Stumbra lādes 0
Dienot trīs gadus uz zemūdenēm, ir daudz laika kalt nākotnes plānus. “Baroja normāli, ģedovščinas nebija. Tikai krastā netiku un pa pilienam vien nācās noziedot veselību,” atceras Tautas daiļamata meistars, kokgriezējs durbenieks Guntis Ģēģeris. Dežurējot un zīmējot plakātus sarkanajam stūrītim (tā sauca katrā PSRS armijas vienībā obligāto pielūgsmes vietu ar patriotiskiem lozungiem un vadoņu attēliem), atmiņā arvien pazibēja mācības pie pedagoga, kokgriezēja Strazdiņa, kura mājīgajā darbnīciņā tika sperti pirmie soļi virpošanā un kokgriešanā.
No meliorācijas līdz “Daiļradei”
Atgriezies mājās, Guntis iekārtojās tiem laikiem labi apmaksātā darbā meliorācijā un brīvos brīžus veltīja sirdslietai – kokapstrādei. Pārsvarā virpoja dekoratīvos šķīvjus ar ornamentālu kokgriezumu, kuram kā iedvesmas avots reizēm kalpoja izcilais brīvvalsts ornamentu lielmeistars Jūlijs Madernieks. Darbs meliorācijā ļāva iegūt gan melno ozolu no veciem nosusinātiem dīķiem, kur tas bija gulējis simts gadus, gan kādu kadiķi vai vecu koka stumbru no pamestiem ābeļdārziem. Tā mājās izveidojās izcila lietaskoka krājumi.
“Lai sagatavotu lietaskoku, vispirms to ar lentzāģi sazāģēju gareniski uz pusi vai brusās. Tad mazliet apēvelēju un nokrauju uz gadu šķūnītī pažāvēties. Pēc gada atšķiroju derīgo un sakrauju uz mājas bēniņiem, kur ir siltāks un sausāks. Biezāks ozols žūst gadus sešus, bērzu var izmantot jau pēc gada. Mana pieredze liecina – ja lietaskokus žāvē ātrajās kaltēs, koksnē saglabājas spriegums un izvirpots šķīvis var samesties kā kovboja cepure,” pieredzē dalās Guntis. Prasmes ļāva pāriet darbā uz “Daiļradi” Liepājā.
Kad atmodas laikā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā sākās slavenie Brīvdabas gadatirgi, kokgriezējs vienmēr tajos bija klāt. “Sākumā jau bija vienkārši, paņem izklāj palagu un tirgo. Kad pabeidz tirgot, satin palagu un brauc mājās. Pa nakti turpat var palikt teltīs. Tirgū nopelni mazliet naudiņas, aprunājies ar kolēģiem, rodas draugi uz daudziem gadiem,” ar nostalģiju atceras Guntis. Tirgi vispār ir labākā preču realizācija daiļamatniekiem. Liepājā tādi ir Līvu tirgus, Grobiņā – pilsētas svētki. Vislabākā tirgošanās ir Rīgā, kur ir visvairāk pirktspējīgu klientu. Rodas arī tālāki kontakti. Kāda kundze no Austrālijas regulāri radiem un draugiem ņem lielāku skaitu trauciņu. Pēdējos gados meistara darbus var iegādāties arī Rīgā mākslas salonā “Tīne”.
Dabas veidots meistarstiķis
“Gluds koks ir skaists, tomēr punainam, červeļainam vai deformētam koka stumbram ir sava īpaša plastika,” pārliecināts meistars. Šis ir atsevišķs koka dekoratīvās apstrādes veids, ko bieži sauc par meža skulptūrām. Veidojot meža skulptūru, tiek maksimāli saglabāta koka stumbra dabiskā forma, izaugumi, ieslēgtie pumpuri, sēnīšu un baktēriju izraisītie koksnes bojājumi, mizas fragmenti un zari. Viss, kas klasiskajā galdniecībā ir koksnes defekts, dekoratīvajā kokapstrādē veido efektu. Meistaram tā ir liela skunste – savienot labu tehnisko izpildījumu ar koka dabiskajiem dekoriem tā, lai saglabātu gan dabiska koka stumbra šarmu, gan lietas funkcionalitāti.
Bieži par stumbra lādes pamatu kalpo vecas ābeles vai citu augļukoku dobumaini stumbri. Atliek tikai izgriezt gabalu, notīrīt no mizas un izžāvēt. Tad dobumu izkaļ ar kaltu, ar urbī iemontētu frēžvīli pielīdzina un finiša apdari veic ar smilšpapīru. Jāpiemeklē lādītei piemēroti rokturi un atslēgas. Ja veidojas stabila konstrukcija, var izmantot mazās misiņa eņģītes. Ja konstrukcija ir brīvāka, iederas no zariņiem veidotas eņģes. Sāniņus izgatavo no cita, krāsā pieskanīga koka.
“Visu to sadzīt kopā tā, lai veidojas harmonisks izstrādājums, ir grūti. Es laikam esmu vienīgais, kas tādas lādes taisa. Dabas formu lādītēm svarīga ir apstrāde, kuru pats gatavoju, savienojot bišu vasku, lineļļas pernicu un vaitspirtu +80ºC temperatūrā. Šādā maisījumā vasks dziļāk iesūcas kokā, šķiedra iegūst dzīvu toni un labi smaržo. Cits mans mīļš darinājums ir lādītes, kas pārklātas ar smalkām koka ripiņām no dekoratīvākajiem Latvijas kokiem. Uzlīmējot ripiņas uz lādītes virsmas, izveidojas mozaīka,” pieredzē dalās meistars.
Nākotnē augļukoku asorti
Meistaram lielā skaitā iznāk virpot koka trauciņus. Ieliekot vienu otrā, veidojas kaut kas līdzīgs matrjoškai. Latviešiem ir brīnišķīgi, tautasdziesmās apdzejoti augļukoki. Tie ir ne tikai katras zemnieku sētas rota un pilda ievārījuma burkas, bet tiem ir arī fantastiska koksne. Saliekot kopā ābeli, ķirsi, bumbieri, plūmi un, iespējams, pīlādzi, veidojas burvīgs kompakts servējamais komplekts, kur visi trauciņi ietilpst viens otrā. Piedevām šādam komplektam būs izziņas spēks, jo katrs, arī mazs bērns, varēs aplūkot, kāds skaistums ir mūsu augļukoku koksne. Darbs jādara steidzami, kamēr vēl latviešu zemnieku sētai raksturīgie vecie augļukoku dārzi nav pilnīgi izzuduši…
VĒRTĒJUMS
Latvijas Amatniecības kameras pinēju aroda meistare, Liepājas Amatnieku nama tautas mākslas biedrības “Saiva” biedre Antra Kalēja: “Ar Gunti jau sadarbojos piecpadsmit gadus, jo savos darbos kā pamatni izmantoju viņa virpotos šķīvjus. Darba gaitā viens no otra mācāmies. Cik tad ilgi gan var taisīt vienu un to pašu! Darbā ar dabisko materiālu Guntim ir savs piegājiens. Viņš mīl koku un atrod, kā labāk izmantot katru gabaliņu. Mani ļoti iespaido viņa izjustā pieeja dabas darinājumam.”
