Strūklaka, peļķe vai paša rakts dīķis. Aizliegtā zona svinam! 2
Linda Dombrovska, “Medības”, AS “Latvijas Mediji”
Svins munīcijā un makšķernieku svariņos ir lietots gadiem ilgi. Tiek lēsts, ka katru gadu 21 līdz 27 tūkstoši tonnu svina nonāk Eiropas Savienības vidē. Svins munīcijā un arī makšķerēšanas aprīkojumā rada savvaļas dzīvnieku, piemēram, putnu, saindēšanos ar šo vielu. Cilvēku veselība arī var tikt ietekmēta, jo svins nokļūst arī medījuma gaļā.
Tas ir ievads, kas lasāms Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) mājas lapā par svina munīciju. ECHA 2018. gadā nāca klajā ar ziņojumu, sniedzot savu viedokli attiecībā uz svinu gludstobra ieročos.
Tas ir diezgan plašs dokuments, kura uzdevums ir aplūkot iespēju tuvākajā nākotnē izskaust svina munīciju mitrājos, šaujot ar gludstobra ieroča skrošu munīciju. Pagājušajā gadā klajā nāca Eiropas Komisijas priekšlikums papildināt regulu par ķīmisko vielu reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu, kuras nosaukuma saīsinājums ir REACH.
Mēs to sauksim par Ķimikāliju reģistrēšanas regulu. Lai gan Eiropas Komisija bija tā, kas pasūtīja ECHA ziņojumu, tomēr savā priekšlikumā ne visi aspekti tika ņemti vērā, radot normatīvā akta projektu, kuru principā nav iespējams nedz izpildīt, nedz arī izkontrolēt.
Lai gan Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE) ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai svina munīciju ūdensputnu medībās izskaustu, tomēr viennozīmīgi tika secināts, ka šis konkrētais komisijas priekšlikums nav pieņemams, jo tika konstatētas vairākas problēmas, kas liek domāt, ka tiek noteiktas tādas prasības, lai ieviestu totālu svina munīcijas aizliegumu, neraugoties uz dažādiem aizbildinājumiem, ka prasības attieksies uz mitrājiem, skrotīm un gludstobra ieročiem.
FACE ģenerālsekretārs Deivids Skalans ne reizi vien ir uzsvēris, ka šajā gadījumā nav runa par svinu kā tādu, bet gan par to, ka komisijas priekšlikums ir slikta likuma piemērs un atbalstīt šādu likumu vienkārši nav iespējams.
Mitrāji
Ja domājāt, ka svina munīcijas aizliegums attiektos tikai uz ūdensputnu medībām, kā tam loģiski vajadzētu būt, nāksies vilties, jo komisijas priekšlikumā tiek integrēta Ramsāres konvencijas mitrāju definīcija.
Šīs konvencijas izpratnē mitrāji ir palienes, zāļu un kūdras purvi vai ūdeņu platības – dabiskas vai mākslīgas, pastāvīgas vai pārplūstošas, kurās ir stāvošs vai tekošs ūdens, saldūdens, iesāļš vai sāļš ūdens, t. sk. jūras akvatorijas, kuru dziļums bēguma laikā nepārsniedz sešus metrus.
Principā, tas ir jebkas, kur ir ūdens, arī īslaicīgi pielijusi peļķe, strūklaka vai paša rakts piemājas dīķis. FACE un arī Eiropas mednieku kopiena uzskata, ka šī definīcija ir pārāk plaša, tāpat nav noteiktu kritēriju, pēc kuriem mitrājus konstatēt, kā arī nav iespējams zināt, kurā brīdī kura vieta ir pārvērtusies par mitrāju.
Par mitrāju uzskata arī kūdrāju, un to noteikt, neizmantojot lāpstu, nereti ir praktiski neiespējami. Tādējādi prasību neatrasties mitrājā ar svinu saturošu munīciju ne tikai nav iespējams izpildīt, bet arī izkontrolēt, un pastāv liela iespēja padarīt mednieku par pārkāpēju, lai arī viņam nemaz nebūtu ļaunprātīga nolūka.
