Bija gaišs cilvēks 0
“Santis bija gaišs cilvēks. Daudz esmu domājusi par notikušo, bet nevaru to saprast un pieņemt. Nekad netikšu tam pāri. Viņš bija iejuties Rīgā, interesēja vēsture un politika. Ārstam jāuzņemas vaina. Īstu nožēlu neredzu: ne žestos, ne vārdos. Un man jau nevajag nožēlu – taisnību gribu. Arī nauda nav mērķis,” man saka Santa mamma Anita Šapala.
“Šapali Subatē ir ļoti cienīta, inteliģenta ģimene. Santis bija tik jauks un prātīgs cilvēks. Visa Subate pārdzīvoja. Uzdevām sev jautājumu: kāpēc tieši tiem labākiem cilvēkiem tāds liktenis?” teic Subates kultūras nama vadītāja Gunta Okmane.
“Man ļoti, ļoti žēl par notikušo, un esmu uzņēmies daļu vainas. Šo sakot, es negribu taisnoties ne par darba organizāciju slimnīcā, ko tajā laikā reorganizēja, ne par savu profesionālo izdegšanu, ne algas nogriešanu, ne par klientiem ar zināmu noslieci: ja jūs zinātu, kas pie mums darījās piektdienas un sestdienas naktīs, kad strīpām vien ieveda cilvēkus no klubiņiem un ielas reibumā ar galvas brūcēm… Ticu, ka Santis bija jauks puisis, kas uz iela gadījās nepareizā vietā un laikā. Bet šis ir stāsts arī par atrašanos smagā reibumā uz ielas. Tas vienmēr ir liels risks. Sabiedrībai pret to jābūt neiecietīgākai – tad šādu traģēdiju būs mazāk,” saka M. Strazdiņš.
Ārstu biedrība: kategoriski pret ārstu kriminālvajāšanu
Veselības inspekcija neapkopo informāciju par kriminālprocesiem, kuros pie atbildības sauc ārstus. To nedara arī Ārstu biedrība – tās prezidents Pēteris Apinis (attēlā) reizi pa reizei par tiesvedībām gan dzirdot un zinot.
“Biedrība nedod sabiedrībai un medijiem plosīt ārstus. Ja vajag, mēs savas slēgtās arodtiesas sasaucam, kurās ir gan apsūdzētāji, gan aizstāvji, kaudze ar juristiem. Reizēm nedēļām ņemamies. Ja ārstu atzīstam par vainīgu, tad liekam viņam kārtot sertifikāciju, pārbaudām profesionalitāti. Tādas arodtiesas gadā mums ir kādas sešas,” atklāj. P. Apinis.
Runājot par konkrēto M. Strazdiņa lietu, Veselības inspekcija atbildēja, ka nav tiesīga sniegt komentāru par ierobežotas pieejamības informāciju.
Savukārt P. Apinim tā izraisa dusmas.
“Jātiesā ir slepkava, kas sita, nevis ārsts, kas centās palīdzēt! Vai tiesnesis tagad nolems, kad ārstam beigt savu profesionālo karjeru?! Jo ir skaidrs – ja neiroķirurgam liegs trīs gadus strādāt savā profesijā, ar viņu kā ar ārstu ir cauri. Vai tas ir tas, ko gribam sasniegt? Nepienāks brīdis, kad ārsti nekļūdīsies. Eiropā lielākā daļa cilvēku mirst ārstu uzraudzībā. Amerikāņi izpētījuši, ka 10 – 13% gadījumu, un domāju, ka Eiropā ir līdzīgi – cilvēku nāve lielākā vai mazākā mērā saistāma ar ārstu kļūdām. Tad ko – visus uz tiesām? Esmu kategoriski pret to, ka ārstus krimināli vajā. Runājot par konkrēto diagnozi Strazdiņa lietā: ja arī operācija būtu laikā, veiksmīga un pacients izdzīvotu, jebkurā gadījumā paliktu par ļoti smagu invalīdu.”
