Tu savās žurnālista gaitās esi intervējis daudzus cilvēkus. Saki, kura no intervijām bijusi vissaviļņojošākā, ko varbūt atcerēsies visu mūžu? 0
Vienu tādu interviju būs grūti izcelt. To tikšanās reizēs man jautā arī žurnālistikas studenti un skolēni. Tad viņiem atbildu, ka šis darbs man patīk tādēļ, ka neviena diena nav līdzīga iepriekšējai. Es nāku uz darbu un nevaru paredzēt, kādi notikumi un ziņu pavērsieni mani sagaida. Vēl vērtīgākais ir tas, ka Latvijas jaunāko laiku vēsturi neesmu izlasījis avīzēs, bet redzējis pats savām acīm – gan priecīgus, gan traģiskus brīžus. Par prezidenti ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu. Bija jāpanāk, lai viņa pirmo interviju sniegtu tieši Latvijas Televīzijai. Tad nu burtiski, paņēmuši zem rokas un atbīdījuši pārējos malā, kopā ar tikpat “zaļo” Ansi Bogustovu aizvedām viņu pie kolēģes Oditas Krenbergas uz sarunu telpu.
Cilvēkus var vērtēt dažādi, bet no pieredzes varu teikt, ka, intervējot tādus politiķus kā Vairu Vīķi-Freibergu, Aivaru Lembergu, Andri Šķēli, Aināru Šleseru, ir ļoti jāgatavojas. Tā ir kā tenisa spēle, kurā vismazākā kļūda vai neprecizitāte faktu un pārliecības trūkuma dēļ liek šo spēli ātri vien zaudēt, turklāt publiski.
Emocionālākie stāsti nereti saistījušies ar dažādām nelaimēm. Kad notika Talsu traģēdija, visi “Panorāmas” reportieri bija citās Latvijas malās un uz turieni nosūtīja mani. Mēs filmējām gan notikuma vietā un slimnīcā, gan bēru dienā. Vienmēr, iebraucot Talsos, man acu priekšā ir šīs atmiņas, kaut pagājuši jau divdesmit gadi.
Skatoties uz tevi ekrānā šķiet, esi pats miera iemiesojums. Vai tāds esi arī ikdienā vai tomēr nākas īstajā brīdī sevi īpaši noskaņot?
Man grūti spriest, cik pats esmu mierīgs, bet tiešraides darbā ir paveicies, ka man līdzās ir bijuši pieredzes bagāti un dzīvesgudri cilvēki, no kuriem mācīties dažādus profesionālos knifus. Vispirms esmu mācījies no lieliskajiem Latvijas Radio diktoriem, kad 16 gadu vecumā sāku veidot avīžu apskatus, pēc tam arī Latvijas Televīzijā no kolēģēm Ināras Makarovas un Artas Andersones, ar kuru vairākus gadus kopā vadījām svētdienas “Panorāmu”. Tieši Arta man likās ļoti nosvērta tiešajā ēterā. Kaut gan ārējais miers ir mānīgs, jo ziņu darbā stress gadās itin bieži, tikai skatītāji to neredz. Tāds neliels nervu drudzis jau ir ik vakaru, kad eju uz studiju. Esmu pamanījis – pat tad, ja viss ir saplānots un nav gaidāms nekas ārkārtējs, minūti pirms ētera manas plaukstas kļūst slapjas. Savu nervu sistēmu jau nevaru apmānīt. Līdzīgi ir arī pēc ziņām, kad man nepieciešamas apmēram desmit minūtes, lai pārslēgtos uz ikdienu. Es tā vienkārši nevaru aizmirst darbu līdz nākamajam rītam, arī vakarā mājās turpinu sekot līdzi CNN kanālam, kā attīstās ziņas pasaulē, it sevišķi, ja notiek kādi konflikti, nesaskaņas.
Neskatoties uz lielo darba pieredzi, tu vēl esi gana jauns un izskatīgs puisis. Kā ar pielūdzējām?
Gadiem ritot, to pielūdzēju jau paliek arvien mazāk un mazāk, turklāt mati viņām arī kļūst arvien sirmāki (pasmaida). Pirmajos darba gados patiešām saņēmu daudz apsveikumu ar mīļiem vārdiem, dzejoļiem. Bija viena kundze, kura katru gadu manā dzimšanas dienā veda siltus pīrāgus no laukiem. Es viņai braucu pretī uz autoostu, aizvedu uz Zaķusalu ekskursijā, visu izrādīju. Bet tas laiks ir pagājis, jo kurš tad nu mūsu laikos ar roku vairs raksta vēstules. Tomēr uz Ziemassvētkiem arī TV3 saņēmu vairākus apsveikumus no kundzēm, kas man bijušas uzticīgas jau no “Panorāmas” laikiem. Protams, saņemu uzmanības apliecinājumus arī “Facebook” un citos sociālajos tīklos, taču vienalga ar roku rakstīti vēlējumi ir daudz personiskāki un sirsnīgāki. Es jau labi saprotu tās vientuļās kundzes, kurām TV ziņu lasītājs ir kļuvis bezmaz vai par ģimenes locekli, ar kuru ik vakaru satikties un sasveicināties. Un jauki, ka tā!
Pieturzīmes
Bez kā grūti iedomāties dienu?
Bez lielas kafijas krūzes.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Labdabīgs, nekašķīgs, skatos “Ugunsgrēku”.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tāds vēl tikai būs.
Labākā izklaide?
Sporta zāle, laba teātra, kino izrāde un izraušanās uz laukiem.