Šī mitrāju definīcija līdz ar to arī attiektos uz šautuvēm, kur arī būtu aizliegts lietot svinu saturošu skrošu munīciju. Tas nozīmē arī to, ka mitrāju tuvumā nedrīkst ne tikai lietot svinu saturošu munīciju, bet pat to transportēt. Ja kāds iet gar mitrāju un tam kabatā ir svinu saturoša skrošu munīcija, tad principā šī persona ir pārkāpējs pat tad, ja nav bijis nolūka to izmantot ūdensputnu medībās.
Buferzonas
Lai gan ECHA komisija savā ziņojumā norādīja, ka buferzonas nebūtu nepieciešamas, tomēr Eiropas Komisija noteica nepieciešamību ievērot buferzonas ap mitrājiem, kurās būtu aizliegts ne tikai lietot, bet arī transportēt svinu saturošu skrošu munīciju.
Pirmajā priekšlikumā tika noteiktas 400 metru buferzonas ap mitrājiem, otrajā priekšlikumā – 300 metru, bet trešajā priekšlikumā – 100 metru buferzonas. Un ar buferzonām problēma tiek vēl vairāk saasināta.
Ja vēl iespējams kaut kā noteikt, ka konkrētā vietā atrodas mitrājs, tad noteikt dabā, cik metrus atrodies no mitrāja, ir praktiski neiespējami. 100 metru buferzonu nosaka no mitrāju malas, bet, kā mēs zinām, neviena peļķe, ezers, upe vai purvs nav ar stingri noteiktām robežām.
Krasti nav taisni un skaidri saskatāmi, tādēļ dabā ir praktiski neiespējami pateikt, vai no mitrāja malas atrodies 88, 98 vai 108 metrus. Tāpat jautājums ir par to, vai distanci no mitrāja malas mednieks un kontrolējošās iestādes noteiks ar līdzīgām metodēm un šie mērījumi saskanēs.
Principā sanāk tā – ja savrupmāja atrodas pie dīķa un mednieks no seifa izņem skrošu munīciju, kas būtu paredzēta zaķu medībām, ieliek to kabatā un grib doties medībās, jau ejot uz mašīnu, viņš būs kļuvis par pārkāpēju.
Tādēļ FACE norāda – šī ir absurda, neloģiska un neizpildāma norma, kas padara likumpaklausīgus Eiropas Savienības medniekus par pārkāpējiem.
Šautuves
Priekšlikuma ierobežojumi attiecas uz jebkāda veida šaušanu ar gludstobra ieročiem ar skrošu munīciju tuvāk par 100 metriem no mitrāja. Tas nozīmē, ka aizliegums attiektos arī uz šautuvēm, kuru teritorijā atrodas mitrājs.
Piemēram, peļķe pēc lietus, novadgrāvis, pašu rakts dīķis. Tas praktiski attiektos uz visām Latvijas šautuvēm.
Interesantākais, ka ECHA ziņojumā šautuves tiek minētas kā teritorijas, kurās būtu svina munīcijas izmantošanas ierobežojums, bet pašā vairāk nekā 70 lappušu garajā dokumentā šautuves pieminētas vien septiņas reizes, nesniedzot nekādu socioekonomisko novērtējumu par šī aizlieguma ietekmi uz šautuvju darbību.
Principā aizliegums attiektos uz visām lidojošu mērķu šaušanas disciplīnām. Aptaujājot Latvijas Sportinga federāciju un Latvijas Šaušanas federāciju, kļuva skaidrs, ka pastāv lielas bažas par šo sporta disciplīnu tuvāko nākotni.
Ilgtermiņā, visticamāk, sports pielāgosies un atradīs risinājumus, toties īstermiņā šie ierobežojumi varētu atstāt smagas sekas, kas ietekmēs arī nākotni. Būtiskākā problēma ir tāda, ka nedz komisija, nedz ECHA nav uzskatījušas par vajadzīgu izvērtēt svina munīcijas aizlieguma ietekmi uz šautuvju darbību.
Nevainīguma prezumpcija
Lai gan visas iepriekš minētās problēmas varētu šķist pilnīgs absurds, ir vēl viens aspekts, ar kuru komisijas priekšlikums īpaši pārsteidz.
Dokumentā minēts, ka gadījumā, ja persona tiek notverta, ar gludstobra šaujamieroci tuvāk par 100 metriem no mitrāja medījot vai ejot medībās, tiks uzskatīts, ka šīs ir medības mitrājos, ja vien persona nepierādīs pretējo.
