Studentiem ar “lielu ego” plaģiātisms neesot aktuāls 0
Pirms mēneša septiņas Latvijas augstskolas – Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Vidzemes Augstskola, Ekonomikas un kultūras augstskola, Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Liepājas Universitāte, – apvienojot spēkus cīņā par akadēmisko godīgumu, vienojās izveidot vienotu datorizētu plaģiātu pārbaudes tīklu.
Arī pārējo Latvijas augstskolu praksē nereti ir gadījumi, kad studenti iesniedz referātus vai citus darbus, kuru saturs ir aizdomīgi līdzīgs kāda cita kolēģa veikumam, bet gadās, ka identisks. Nesen publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka kāds students pasniedzējam iesniedzis pat paša skolotāja rakstītu darbu. Taču tas, ka studenti mēdz nebūt patstāvīgi, rakstot pārbaudes darbus, ir ne vien viņu pašu, bet arī augstskolas problēma un rūpes, jo šādi tiek degradēta studiju kvalitāte. “Latvijas Avīzi” interesēja tas, kāda šobrīd ir situācija cīņā ar šo nevēlamo “ieradumu”.
Pašu augstskolu lieta
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) komunikāciju daļā atzīst – lai gan cīņa pret plaģiātismu iekļauta augstākās izglītības reformu plānā, “izšķiroša loma šobrīd tomēr ir pašām augstskolām”. Esot paredzēts, ka nākotnē visas Latvijas augstskolas izveidos vispirms katra savu, bet beigās vienotu noslēguma darbu datu bāzi, kas ļautu šo parādību vieglāk kontrolēt, taču tam nepieciešams papildu finansējums.
Pērn augstskolas pastiprināti centušās plaģiātismu ierobežot dažādos veidos – veicot grozījumus skolu iekšējos normatīvajos aktos, izstrādājot ētikas kodeksus, izveidojot noslēguma darbu elektroniskās datu bāzes, izskaidrojot studentiem intelektuālā īpašuma tiesību jautājumus. Ar tiešu nodomu veikts plaģiātisms gan esot reta parādība.
Pārsvarā tā notiekot studenta nezināšanas dēļ par autortiesībām un darba aizsardzību, nedomāšanas vai intereses trūkuma dēļ par konkrēto studiju kursa tēmu. Katrā ziņā sankcijas pret plaģiātismu visur esot daudz stingrākas nekā pret zemas kvalitātes uzrakstītu patstāvīgo darbu, kuru rakstījis pats students. Vairākums augstskolu, pieķerot studentu plaģiātismā, kā maigāko sodu liek atkārtoti veikt to pašu uzdevumu. Kā bargākais sods, īpaši pieķerot studentu diplomdarba plaģiēšanā, – atkārtotas studijas vai izslēgšana no augstskolas.
Vai paraksts palīdzēs?
Vairākums “LA” aptaujāto augstskolu gan neveic pētījumus par to, cik daudz plaģiātisma tiek pieļauts to studiju procesā, tomēr esot skaidra likumsakarība, ka plaģiātismu pirmais konstatē pasniedzējs, darba vadītājs vai recenzents. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Edijs Šauers uzskata, ka skolēniem jau vidusskolā būtu jāskaidro, kas ir plaģiāts un cik lielu negodu var piedzīvot tā veidotājs. “Pirmā kursa studenti ļoti plaši mēģina izmantot internetā jau pieejamos referātus. Augstskolā pastiprināti uzsveram plaģiātu nepieļaujamību, skaidrojam, ka atsauču daudzums tikai vairo darba vērtību.”
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) mācību prorektors, profesors Uldis Sukovskis skaidro, ka RTU plaģiātisma gadījumu studentu vidū ir relatīvi maz, jo “inženierzinātnēs studentu darbi saistīti ar ļoti konkrētiem aprēķiniem, projektējumiem un tehnoloģijām. Turklāt tehnoloģijas diezgan strauji mainās un tāpēc senāku gadu darbi vienkārši nav vairs izmantojami”. RTU jau otro gadu ieviesta kārtība, ka visu studentu noslēguma darbu elektroniskās kopijas tiek uzkrātas īpašā datubāzē, kas tiks izmantota automatizētas plaģiātisma kontroles sistēmas ieviešanai.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mācību prorektora vietnieks studiju jautājumos Vilnis Tomsons stāsta, ka arī “LLU apmēram puse studiju programmu ir unikālas – studijas iespējamas tikai pie mums un tad studentiem ir mazāk iespēju “aizņemties””.
