Vecākajam studentam Latvijā ir 72 gadi. Kā veicas studentiem – senioriem augstskolās 7
Vecākais students mūsu valstī mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē – Jānim Palkavniekam ir 72 gadi, augstākās izglītības diploms viņam jāsaņem šoruden. Studējošo skaits vecumā pēc 40 pēdējos trīs gados Latvijā ir pieaudzis. Līdz mūžizglītības līderes Zviedrijas rādītājiem vēl patālu, taču kopumā starp Eiropas valstīm astē nevelkamies.
Sensenā patiesība – mūžu dzīvo, mūžu mācies – spēkā arī šodien. Latvijas augstskolās ap 7% studentu ir vairāk par 40 gadiem, starp neklātniekiem jeb nepilna laika studējošiem šis īpatsvars rēķināms vēl lielākos ciparos. Daudziem jāmācās spiestā kārtā likumu izmaiņu vai darbavietas prasību dēļ. Pa vidu tādi, kas studē no brīvas gribas, – viņiem tik daudz nav vajadzīgs izglītības dokuments kā jaunas zināšanas, kuras lietot savā amatā. Par pārējiem var teikt – cik cilvēku, tik iemeslu, ja vien spēj turēt līdzi augstskolu prasībām.
“Mājas Viesis” papētīja, kā veicas studentiem senioriem trīs augstākajās mācību iestādēs – Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Studē – arī pensijas gados
Neba nu Jānis Palkavnieks no brīva prāta 70 gadu vecumā devās uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU), lai mācītos par būvnieku. Vīrs jaunības gados pabeidzis celtniecības tehnikumu, astoņdesmitajos strādājis kā pieredzējis celtniecības darbu vadītājs zinātniskās pētniecības saimniecībā “Sigulda” un uzsācis arī studijas Būvniecības fakultātē neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kā tolaik sauca LLU, taču līdz diplomam nedaudz pietrūcis. Kad atkal augstskolā sniedzis dokumentus, uzņemšanas komisijā brīnījušies – pabeigti pieci kursi!
Tā bija, apliecina J. Palkavnieks. Strādājis un mācījies, pienākuši deviņdesmitie, kad reizē ar valsts neatkarības atjaunošanu izjuka padomju laikā veidotās saimniecības un daudzās nozarēs, arī celtniecībā, nebija skaidrības ne par tagadni, ne nākotni.
– Tolaik šķita, ka nevienam neko nevajag, viss bija sabrucis, – atceras būvnieks. Neziņas laiks sakritis ar studiju beigām augstskolā. Jānim mācības piecu gadu garumā jau tā bija “piegriezušās” – nenācās viegli savienot darbu, ģimeni, kurā auga trīs bērni, ar regulārām sesijām un eksāmeniem. Pametis studijas. Šodien viņš savu soli vērtē skeptiski – pietrūcis gribas.
To, ka pensijas gados atkal būs jāsēžas skolas solā, Palkavnieks nevarēja iedomāties. Pieredze un zināšanas būvniecības nozarē nostrādātajos vairāk nekā četrdesmit gados sakrāta pamatīga – Siguldas pašvaldības būvvaldē būvinženiera amatā, piedaloties būvju projektēšanā, un pēdējā laikā – būvuzrauga darbā. Taču aizpērn veiktās izmaiņas likumos noteikušas, ka būvprakses sertifikāta atjaunošanai nepieciešams arī augstākās izglītības diploms.
– Man, speciālistam, kas gandrīz jau pabeidzis darba dzīvi, visu mūžu neprasīja papīru, tagad tas ir vajadzīgs, – pukojies Palkavnieks.
Kas viņam atlika – vai nu noenkuroties savā Augšlīgatnes privātmājā kā pilna laika pensionāram un noņemties ar mauriņa pļaušanu, vai dabūt diplomu un turpināt darboties profesijā. Jānis izvēlējās pēdējo – kāpēc tad nestrādāt, ja vēl jūtas gana sprauns?
Divus gadus Palkavnieks studē LLU Vides un būvzinātņu fakultātes pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā “Būvniecība”. Sekmīgi nokārtotas sešas sesijas, vēl atlikušas divas un diplomdarba izstrāde un aizstāvēšana. Ar studijām veicoties normāli, bet no 40 kursabiedriem, kuri tāpat kā viņš atjaunoja studijas, gan mācības turpina tikai septiņi.
– Galvenais neielaist parādus, lai nav uztraukumu, – nosaka students.
Mācās viņš vakaros un agros rītos. Ceļas četros, kad mājās miers un klusums, un ķeras pie grāmatām vai stājas pie rasējamā galda. Šoruden, ja viss noritēs kā plānots, jāsaņem diploms, izlaidumā vectētiņu droši vien sveiks arī seši mazbērni.
– Nekādas vainas, – viņš nosmej.
