cīnīties līdz galam 0
Holandietis Etjēns Bakss un latvietis Kaspars Stupelis šogad spēja piecelties pēc smagiem savainojumiem un turpina cīņu par motokrosa ekipāžu pasaules čempionu titulu.
Abos čempionāta posmos Baltijas mototrasēs Bakss un Stupelis pārliecinoši uzvarēja visos četros braucienos un bija visātrākie arī aizvakar kvalifikācijas sacensībās Šveicē. Pirms sezonas viņus minēja starp galvenajiem pretendentiem titula izcīnīšanai, taču iecerēto pamatīgi sagrozīja savainojumi.
Pēc finiša Ķegumā sacīju Kasparam Stupelim, ka trasē viņi izskatās gandrīz perfekti.
– Nav jau tā, ka bez kļūdām, bet bijām ātrāki un pirmo vietu izcīnījām. To, ka būsim ātri, zinājām jau pirms sezonas, bet netikām galā ar dažām lietām un neveiksmēm, kuru dēļ tagad esam tikai otrajā vietā. Protams, tā ir augsta vieta, bet ne mūsu mērķis. Vēl jau gan četri posmi palikuši. Jāizdara savs darbs, un tad jau redzēs.
– Tavā balsī tāds rūgtums…
– Protams! Kopš 2003. un 2004. gada, kad kopā ar Danielu Vilemsenu izcīnīju pasaules čempiona titulu, man ļoti gribas atkal izbaudīt tā garšu. Četrus gadus par titulu cīnīties gāju kopā ar Kristeru Serģi un divus ar Māri Rupeiku. Nekad nav bijis tā, ka ziemā es saslietu kājas gaisā un spriestu – varbūt vajag mierīgāk. Ļoti daudz izdarīts, arī šogad. Pēdējos divos posmos esam pakāpušies līdz otrajai vietai, bet pirmā ir ļoti tālu.
– Šī sezona jums nāk ar sāpēm, ko vārdos neizteikt.
– Tas, ko sezonas sākumā pēc kritiena un liesas operācijas piedzīvoja Etjēns, patiešām nav izsakāms. Būsim godīgi, viņš pašlaik varēja nebūt ar mums. Pēc tam kritiens Čehijā, kurā man pārbrauca pāri. Tādas sāpes un pēc tam tādu sevis pārvarēšanu vēl nebiju izcietis. Tā tomēr ir puse tonnas, kas man ātrumā pārbrauca pāri, pēc tam desmit minūtes bezsamaņā. Nav jau tā, ka esam tikuši tam pāri un aizmirsuši. Galvā cietis kāds nervs, ik pa brīdim raustās viena acs, kreiso roku nevaru pacelt augstāk par plecu, un tā dzīst lēnām. Bet pabraukt var, un tas ir galvenais. Prasi jebkuram motokrosa braucējam, vai kaut kas nesāp, un atbilde būs – sāp. Tādas ir šī sporta veida nianses.
– Traki jūs esat! Varbūt vajadzēja paņemt pauzi, savest kārtībā veselību un tad ar svaigiem spēkiem atpakaļ trasē?
– Neesi pirmais, kas mūs sauc par trakiem (smejas). Apstāties? Nē, tas nav mūsu dabā. Etjēns nekad nepadodas, viņš var braukt pēdējais, tomēr vienalga to darīs ar maksimālu atdevi un cerību, ka vismaz kādu punktiņu dabūs. Atdos sevi visu, nereaģējot uz sajūtām. Maksimālists. Esmu tāds pats, tādēļ man ir liels gandarījums braukt šādā komandā.