Priekšlikums jau saknē pasaka, ka mednieks tiek uzskatīts par vainīgu pārkāpumā un konkrētajai personai būtu jāpierāda, ka ir nevainīga. Šāds nosacījums ir pretrunā ar nevainīguma prezumpciju, kas ir viena no pa-mattiesībām, kas nostiprināta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
Šis ir vēl viens nosacījums, kas apstiprina Deivida Skalana apgalvojumu, ka šis priekšlikums ir slikta likuma piemērs, jo principā ir pretrunā ar Eiropas pilsoņu pamattiesībām.
Pārejas laiks
Vēl viena problēma, kas bija norādīta ECHA ziņojumā, bet ko principā ignorēja komisija, attiecas uz pārejas laiku. Priekšlikumā noteikts, ka pārejas laiks, lai ieviestu aizliegumu, ir 24 mēneši, bet 36 mēneši valstīm, kur iepriekš nav bijis nekāda svina munīcijas aizlieguma.
ECHA ziņojuma priekšlikumā šis pārejas laiks bija noteikts ilgāks. Tas nozīmē, ka šajā laikā ir jāveic izmaiņas konkrēto valstu attiecīgajos normatīvajos aktos, un, kā jau iepriekš piedzīvots, šis nemaz nav tik vienkāršs un īss process.
Balsojums
Šā gada 23. jūnijā REACH komitejā tika pieņemts lēmums, ka notiks rak-stisks balsojums par trešo Eiropas Komisijas priekšlikumu. Balsojumam bija jānotiek līdz 15. jūlijam.
Sistēma patiesībā vienkārša – ja dalībvalsts neatbild, tad tiek uzskatīts, ka tā priekšlikumam piekrīt, ja atturas vai balso pret, tiek uzskatīts, ka dalībvalsts priekšlikumu noraida.
Balsojumā nepieciešams iegūt balsu vairākumu, bet balsu sadalījums ir tāds pats kā Eiropas Parlamentā – viss atkarīgs no valsts lieluma un iedzīvotāju skaita. Tas nozīmē, ka visas trīs Baltijas valstis kopā iegūst mazliet vairāk par 1% balsu.
Tas ir maz, bet noteiktos apstākļos – izšķiroši. Šajā brīdī bija iespējams novērtēt, ko nozīmē mednieku interešu lobijs.
Latvijā par REACH regulas prasību ieviešanu atbild Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC), Igaunijā – Sabiedrisko lietu ministrija, bet Lietuvā – Vides ministrija.
Jāsaka, ja nebūtu FACE informācijas par Eiropas Komisijas priekšlikumiem un notiekošo, visticamāk, neviena no trim valsts iestādēm pat nedomātu veikt jebkāda veida konsultācijas, kur nu vēl taujātu iesaistīto pušu viedokli.
Jau pagājušajā gadā Latvijas Mednieku asociācija (LATMA) un Zemkopības ministrija vērsās pie LVĢMC ar lūgumu noraidīt komisijas priekšlikumu, un divas reizes tas arī tika darīts.
Šeit vietā norādīt, ka pirms 23. jūnija lēmuma dalībvalstis jau divas reizes noraidīja Eiropas Komisijas priekšlikumu. Tomēr pēc 23. jūnija bija skaidrs, ka ir mainījusies LVĢMC attieksme, acīmredzot tādēļ, ka viedokļa paušanā bija iesaistījusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Balsojumā par komisijas trešo pielikumu LVĢMC bija gatava to atbalstīt par spīti visiem iebildumiem.
Vienlaikus Igaunijas Mednieku savienība bija vērsusies pie savas valsts atbildīgā pārstāvja REACH komitejā un līdz šim bija iegūts atbalsts noraidīt priekšlikumu, lai gan jānorāda, ka arī igauņu mednieku organizācijai bija kārtīgi jāpasvīst, lai panāktu to, ka Igaunijas pārstāvis balsojumā atturas.
Pavisam cita situācija bija Lietuvā, kur ne tikai lielākā mednieku organizācija bija palaidusi garām informāciju par balsojumu, bet arī Lietuvas Vides ministrija nebija grasījusies ne ar vienu par šo jautājumu konsultēties.
