Strīdi par nāves iestāšanos 0
“Man tiek izvirzītas apsūdzības, ka Santis miris pulksten 6.20 un ka esmu viltojis slimības vēsturi, lai sevi glābtu. Santa draugs Kaspars liecina, ka viņš desmitos no rīta nodaļā pamodies un drauga līķis bijis blakusgultā. Tas ir kaut kas neiedomājams! Tieši tad, kad Santis nomira, Kaspars apjucis klīda pa gaiteni un jautāja, kur viņš atrodoties – arī viņam bija galvas trauma un viņš varētu būt dezorientēts telpā,” stāsta ārsts.
M. Strazdiņš veicis aprēķinus ar alkohola koncentrāciju Santa asinīs: kad viņu uzņēma, bija 2,1 promile, bet mirušam – 1,34. Ņemot vērā alkohola sadalīšanās procesu un ievadītos atindēšanas preparātus, 1,34 promiles liecinot, ka nāve iestājusies ap četriem.
Tiesā ārsts liecina, ka ar radiologa ierakstu 26. nodaļā iepazinies plkst. 2.20, bet jebkurā gadījumā bijis nepieciešams redzēt arī attēlu, taču diemžēl nodaļas datorā tehnisku iemeslu dēļ attēlu nav izdevies apskatīt, tāpēc devies atpakaļ uz uzņemšanas nodaļu, kur datorā konstatējis, ka Santim ir epidurālā hematoma vidējā smadzeņu bedrē, kas prasa ķirurģisku iejaukšanos. “Tā ir vieta zem deniņu daivas – viena no visbīstamākajām vietām. Asins izplūdums, asins un smadzeņu receklis. Ļoti augsta letalitāte. Katra minūte ir no svara, pirmā stunda… Bet operēt var tikai tad, ja zināms, kas ir noticis, bet Santis bija pie samaņas. Viņa draugs pat sākotnēji izskatījās sliktāk, vairāk vēma. Iestāšanās brīdī nekas neliecināja, ka būs nepieciešama operācija. Bet katrā ziņā – datortomogrāfijas attēlus bija nepieciešams redzēt,” man saka M. Strazdiņš.
Kāpēc klusēja radioloģes telefons?
Zināms laiks būtu iegūts, ja radioloģe uzreiz ārstam būtu piezvanījusi un ziņojusi par traumas nopietnību – tad M. Strazdiņš uzreiz būtu sūtījis Santi uz operācijas zāli. Taču radioloģes Ilzes Simanovičas telefons klusēja. Kāpēc? Kā tiesā skaidroja radioloģe, ārsts par diagnozi speciāli nav jāinformē. Ārstam pēc pacienta atgādāšanas atpakaļ pašam uzreiz jāapskatot medicīnas karte un jāpieņemot lēmums.
“Es kolēģei neko negribu pārmest, viņa patiešām ir profesionāle. Cita lieta, ka parasti radiologi nopietnos gadījumos tomēr piezvana,” komentē M. Strazdiņš.
Uz radioloģes atbildību tiesā norādīja ārsta advokāts A. Gabruševs, sakot, ka tikai tas, ka viņas darba pienākumos nebija vārda “ziņot”, paglāba I. Simanoviču no kriminālatbildības.
“Pat sanitāri zvana ārstam, ja redz asinsizplūdumu! Pēc būtības radiologs ir tāda paša līmeņa ārsts kā neiroķirurgs, kuram pēc vispārējiem ārstniecības principiem jāveic visas iespējamās darbības, lai glābtu pacientu. Simanoviča tam piegāja formāli un neziņoja Strazdiņam, ka pacientam ir dzīvības briesmas. Tikai tad, kad ārsts ieradās nodaļā, viņš uzzināja, ka Šapalam ir hematoma. Arī dežūrmāsa Gudina nepievērsa uzmanību radiologa secinājumam un turpināja pacientu ārstēt ar medikamentiem,” norāda advokāts. Starp citu, arī par N. Gudinu ir labas atsauksmes un parasti viņa šādos gadījumos apskatot slimības vēsturi un reaģējot momentāni. “Nāvi izraisīja vēl citi galvas ievainojumi, arī vairogskrimšļa lūzums, par ko ārsts nezināja. Nāve iestājās ātrāk, nekā ārstiem ierasts pieredzēt. Katrā ziņā Strazdiņš darīja visu iespējamo, kas konkrētajā situācijā bija iespējams, un neko nevilcināja,” uzskata advokāts.
