– Kas jūs savulaik pamudināja kļūt par fiziķi? Varējāt taču būt tiklab ķīmiķis, matemātiķis… 11
– Jā, man visai labi gāja ne tikai fizikas, bet arī matemātikas un ķīmijas olimpiādēs. Es skaidri sapratu, ka nebūtu labs matemātiķis. Matemātiķi lielāko gandarījumu rod, spējot pierādīt abstraktu faktu, un ar to pietiek. Kas mani dara par fiziķi teorētiķi? Man ir svarīga iespēja eventuāli pārliecināties, vai šī sakarība apraksta reālo dabu, saikne ar reāli fizikālo pasauli. Savukārt ķīmijā ir pārāk maz matemātikas un pārāk daudz eksperimentu. Un eksperiments nav man domāts, tāpēc sadarbojos ar tiem, kas spēj to darīt. Iespējams, arī vajadzība strādāt komandā ir vēl viens apstāklis, kas mani pamudināja iet tieši fizikas ceļu.
– Jūsu talants sadarboties ar cilvēkiem un artistiskās dotības liecina, ka varējāt kļūt arī par aktieri.
– To man pirmo reizi teica 11. klasē, kad piedalījos vasaras nometnē “Alfa”, un pēdējā laikā to turpina teikt. Jā, droši vien būtu varējis kļūt par aktieri, bet man patīk fizika un tāpēc esmu fiziķis. Pēdējā laikā man ir iespēja amatieriski piedalīties dažādās improvizācijās, un fakts, ka tām ļoti labprāt atsaucos, droši vien atspoguļo to bērnu un ākstu manī, kam patīk patēlot un izrādīties. Man bija ekskluzīva iespēja tikties ar Dailes teātra aktieriem. Režisores Lauras Ķiberes-Grozas vadībā viņi iestudēja “Frankenšteinu” un gribēja izdibināt, kas varēja motivēt zinātnieku Viktoru Frankenšteinu censties pārvarēt dzīvības un nāves robežu. Man bija ļoti interesanti vērot aktieru personības un šīs profesijas sniegto gandarījumu. Tas saistīts ar varu pār skatītājiem, ko sniedz atrašanās uz skatuves. Bet tas ir jākontrolē, ja tu dzīvē pārāk daudz balsties uz novērtējumu un atzinību, izveidojas dobs balsts, un tāds slodzi netur.
– Regulāri uzstājoties televīzijā, radio, presē, jūs vēršat fiziku dzīvāku un simpātiskāku.
– Jā, bet tādu es fiziku redzu! Un saprotu, ka nedrīkstu to nerādīt citiem. Ja tu esi ceļojis džungļos un atklājis kādu brīnišķīgu puķi, tu taču darīsi visu iespējamo, lai to parādītu arī citiem. Ar puķi ir vienkāršāk, nofotografē un publicē attēlu. Bet fizikas skaistums ir abstraktajā, iztēles un arī matemātiskās domāšanas līmenī. Plašāku publiku saista populārzinātniskas analoģijas. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība kopumā nezaudētu saikni ar fizikas pamatjēgu. Tāpat es uzskatu, ka sabiedrībai kopumā ir jāsaprot mākslas jēga vai jebkura joma, kur pa īstam var darboties tikai šauri profesionāļi. Bet apjēgt, kas šajā jomā notiek un kā tas iekļaujas kopējā lietu kārtībā, būtu noderīgi visiem sabiedrības zinātkārajiem locekļiem.
