Stupelis: Reizēm prātam neaptverami ir paša paveiktais un nepiekāpība 0
Latvijas “Grand Prix” izcīņā motokrosā ekipāžu klasē vakar Stelpē Etjens Bakss un Kaspars Stupelis pirmajā braucienā finišēja trešie, otrajā svinēja skaistu uzvaru un sezonas kopvērtējumā pēc 10 no 14 posmiem savu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem Marvinu Vanlušenu un Benu van den Bogārtu palielinājuši līdz 61 punktam.
“Protams, ka pašreizējā situācija kopvērtējumā ir ļoti patīkama un tā mums dod rezervi pirms sezonas pēdējiem četriem posmiem. Ja salīdzinām ar tuvāko sekotāju, pašreizējo pasaules čempionu holandieti Marvinu Vanlušenu, tad esam uzvarējuši vienpadsmit braucienus, viņi – tikai vienu. Ja Čehijā nebūtu saņēmuši diskvalifikāciju dēļ salūzušā izpūtēja radītā trokšņa dēļ, uz pjedestāla būtu katrā posmā. Tas liecina, ka rezultāts ir likumsakarīgs un līdz šim bijām labākie. Jā, pēdējos divos mēnešos saskrēja traumas, bet tur neko nevar darīt. Tas ir motokross,” pašreizējo situācija komentē Kaspars Stupelis. Sezonas izšķirošie notikumi risināsies pēc mēneša pauzes augusta beigās un septembrī.
Etjēna Baksa komandā brauc kopš 2012. gada, jums tā kopā ir sestā sezona. Laikam pietiekams laiks, lai saprastos no pusvārda un var teikt, ka esat optimāla komanda?
Jāiekrīt, ka šo gadu laikā kā komanda esam ļoti auguši. Etjēns ir izaudzis kā braucējs ar pasaules čempiona ambīcijām. Ja sākumā klausījās tikai mani, tad tagad ir ar savu viedokli. Kā vienam no ātrākajiem braucējiem viedoklis ir par gandrīz par visu. Kā pie cilvēkiem, tas reizēm mēdz atšķirties no manējā. Ikdienas sadarbība mums ir vairāku gadu garumā noslīpēta, tomēr ne vienmēr viss iet tik gludi kā no malas izskatās. Reizēm gribam vairāk nekā varam. Tomēr galvenais jau ir rezultāts un ja tas ir, tad visi esam priecīgi.
Izklausās, ka Bakss māca veterānam, kas un kā darāms?
Neslēpšu, šad tad tā ir un man to jāmācas uztvert. Neviens nav perfekts, kļūdas ir mums abiem. Kantētāja galvenā misija nav staigāt ar pirkstiem gaisā, bet gan būt gatavam palīdzēt braucējam braukt maksimāli ātri un tieši tā, kā viņš grib. Daļa jauno kantētāju to varbūt nesaprot, uzreiz grib apmierināt savas sportiskās intereses. Ir jāmāk savu ego nolikt malā, lai tas mocītis trasē maksimāli ātri virzās uz priekšu.
Vai 37 gadu vecumā aizvadot 19. sezonu pasaules čempionātā vēl ir kādi jauni pārsteigumi?
Laikam jau nav. Vismaz braukšanas tehnikas niansēs. Viens gan ir skaidrs – ar katru gadu ekipāžu kross arvien vairāk virzās uz priekšu. Ja gadus desmit atpakaļ tādi maksimāli ātri bija daži apļi un tad temps kritās, tad tagad maksimālā tempā ir jāiztur no zvana līdz zvanam. Tātad vairāk par pus stundu. Tehnika iet uz priekšu, braucēji velta arvien lielāku uzmanību fiziskajai sagatavotībai. Šajā klasē nāk iekšā jauni puikas un ekipāžu krosa evolūcija notiek diezgan strauji. Grūti salīdzināt, bet kopējais līmenis ir ļoti cēlies. Ja agrāk kādu sarežģītāku tramplīnu pārlēca divas trīs ekipāžas, tagad tur lidos pāri vismaz desmit.
Lielāki ātrumi, vairāk savainojumi. Vai tā ir tieša sakritība, kādēļ šodienas motokrosā no savainojumiem nav pasargāts neviens?
Noteikti. Jo lielāks ātrums, jo vieglāk pieļaut kādu kļūdu. Motokross ir kā staigāšana pa naža asmeni un tur ir grūti nobalansēt. Ja izdari mazliet par daudz – būs kritiens. Ne vienmēr tas visiem izdodas. Kāds brauc ātrāk nekā atļauj meistarība, kāds brauc ātrāk nekā atļauj fiziskā kondīcija. Tad arī visādi brīnumi gadās.
Šomēnes pēc kritiena Nīderlandes posmā Markelo trasē paralizēts tika viens no labākajiem braucējiem francūzis Valentīns Žirū. Tādas lietas neliek apstāties un apdomāt – kurp mēs ejam?
