Ārstam uzņemšanā nemaz nebija jābūt… 0
A. Gabruševs uzskata, ka ārsts būtu pilnībā attaisnojams, ka apsūdzības puses demonstrējot nicinošu attieksmi pret ārstu un faktus velkot ārā no konteksta, turklāt, pēc darba līguma, M. Strazdiņam tajā naktī nemaz nav bijis jāatrodas uzņemšanas nodaļā, bet tikai 26. nodaļā, pēc būtības – slimnīca viņu bija nolikusi pa sitienam, viņš veicis darba pienākumos neuzdotu uzdevumu.
“Darba organizācija, nerakstītie un praksē piekoptie likumi bija tādi, ka ārsts pildīja pienākumus gan nodaļā, gan uzņemšanā. Tāda bija mutiskā vienošanās ar vadību. Tas atņēma laiku, darbs bija saraustīts, jo kājām starp abām nodaļām jāiet gandrīz sešas minūtes vienā virzienā. Tādējādi Strazdiņš nonāca situācijā, kas radīja sekas pacientam,” teica A. Gabruševs tiesas sēdē.
Ārstam par sevi jāatbild pašam
Uz to cietušās puses advokāts R. Rožkalns atbildēja ar repliku, ka ārsts labprātīgi pildījis darba devēja rīkojumu un par to saņēmis papildu atalgojumu.
“Tā ir ilūzija, ko ārsts cenšas pārdot tiesai, sakot, ka darījis visu, lai glābtu pacientu,” tiesai teica R. Rožkalns, kas, kā runā, pats gribējis kļūt par mediķi, bet izmācījies par juristu un specializējas lietās pret mediķiem. Viņaprāt, Strazdiņš melojot, ka notikusi gatavošanās operācijai. Viltojis dokumentus, lai slēptu savu vainu.
“Strazdiņš īsti neatbild, ko darījis trīs stundas, tikai to, ka aprūpējis iereibušu sievieti uzņemšanas nodaļā. Ārstam savas spējas jāapjauš, savs laiks jāorganizē un par sevi jāatbild pašam. Slimnīcas organizatoriskie trūkumi neatbrīvo no atbildības – par tiem vajadzēja ziņot slimnīcas vadībai, ja redzēja, ka netiks galā, tad vajadzēja sūtīt pacientu uz citu slimnīcu. Atbilstoši darba aprakstam ārstēšanas dinamika, profilakse un taktika ir neiroķirurga kompetence, radiologs ir tikai konsultants, bet māsiņa izpilda ārsta norādījumus, tā ka uz viņiem nav ko vainu novelt. Arī pacientu alkohola reibums nav arguments, kas atbrīvo no atbildības, – gluži pretēji, tam vajadzēja pievērst papildu uzmanību, jo reibums simptomus var maskēt. Strazdiņam vajadzēja rīkoties uzreiz, nevis jāgaida kaut kāds telefona zvans no radioloģes. Ārsts neapzinās savu vainu, cenšas to noliegt un izvairīties no atbildības. Domāju, ka sods ir pietiekami maigs, kaut gan sekas bijušas nopietnas.”
A. Gabruševs gan kolēģim norādīja, ka vajadzētu izvairīties no apvainojumiem dokumentu viltošanā, jo to M. Strazdiņš neesot darījis.
Skarba apgabaltiesā bija prokurore A. Seibute. Bez jau R. Rožkalna minētiem argumentiem viņa uzskata, ka virsmāsa N. Gudina un ārsts M. Strazdiņš, glābjot savu ādu, melojot jau no paša sākuma. Analizējot visus pierādījumus, līķa ekspertīzi, varot secināt, ka no traumas iegūšanas līdz nāvei pagājušas 6 – 10 stundas, tātad Santis nomiris ne agrāk kā sešos no rīta, nevis četros. Policijai par nāvi ziņots laika periodā no plkst. 8 līdz 10 – tas ir laiks, kad puisi atrada mirušu. Neesot objektīvu pierādījumu, ka notikusi gatavošanās operācijai.
“Tieši Strazdiņš līdz minimumam samazināja pacienta cerības izdzīvot. Jau izsaukums ātrai palīdzībai bija: cilvēks mirst, kļūst zils! Bet nekas nenorāda, ka ārsts rīkojies vai vismaz centies rīkoties ātri. Tieši kavēšanās lielā mērā noteica letālu iznākumu,” pārliecināta prokurore.
