Students: Jauniešiem vajag ko jēgpilnu, lai viņi neaizbrauktu no Latvijas 3
Autors – Ēriks Radželis, Biznesa augstskolas “Turība” students
Strauji tuvojas laiks, kad liela daļa Latvijas jauniešu absolvēs skolas un pieņems būtisko lēmumu par to, ko darīt tālāk. Pavasara sākumā 240 jaunieši no visas Latvijas pulcējās aktīvās domāšanas pasākumā “Rosinātava”, kurā viņus uzrunāja sabiedrībā zināmas personas, lai mudinātu jauno paaudzi noticēt sev, savām idejām un tam, ka tās iespējams realizēt Latvijā. Viens no pasākuma idejas autoriem un organizatoriem, Biznesa augstskolas “Turība” students Ēriks Radželis uzsver, ka Latvijas jauniešiem vajag ko jēgpilnu – viņiem nepieciešams atgādināt, ka arī šeit ir iespējams gūt panākumus – ne tikai strādāt, lai samaksātu rēķinus, bet realizēt pat savas pārdrošākās idejas.
Mūsu jauniešiem ir liels potenciāls
Atceros sevi vidusskolas beigu posmā, līdz pēdējam brīdim nezināju, ko tieši vēlos darīt, lai gan tas bija būtisks pagrieziena punkts dzīvē. Šis ir nozīmīgs posms ikvienam jaunietim, un kādam tas var šķist ļoti baiss periods – jāizlemj, vai iet studēt, kur iet studēt, palikt Latvijā vai doties uz ārzemēm u.tml. Es raudzījos uz saviem vienaudžiem, no kuriem lielākā daļa apsvēra iespēju doties prom no Latvijas, katrs desmitais domāja, ka tā ir vienīgā iespēja. Man tas šķita absurdi. Latvijā nav izsludināts kara stāvoklis, vidējais dzīves līmenis nebūt nav sliktāks kā citur Eiropā. Šeit var dzīvot un darboties, lai attīstītu savu potenciālu. Un mūsu jauniešiem ir liels potenciāls! Es uzskatu, ka Latvija ir iespēju zeme un gribu šo pārliecību nodot arī citiem.
Jaunieši dibina un vada uzņēmumus
Domājot par to, ko darīt nākotnē, man bija iespēja satikties un aprunāties ar vairākiem aktīviem studentiem, un tas bija kultūršoks. Es redzēju sava vecuma jauniešus, ar saviem uzņēmumiem, kuri realizē savas idejas un gūst panākumus, un tad sapratu, ka tas ir pavisam reāli. Tas bija kā sitiens pa pakausi. Es sapratu, ka arī tā gribu. Sāku studēt, pieteicos kā praktikants dažādos uzņēmumus, līdzdarbojos projektos u.tml., lai uzkrātu pieredzi, lai aprunātos ar pieredzējušiem un zinošiem cilvēkiem. Centos darīt visu, kas ir saistīts ar manu izvēlēto nozari – pasākumu organizēšanu, un aizvien vairāk sāku saprast, cik lielas attīstības iespējas ir pie mums, Latvijā.
Lai pēc iespējas mazāk jauniešu apsvērtu domu par braukšanu uz ārzemēm
Vēlos, lai to apzinās visi Latvijas jaunieši! Lai viņi notic, ka jauni cilvēki var gūt panākumus, lai nebaidās uzstādīt augstas latiņas un tiecas sasniegt aizvien vairāk. Jauniešiem ir jāapzinās, ka lietas jādara tagad un šeit! Nevajag sevi jau priekšlaicīgi aprakt, ka “mani jau te neuzņems”, “man tas neizdosies”, “Latvijā tas nav iespējams”, bet jāiet un jādara. Tas ir straujš lēciens starp jaunieti, kurš neko nezina un nav atradis savu ceļu, un jaunu profesionāli, kurš ir guvis panākumus un spēj iedvesmot citus. Vēlos, lai pēc iespējas mazāk jauniešu apsvērtu domu par braukšanu uz ārzemēm ar mērķi krāmēt kastes kādā noliktavā, pirms viņi ir pamēģinājuši īstenot savas ieceres Latvijā. Nebūt nesaku, ka braukt strādāt uz ārvalstīm ir slikti, bet es aicinu vispirms pamēģināt šeit, un, kas zina, varbūt izdodas!? Varbūt izdodas ne tikai atrast darbu sev, bet sniegt darba iespējas vēl citiem.
