Nost ar stulbajiem mītiem! Jāpamostas un jādzīvo, pārliecināts kvantu fiziķis Kaščejevs 11
– Ko es daru ar savu dzīvi, ir vissvarīgākais jautājums. Attiecībā pret to katram ir jābūt pētniekam. Visbēdīgākais, ka cilvēki reizēm nodzīvo citu dzīvi, to, ko no viņa gaida vecāki, sabiedrība, ciems, pilsēta vai kāds pārprasts elks, – saka kvantu fiziķis VJAČESLAVS KAŠČEJEVS, kurš ar savu aizrautību atdzīvina fiziku sabiedrības acīs un lauž stereotipus. Arī šajā sarunā pirms jaunā mācību gada.
– Tikko esat atgriezies no atvaļinājuma. Kā labi atpūtāties?
– Tās četras brīvās nedēļas gadā abi ar sievu rūpīgi plānojam, lai visa ģimene būtu kopā. Bērni vēl ir tajā vecumā, kad labprāt dodas līdzi vecākiem. Sievai lauki ir Madonas pusē, tāpēc Vidzeme mums ir pazīstamāka, bet šovasar nolēmām sev atklāt Kurzemi. Bijām Liepājā. Tā ir pilsēta ar raksturu, ja es būtu liepājnieks, noteikti ļoti lepotos ar savu pilsētu. Apskatījām vecpilsētu, Karostu, koncertzālē “Lielais Dzintars” apmeklējām mākslas izstādes atklāšanu, varējām izbaudīt jauno telpu auru un vērot cilvēkus, kas tur rosās. Tas bija ļoti iedvesmojoši.
– Pirmajā septembrī Latvijas Universitātē redzēsiet jaunos fiziķus, matemātiķus. Jau daudzus gadus dzirdam, ka eksaktās studijas sāk jaunieši, kas skolās nav pietiekami labi mācījušies.
– Katram pedagogam ir jāstrādā ar tiem, kas ir atnākuši. Svarīgākais ir studentu prasme mācīties, motivācija un sapratne, ka nevienam, izņemot viņu pašu, studēšana nav vajadzīga. Būtiski, lai students ir spējīgs apzināties, ko viņš saprot, ko – ne un kur meklēt palīdzību. Vai jājautā pasniedzējam, vai jāmeklē piemērota grāmata, vai jāvēršas pie kursabiedriem. Apzināta sekošana savai mācību gaitai – tā ir prasme, kas atšķir veiksmīgus studentus no mazāk veiksmīgiem neatkarīgi no tā, kādā zināšanu pozīcijā viņi ir sākuši studijas.
– 2008. gadā tiesību, sociālo, humanitāro zinību studentu bija četras reizes vairāk un tikai pērn sāka pieaugt eksakto studentu skaits Latvijas augstskolās. Gadiem vērojot šo cīņu par eksaktajiem studentiem, rodas jautājums – bet varbūt nevajag? Kāda būtu sabiedrība tikai ar humanitāriem prātiem?
– Pats šis pretstatījums – eksakts vai humanitārs – man nešķiet pareizs. Pārāk bieži tas noved pie pavisam aplama priekšstata – ja skolēns ir gudrs, iet studēt eksaktos priekšmetus, ja tāds pastulbs – uz humanitārajiem. Nē, mums ir vajadzīgas arī spēcīgas, gudras, humanitāri labi izglītotas personības. Mēs nedrīkstam dzīvot tikai tehniski matemātiski domājošu cilvēku pasaulē. Ir jāsaprot vērtības, un to ir spējīga sniegt laba humanitārā izglītība. Vai cilvēkam jāiet humanitārais vai eksaktais ceļš, nav akmenī iekalts. Īpaši spējīgie jaunieši, kurus vedu uz starptautiskām fizikas olimpiādēm un ar kuriem tiekos talantīgo bērnu nometnēs, atrod savam talantam pielietojumu, un tas var izrādīties arī humanitārajā jomā. Spilgts piemērs ir mans draugs mācītājs Indulis Paičs, ar kuru savulaik sadraudzējāmies informātikas olimpiādēs un studiju gados vakaros strādājām par programmēšanas pasniedzējiem. Indulis izvēlējās studēt teoloģiju, tas viņam bija vislabākais ceļš, viņš ir liela autoritāte garīgajos jautājumos. Svarīgi, ka mums kā nācijai ir pilns spektrs ar iespējām, kur jauniem talantiem sevi realizēt. Tas jāsaprot, kad mēs sākam vilkt jau tā mazo izglītības budžeta deķīti te uz eksaktajām, te humanitārajām zinātnēm.