Tas noteikti bija iemesls katram pārdomāt daudzas lietas. Arī man. Nedēļa pēc Markelo posma bija smaga, visapkārt līdzjūtības. Ja gribi būt prātīgāks un sevi pasargāt, tad ar šo sporta veidu nemaz nevajag nodarboties. Žirū gadījuma tā nebija viņa kļūda. Viņa motociklam uzskrēja virsū, sekoja kritiens un cits sportists uzbrauca uz viņa muguras. Tā bija tāda situācija un vairāku notikumu sakritība. Ir lietas, no kurām mēs nevaram būt pasargāti. Kāds pārgalvīgs autobraucējs var notriekt velobraucēju uz veloceliņa. Jautājums – vai dēļ šādas iespējas nebraukt ar riteni? Tā diemžēl var gadīties.
Arī tev pēdējo divu mēnešu laikā bija divas nopietnas traumas un pirmo reiz dzirdēju dzirdēju, ka arī pašamesot limiti, kuriem vairs netiec pāri.
Tas bija ļoti smags posms, kurā patiešām radās šaubas, vai es to visu izturēšu. Psiholoģiski bija ļoti smagi. Salauzu plaukstu ar akmeni. Esi labā formā, uzvari braucienu, bet tev trāpa akmens pa roku. Tad uzdod jautājumus – kāpēc tā notiek un kāpēc ar mani. Holandes čempionāta posmā ierāva pakaļējā ratā, pret izpūtēju apdedzināju kāju, tie bija otrās pakāpēs apdegumi. Tāda veida situācija man bija pirmo reizi karjerā. Tāda nasta morāli kļuva par smagu. Bija ļoti iekšēji ar sevi jāpastrādā. Uzklausīju cilvēku ieteikumus, tomēr mēģināju tikt ar sevi pats galā. Pēc tam aizbraucām un uzvarējām divus posmus Markelo un Štrāsbesenbahā. Tās bija labākās zāles, lai visam tiktu pāri. Tā roka smuka nebūs nekad. Vismaz līdz sezonas beigām, jo ir nepareizi saaugusi. Pie motocikla blakusvāģa varu turēties tikai ar trīs pirkstiem un īkšķi. Labās rokas mazais pirksts vairs nelokās. Tā ir mana darba roka. Bija grūti, jo nebija laika lūzumu sadziedēt, katru nedēļu sacensības. Kājai āda arī ir sadzijusi. Paldies LOV ārstiem un fizioterapeitiem, kuri man palīdzēja tik ātri būt apkaļ trasē.
Ja šo visu stāstītu par kādu citu sportistu, spētu noticēt?
Nē, tas neliekas diez ko ticami. Pēc Francijas posma otrdienā roka bija sapampusi divu roku izmērā. Plaukstā viss bija sašķīdis sīkās daļās. Pēc nedēļas jau kāpām uz pjedestāla Igaunijas posmā. Man vecumdienās tiešām būs, ko atcerēties. Reizēm prātam neaptverami ir paša paveiktais un nepiekāpība.
Sezonas kopgriezumā pārliecību droši vien iedeva trešajā posmā Oldebrūkā izcīnītā dubultuzvara?
Jā, sen nebiju uzvarējis abus braucienus vienā posmā. Pēc tam to pašu paveicām Ukrainā un tad jau mums tā ticība parādījās. Ka esam reāli titula kandidāti un citiem ar to būs jārēķinās.
Pavasarī cīņā par vietu trijniekā publika bija ļoti raiba. Tagad izskatās, ka esat pus solīti priekšā pārējiem.
Acīmredzot ne tikai mēs ar Etjēnu esam ātrāki, bet visa komanda strādā lieliski. Esam ļoti daudz braukuši ar motociklu, katru nedēļu starp sacensībām bijuši smagi treniņi. Ieguldītais darbs tagad atmaksājas punktu izteiksmē. Ceru, ka tā nav mana pēdējā sezona. Mans mērķis nav nobraukt 20 vai 30 sezonas pasaules čempionātā, bet gan uzvarēt un gūt baudu no paveiktā. Ja ir gribēšana, varēšana un iespēja, tad kāpēc to neizmantot? Dalībnieku parkā jau pajoko, ka esmu vecs, bet tā sarkanā plāksne pieder manai komandai. Šajā sezonā esmu vinnējis vienpadsmit braucienus un lai tie jaunie mani vispirms apbrauc. Tikai tad domāšu par to, vai nav pienācis laiks paiet malā.
MOTOKROSS
LATVIJAS “GRAND PRIX” EKIPĀŽĀM STELPĒ
1. Arne Dīrkenss un Robijs Bakss (Beļģija/Nīderlande, vietas braucienos – 1., 2.)
2. Etjēns Bakss un Kaspars Stupelis (Nīderlande/Latvija, 3., 1.)
3. Kūns Hermans un Nikola Musē (Nīderlande/Francija, 2., 3.)
4. Kerts Variks un Lauris Daiders (Igaunija/Latvija, 6., 4.)
14. Jānis Jegorovs un Pēteris Jegorovs (Latvija, 15., 15.)
Kopvērtējums
1. Etjēns Bakss un Kaspars Stupelis (Nīderlande/Latvija) 439
2. Marvins Vanlušens un Bens van den Bogārts (Beļģija/Nīderlande) 378
3. Arne Dīrkenss un Robijs Bakss (Beļģija/Nīderlande) 330
3. Kūns Hermans un Nikola Musē (Nīderlande/Francija) 330
7. Kerts Variks un Lauris Daiders (Igaunija/Latvija) 240