Drāma
Saprotot, ka arī Latvijas viedoklis balsojumā varētu būt medniekiem nelabvēlīgs, Zemkopības ministrija 6. jūlijā rīkoja tikšanos ar visām iesaistītajām pusēm, tajā skaitā LATMA, Latvijas Mednieku savienību, šautuvju pārstāvjiem, Valsts meža dienestu, Latvijas Sportinga federāciju, Latvijas Šaušanas federāciju un Zemnieku saeimu.
Sanāksmē piedalījās arī VARAM, LVĢMC, LOB pārstāvji, kā arī Zemkopības ministrijas ministra biroja vadītājs Jānis Eglītis.
Sanāksme tika sākta ar skaidrojumu, ka Zemkopības ministrija un medniekus pārstāvošās organizācijas piekrīt, ka svins ir toksisks un būtu izskaužams, bet ar saprotamu, izpildāmu un izkontrolējamu kritēriju palīdzību.
Tādēļ REACH komitejas pārstāvis tika aicināts atturēties balsojumā, norādot visas priekšlikuma problēmas, cerot, ka Eiropas Komisija savu priekšlikumu rediģēs, ņemot vērā dalībvalstu iebildumus.
Priekšlikums bija aizliegt izmantot svina munīciju ūdensputnu medībās, kas ir saprotams un arī izkontrolējams kritērijs. Par spīti tam, VARAM pārstāvja problēmas risinājums bija pavisam vienkāršs – ja mednieki nepiekrīt komisijas priekšlikumam, tad aizliegumu varētu ieviest visā valstī un atkristu kontroles un izpildes problēmas.
Šāda doma izraisīja ļoti asu vārdu apmaiņu, jo Zemnieku saeimas pārstāvja viedoklis bija tāds, ka ierēdņa uzdevums nebūtu vienkārši visu aizliegt, bet gan meklēt risinājumus, ņemot vērā vietējos apstākļus un iesaistīto pušu intereses.
Diskusijā ar paceltu balsi un uzbrūkošu toni iesaistījās LOB pārstāvis Viesturs Ķerus, pārmetot medniekiem nevēlēšanos atteikties no svina munīcijas kopumā.
Tā nu sākās riņķa dancis vairāk nekā divu stundu garumā, medniekiem un šautuvju pārstāvjiem aicinot saprast, ka problēma nav nevēlēšanās atteikties no svina munīcijas, bet gan komisijas izstrādātā normatīvā akta kvalitāte, savukārt VARAM un LOB pārstāvjiem mēģinot medniekus pārliecināt piekrist ieviest svina munīcijas aizliegumu visā valstī.
No šīs principā bezjēdzīgās diskusijas izrietēja viens secinājums – nav vienotas izpratnes par priekšlikuma prasībām, katra no pusēm to izprata citādi, kas savukārt liecināja par to, ka šis priekšlikums patiešām ir nekorekts un nepārdomāts.
Lai gan sanāksme beidzās ar ļoti asu vārdu pārmaiņu starp LOB un mednieku organizācijām, iznākums bija tāds, ka, nespējot visām pusēm vienoties, LVĢMC gluži vienkārši nedrīkstēja atbalstīt komisijas priekšlikumu un balsojumā atturējās.
LOB sagrozītā patiesība
Pēc šīs drāmas pavisam dīvaina bija LOB pārstāvja reakcija sociālajos tīklos, kur Viesturs Ķerus savā Twitter kontā izvēlējās uzbrukt tieši LATMA, nevis visām organizācijām, kas piedalījās sanāksmē.
Pēc sanāksmes sekoja ieraksts Twitter: “Par ātru sapriecājos. Šodien biju liecinieks tam, cik liels ir @latma.lv un @zemkopibas_min [spiediens] uz @VSIA_LVGMC un @VARAM_Latvija, lai Latvija neatbalstītu svina skrošu aizliegumu mitrājos. Izrādās, pat ministrijai var būt vienaldzīgi līgumi, ko kā valsts esam parakstījuši.”
Dīvains komentārs, kas, no vienas puses, izceļ milzīgu LATMA ietekmi, bet, no otras, ielej milzu darvas spaini medus mucā.
Jāsaka, ka sanāksmē ne tikai LATMA un Zemkopības ministrija aktīvi pauda savu viedokli, bet arī runāja un priekšlikumam nepiekrita Latvijas Mednieku savienības pārstāvis Mārtiņš Līdums.
