Anita Bormane: Stulbi, vēl stulbāk … 0
Stulbi, vēl stulbāk – nekomplimentāras asociācijas no reiz rādītās muļķīgās Holivudas filmas ar šādu nosaukumu nāk prātā saistībā ar neseno skandālu par Nacionālās apvienības Saeimas deputātu rosināto 30 000 eiro piešķiršanu un pēc tam tikpat veiklo atņemšanu grupas “Līvi” albumam. Tas izrādījies nevis mūzikas, bet gan bilžu albums ar pielikumu – dziesmu CD –, turklāt paši mūziķi neko par to nav zinājuši. “Labdarīgie” deputāti taisnojās par komunikācijas kļūdu, viņi esot bijuši šokā, ka idejas iniciatori – “Bilžu” birojs – savu priekšlikumu nebija saskaņojuši ar grupas “Līvi” mūziķiem un tiesību mantiniekiem. Vispārējā aizrautīgajā tviterkņadā ap šo skandālu neizskanēja likumsakarīgs jautājums – cik pamatoti, ka gadu no gada valsts budžeta sagatavošanas finiša taisnē notiek šāda haotiska naudas piešķiršana savējiem pēdējā mirklī, bez saprotamiem, sabiedrībai izskaidrotiem kritērijiem? Ja runa ir par kultūras projektiem, ir jau, protams, patīkami, ja koris pēc tam atnāk uz Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju un nodzied slavas dziesmu – pirms daudziem gadiem biju lieciniece šādam aizkustinošam pateicības mirklim. Tomēr haotiskās mētāšanās vietā daudz loģiskāk būtu, ja līdzekļi jau laikus būtu paredzēti atbildīgās Kultūras ministrijas budžetā.
Nav šaubu, ka leģendārie “Līvi” ir pelnījuši sava ieguldījuma iemūžināšanu nākamajām paaudzēm. Negribas īpaši pārmest Tijai Auziņai izvēli doties īsāko ceļu, zinot, cik sarežģīti ir “sakasīt” sponsoru naudu šādiem kultūras bezpeļņas projektiem. Var jau teikt, ka vajadzēja iet uz Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF), bet visi, kas ir piedalījušies fonda konkursos, zina, ka konkurence ir nežēlīga, atteikumus fondam nav pienākuma argumentēt, bet piešķirtās summas nekad nav pietiekamas.
Tomēr nevar pieņemt, ka hroniskā puve pašā šādas naudas piešķiršanas sistēmas kodolā, kuras neglītā puse līdz ar skandālu ir kļuvusi acīmredzama, dažiem lēmumu pieņēmējiem šķiet tīri glīta un labi sagremojama. “Deputātu priekšlikumos tiek sadalīti vairāki miljoni. Kāpēc kultūrai būtu jāatsakās no šīm iespējām?” viedokli pauda Kultūras ministrija, gan piebilstot – protams, labāk jau būtu naudu dalīt caur VKKF. Ne vārda par to, ka attiecībā uz kultūrprocesu un tā dalībniekiem šī iedibinājusies kārtība ir pazemojoša un neefektīva savos pamatos, jo, no vienas puses, nenodrošina stabilu procesu attīstību un, no otras, jau automātiski paredz kultūras profesionāļu atkarību no politisko lēmumu pieņēmējiem.
Pēc šādas pašas sistēmas ar nelielām naudas injekcijām jau gadiem tiek atbalstīta Lestenes baznīcas restaurācija un daudzas citas Latvijas kultūrai un nacionālajai identitātei nozīmīgas lietas. Protams, tik tālu tas ir labi un slavējami, tomēr pēc šāda principa sniegts atbalsts perspektīvas sajūtu nesniedz. Var vien cerēt, ka, piemēram, lēnām brūkošajai Rīgas Svētā Jēkaba baznīcai, kuras 86 metrus augstais tornis ir avārijas stāvoklī, draudot uzgāzties virsū Saeimas namam, un plaisas sienās redzamas ar neapbruņotu aci, koalīcijas deputātu piešķirtie 700 000 eiro palīdzēs kādu laiku noturēties un pat tiks paveikta kaut daļa no akūti nepieciešamajiem restaurācijas darbiem. Tomēr liekas absurdi, ka visas Latvijas vēstures un kultūrtelpas kontekstā tik svarīgiem objektiem nav drošības par regulāru un pietiekamu finansējumu, bet gan gadiem jācenšas izlīdzēties ar līdzekļu izlūgšanos no dažādiem avotiem. Jācer, ka Lestenes, Rīgas Svētā Jēkaba baznīcai, Cēsu Svētā Jāņa baznīcai un daudziem citiem dievnamiem Latvijā palīdzēs atdzimt Sakrālā mantojuma likums, kas gan tikai uzsācis visdažādākā kalibra zemūdens akmeņu pārbagāto līkloču ceļu pa varas gaiteņiem.