Darba devējiem un ņēmējiem jāatrod kopsaucējs
Katram jaunietim ir potenciāls, katrs var darīt, var izlauzties cauri visiem šķēršļiem. Galvenais, nevajag baidīties! Iespējas ir visiem jauniešiem, neatkarīgi no dzīvesvietas. Pats neesmu rīdzinieks un ticu, ka arī jaunieši no reģioniem var sasniegt daudz. Jāapzinās, ka nereti darbu var atrast arī dzimtajā pilsētā, īpaši šobrīd, kad lielai daļai uzņēmumu trūkst darbinieku. Ir tikai jāmēģina un, ja neizdodas ar pirmo reizi, jāmēģina vēlreiz! Manuprāt, Latvijā ir gan darbavietas, gan darba ņēmēji, tikai pagaidām neizdodas atrast to krustpunktu vai kopsaucēju, kur sakristu abu pušu intereses. Priecājos, ka šī brīža situācijā pašvaldības aizvien vairāk domā, ka piesaistīt jaunos speciālistus. Tas jāapzinās arī jauniešiem – dzimtā pilsēta ir ieinteresēta tajā, lai viņi veidotu savu karjeru un ģimeni tieši tur – arī atgriežoties pēc studijām.
Sākt ar praksi vai gaidīt vadošu amatu
Iesaku domāt par vairāku lietu apvienošanu, jo lieliski apzinos, ka jaunieši nevēlas strādāt par zemu atalgojumu vai praksē bez atalgojuma. Tas ir pašsaprotami, ikviens ir pelnījis atalgojumu par savu darbu, turklāt atbilstošu. Neviens nav pelnījis dzīvi, kurā tiek domāts, kā izvilkt no algas līdz algai. Studiju laikā strādāju par pedagogu uz pusslodzi, kas nodrošināja stabilus ienākumus, un arī meklēju prakses iespējas, ar mērķi uzkrāt lielāku pieredzi un praktiskas iemaņas. Nekad neesmu gājis pie darba devēja un piedāvājis strādāt par brīvu, bet, ja redzu, ka kādā darbā vai projektā varu iegūt kādu citu pievienoto vērtību, esmu gatavs iesaistīties. Ja ir piedāvājums strādāt bez atalgojuma, ir jāizskata, kādas iespējas tas sniegs – kontaktus, zināšanas, pieredzi, iespēju ceļot vai ko citu.
Ir liela daļa jauniešu, kuri jau uzreiz pēc vidusskolas vēlas vadošu amatu un lielu atalgojumu. Nav viennozīmīgas atbildes par to, vai tās ir nepamatotas ambīcijas vai tieši otrādi – veselīga attieksme. Katrs gadījums ir individuāls – ir jaunieši, kuri iegūst kāroto amatu, bet nespēj to pavilkt, taču ir arī tādi, kuri jau 8. klasē skaidri zina savu mērķi un dara visu, lai to sasniegtu. Skaidrs ir viens, – lai jaunietis bez darba pieredzes saņemtu kāroto lielo algu, ir jābūt tādām zināšanām un prasmēm, kas būtu vērtējamas tik pat augstu.
Pasākumu organizēšana nav nebeidzama ballīte
Tas, ka jaunieši no visas Latvijas ir gatavi divas vai trīs stundas braukt līdz Rīgai, lai tiktos ar dažādu nozaru ekspertiem, ir skaidrs signāls, ka viņos ir vēlme darīt un realizēt savas idejas. Es savu virzienu esmu izvēlējies – visu bērnību pavadot starp kultūras pasākumiem, vēlme kļūt par profesionālu pasākumu organizatoru veidojās dabiski. Katru pasākumu redzu kā mazu uzņēmumu, kas jāizveido no A līdz Z, domājot par finansējumu, par to, kādi būs klienti jeb apmeklētāji u.tml. Ja man jautā, vai tas ir stabils darbs, gribētos teikt, ka tas ir attieksmes jautājums.
Neviena nozare, neviens darbs nesniedz 100% stabilitātes garantiju, viss ir atkarīgs no paša, cik daudz cilvēks ir gatavs darīt. Un neviens darbs nav bez garoziņas, arī pasākumu organizēšana nav nebeidzama ballīte. Tas ir ļoti radošs un interesants darbs, kurā var īstenot visdažādākās idejas, bet, lai radītu svētkus, ir nopietni jāstrādā. Visbiežāk aiz skaista vienas dienas pasākuma stāv pusgads “melna” darba. Tomēr ikviens izdevies pasākums, kurā var redzēt mirdzošas cilvēku acis, ir katras smagās darba dienas vērts.