Jautājums – ko tieši Viesturs Ķerus vēlējās panākt ar savu komentāru?
No vienas puses, pārmest Zemkopības ministrijai nevēlēšanos pildīt starptautiskās konvencijas, bet, no otras… vienu pret otru sarīdīt divas lielākās mednieku nevalstiskās organizācijas, vēl jo vairāk, ņemot vērā šī kunga izteikumus LOB 2019. gadā izdotā žurnāla Putni Dabā 3.–4. numurā, kur principā tiek pateikts, ka LOB ir gatava sadarboties ar LMS, jo šīs organizācijas “skatījums uz medībām ir racionālāks un mazāk vērsts uz ienaidnieku meklēšanu, ja salīdzinām ar LATMA”.
Ir skaidrs viens – Viesturs Ķerus ne tikai nepatiesi atspoguļo notikušo diskusiju, bet arī, visticamāk, politisku apsvērumu dēļ maldina sabiedrību. Jautājums paliek atklāts – vai tā ir LOB kā organizācijas politika vai konkrēta cilvēka personiskais viedoklis? Tas lai paliek uz konkrētā kunga sirdsapziņas!
Alternatīvas
Vislielākās diskusijas, runājot par svinu, kā arī mednieku pretenzijas pret aizliegumu attiecas uz jautājumu par alternatīvām, ar kurām aizstāt svina skrotis. No vienas puses, ECHA savā ziņojumā norāda, ka pastāv alternatīvas – tērauda un bismuta skrošu izskatā.
Uzreiz jānorāda, ka ECHA ziņojumā norādīts, ka bismuta skrošu munīcija maksā par 450% dārgāk nekā svina alternatīvas. Viedoklim, ka pastāv alternatīvas, piekrīt arī VARAM, LOB un, protams, Eiropas Komisija.
Jā, alternatīvas ir, katru gadu munīcijas ražotāji nāk klajā ar jauniem piedāvājumiem, bet mednieku galvenie iebildumi ir pret to, ka izvēle ir ļoti ierobežota, nereti bezsvina munīcija ir dārgāka nekā svina, kā arī vēl kāds svarīgs aspekts – tērauda skrotis nav tik efektīvas kā svina.
Ar bezsvina munīciju jāšauj ar lielāka izmēra skrotīm, kā arī samazinās efektīvā distance, kad skrotīm būs pietiekams apturošs spēks. Un tam nav nekāda sakara ar šaušanas prasmēm.
Veicot nelielu aptauju Latvijas mednieku veikalos, bija jāsecina, ka pastāv bezsvina munīcijas piedāvājums, bet proporcija ir 10:1, tātad uz desmit dažādiem svina munīcijas veidiem pieejams tikai viens bezsvina. Situācija līdzīga, ja skatāmies arī ražotāju piedāvājumu.
Piemēram ņemsim britu munīcijas ražotāju Eley Hawk, kura munīcija nopērkama arī Latvijā. Sporta vajadzībām no 16 dažādiem munīcijas veidiem tikai divi ir bezsvina, no tiem viens ir ar videi draudzīgu konteineru.
Pieejamas tikai 7. izmēra skrotis un 28 gramu lādiņi. Pavisam divi piedāvājumi 12. kalibram, viens – 20. kalibram. Nav mazākā 24 gramu bezsvina lādiņa, nav arī piedāvājuma 16. kalibram.
Medību skrošu munīcija – no 24 veidiem bezsvina ir četri, no tiem viens ir lādēts ar bismuta skrotīm. Šeit jau piedāvājums attiecībā uz dažādiem kalibriem un lādiņu lielumu ir plašāks, bet ne ideāls. Izvēle ir ļoti, ļoti ierobežota.
Nākamais zīmols – plaši pazīstamais Clever, kas lepojas ar augstiem sasniegumiem šaušanas sportā. Šajā gadījumā no 14 dažādiem sporta munīcijas veidiem viens ir bezsvina. Piemēram, Clever T1 Supertarget pieejams ar 24, 28 un 32 gramu lādiņu un skrotīm, kuru izmērs ir 7,5, 8 vai 9,5, bet bezsvina T1 / T2 Trap & Skeet pieejams tikai 12. kalibram ar 24 un 28 gramu lādiņu un 7. izmēra skrotīm. Viss, vairāk variāciju nav. Attiecībā uz medībām – versiju nav.
