Ārsts ar pieredzi 0
Gan tiesā, gan ārpus tiesas man M. Strazdiņš stāsta, ka darījis visu, kas no viņa bijis atkarīgs, lai glābtu puisi, atzīstot arī savu kļūdu vienā epizodē, diemžēl nelaimīgi izšķirošs izrādījies traumas smagums, dažas nelaimīgas sakritības un cīņa ar laiku.
“Šie astoņi gadi, kad notiek tiesvedība, bijuši pietiekami mokoši gan man, gan manai ģimenei. Cenšos jau, ikdienā strādājot, aizmirst notikušo, bet tas nav viegli. Es neesmu pelnījis šos garos, emocionāli smagos tiesvedības gadus, arī cietumsodu un liegumu strādāt, ko spriež tiesa. Piekrītu samaksāt Santa mātei izdevumus advokātam. Viņa vismaz neprasa morālo kompensāciju,” izmisis ir ārsts.
Advokāta izdevumi ir 4721 eiro. Puiša māte gan neizslēdz, ka pēc šā tiesas procesa varētu vērsties arī pret slimnīcu, jo ārsts jau uz sava vārda droši vien neko neesot atstājis un neesot jēgas neko prasīt.
“Jāsaprot, ka tonakt es biju viens pats ķirurgs, kaut gan vajadzēja būt diviem. Tolaik to darbu, ko šodien Austrumu slimnīcā veic 40 cilvēku, 1. slimnīcā darīja 8 – 10 cilvēki. Tā ir galvenā atšķirība, kā arī darba organizācija – pa šiem gadiem daudz kas ir uzlabojies,” man saka M. Strazdiņš, kad ar viņu tiekos pie Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, kuras uzņemšanas nodaļa ir viena no viņa darbavietām. Tādu neiroķirurgu kā viņš Latvijā ir ap 50.
M. Strazdiņam ir vairāk nekā 40 gadu stāžs, caur viņa rokām gājuši tūkstoši, viņš veicis līdz pat 100 operācijām gadā. Kā apgalvo pats dakteris, par viņu nekad nav bijusi neviena sūdzība, ja neskaita slikto rokrakstu. Santa gadījums bija un palika pirmais. “Es daudz atdotu, lai atgrieztu laiku atpakaļ – tad operāciju taisītu nekavējoties un, ja arī pacients nomirtu, zinātu, ka esmu darījis visu, un gulētu mierīgi.”
Diemžēl apstākļi gan objektīvi, gan subjektīvi izveidojās citādi. Klausoties tiesas sēdē un lasot lietas materiālus, pilnīgi precīzu ainu pa minūtēm uzzīmēt grūti (liecības atšķiras, tās ir haotiskas, pagājis arī laiks), taču būtība skaidra.