Plaģiāti esot gluži vai neiespējama parādība arī Biznesa augstskolā “Turība”, kuras rektors Antons Kiščenko norāda, ka pasniedzēji studentam uzdod neordinārus, ar reālām situācijām saistītus uzdevumus. Turklāt šīs augstskolas studenti esot “ar lielu ego” un prasīgi, līdz ar to plaģiātisms vienkārši viņu vidū nav aktuāls.
Dažādām augstskolām ir atšķirīgas metodes, kā konstatēt plaģiātismu. Kā norāda RSU maģistra studiju programmas “Sociālā antropoloģija” dibinātājs Klāvs Sedlenieks, “pats pasniedzējs, izmantojot savas profesionālās spējas un pārzinot tēmas literatūru, var konstatēt stila izmaiņas studentu rakstu darbos – ja teksta lielākā daļa rakstīta vienā stilā, bet viens vai vairāki teikumi citā, turklāt neattiecas uz pārējo tekstu, rodas aizdomas, vai students nav izmantojis cita autora rakstīto bez atsauces. Gadu gaitā izstrādājušās vēl vairākas metodes, kā noteikt plaģiātu, taču to izpaušana varētu traucēt konstatēt turpmākos plaģiātisma gadījumus”.
Vairākās augstskolās ir prasība, ka katrs students savu noslēguma darbu iesniedz elektroniskā formātā un ar parakstu apliecina tā darba oriģinalitāti.
Augstskolas ir vienisprātis, ka arī pašiem pasniedzējiem būtu vairāk jāiedziļinās – jo individuālāks un ar studiju kursa rezultātiem ciešāk saistīts darba temats, jo studentam mazāk iespēju iesniegt plaģiātu.
Viedokļi
Kādu iemeslu dēļ esat nodarbojušies ar plaģiātismu?
Māris: “Visbiežāk slinkuma dēļ vai tāpēc, ka darba izpildi atstāju uz pēdējo brīdi. Bieži ar to nenodarbojos, bet gadās. Mani avoti pārsvarā ir “Google”, bet, ja arī tas nelīdz, tad izmantoju vietni “Atlants.lv”.”
Dainida: “Reizēm gadās neiekļauties termiņā – ātrāk ir nokopēt, nekā izdomāt savu tekstu. Vai arī nav izpratnes par tēmu un tad paļaujos uz citu rakstīto. To atrodu internetā – arī “Google books”, kur pieejami fragmenti no tekstiem.”
Līga: “Pamatskolā vienu reizi iesniedzu referātu, kurš bija plaģiāts. Darbā nomainīju tikai savu vārdu, uzvārdu, klasi, kurā mācījos un gadu. Ģeogrāfijas skolotāja mani pieķēra, jo, darbu iesniedzot rakstiski, tas bija jānodod arī elektroniskā formātā. Mani kaunināja klases priekšā, bet deva iespēju triju dienu laikā darbu pārstrādāt. To izdarīju un nopelnīju maksimālo atzīmi. Otro reizi iesniedzot, mans darbs tika ļoti rūpīgi pārbaudīts, lai pārliecinātos, ka tas nav plaģiāts.”
Meitene no Rīgas augstskolas: “Parasti nemēdzu tieši pārkopēt. Tekstu mēģinu pārveidot, labot un ielikt tajā savas idejas. Tā notiek tāpēc, ka studenti visu dara pēdējā brīdī. Reizēm liekas, ka pats neko nevar izdomāt. Šo variantu mēdzu izmantot, ja saprotu, ka nav vairs izejas, jo darbs jau ir jānodod. Parasti izmantoju iepriekšējā mācību gada studentu darbus, “Google” un “Atlants.lv”.”
Studente: “Arī es esmu studente, kurai bieži gadās dažādi mājas darbi, kas kaut kādā veidā aizķeras uz pēdējo brīdi. Nav gan tā, ka brutāli paņemu kādu darbu un uzdodu par savējo. Tekstu pārveidoju, lai nav tik acīm redzams plaģiātisms. Mans bakalaura darbs arī tā tapa.”
Einārs: “Iemesli plaģiātismam ir laika trūkums, nepārliecinātība par savām zināšanām, slinkums pavadīt ilgu laiku bibliotēkā, jo esmu enerģisks un prioritāte ir aktīvā atpūta un treniņi. Informāciju iegūstu no saviem draugiem un viņu paziņām, kolēģiem, vecāku kursu studentiem un absolventiem, kā arī, protams, internetā.”