Bioammo ir munīcija, kas radīta, lai būtu pēc iespējas draudzīgāka apkārtējai videi, jo izmanto čaulītes, kas nav veidotas no plastmasas – starp citu, vēl viena liela problēma – un vidē sadalās.
Šī kompānija piedāvā arī sporta munīciju – kā bezsvina, tā arī svina variācijas. Tomēr iespēju attiecībā uz svina munīciju ir vairāk – četri dažādi munīcijas veidi, pieejamais skrošu izmērs no 7. līdz 9., tāpat arī lādiņi pieejami gan 24, gan 28, gan 32 gramu.
Taču, ja runājam par bezsvina variācijām, piedāvājums ir krietni vien mazāks – divu veidu munīcija, tikai 28 gramu lādiņš un divi skrošu izmēri – 7. un 9. Attiecībā uz medību munīciju situācija nav tik atšķirīga, šeit jau lielākas iespējas.
Baschieri & Pellagri – vēl viens munīcijas ražotājs, kurš pievērš īpašu uzmanību sporta vajadzībām. No visiem iespējamiem veidiem un variācijām pieejami tikai trīs dažādi bezsvina munīcijas veidi, kā jau ierasts – 12. kalibrs, 28 gramu lādiņš un 7. un 8,5. numura skrotis. Viss. Ne variācijas dažādām disciplīnām, kā ir piedāvājumā ar svina munīciju, ne iespēja izvēlēties lādiņu.
Jā, teorētiski var teikt, ka alternatīvas pastāv, attiecībā uz medībām lielākā mērā nekā sportam. Bet, ņemot vērā, ka svina munīcijas aizliegums attiecas arī uz šautuvēm, situācija ir ļoti bēdīga.
Jāsaka vēl, ka Starptautiskās medību šaušanas federācijas (FITASC) noteikumi nosaka, ka sacensībās aizliegts šaut ar bezsvina munīciju. Kādēļ? Drošības apsvērumu dēļ! Jā, kāds var teikt, ka nosacījumus var mainīt, bet šim aizliegumam ir savs iemesls, jo šautuvē tērauda skrošu rikošeta iespēja uz cietas virsmas ir lielāka, nekā šaujot ar svina skrotīm.
Sacensībās, kur piedalās daudz cilvēku, ievainojuma risks patiesībā ir ļoti liels. Tā, lūk! Jāsaka gan, ka sanāksmē par šo argumentu pavīpsnāja ne tikai VARAM, bet arī LOB pārstāvji.
Secinājumi
Jāsaka, ka šoreiz bija iespēja pieskarties tikai dažiem šīs problēmas aspektiem. Nemaz nesākām runāt par ieročiem un munīcijas ražotājiem. ECHA ziņojumā, runājot par ieroču piemērotību bezsvina munīcijai, par pamatu tiek ņemti daži dati par Rietumeiropā ražotajiem ieročiem, bet neviena vārda par Padomju Savienībā ražotajiem ieročiem, kuru Latvijā un citās postsociālisma valstīs ir ļoti liels daudzums. Par šo tēmu tuvāk parunāsim kādā no nākamajiem numuriem.
Jāsaka, ka sanāksmē mednieku organizācijas pauda pārliecinošu viedokli, ka piekrīt izskaust svina munīciju ūdensputnu medībās, bet šos nosacījumus dažādu apsvērumu dēļ nevar attiecināt uz nesaprotamu mitrāju definīciju un šautuvēm.
Šautuves nav dabiskais ūdensputnu biotops, tās ir noslēgtas teritorijas, kur nepiederošiem ieeja aizliegta.
Kā redzējām, sporta munīcijas piedāvājums arī no lielāko munīcijas ražotāju puses ir ļoti ierobežots, varētu teikt, ka salīdzinājumā ar svina munīcijas piedāvājumu praktiski neeksistējošs.
Tādēļ arī šaušanas sporta federācijas ir satraukušās par sporta nākotni. Jā, ražotāji piedāvā arī jaunas iespējas, bet vai to būs pietiekami daudz pēc 24 mēnešiem. Ja runājam par medību munīciju, situācija ir daudz labāka, bet ne ideāla.
Vēl viena tēma, kurai vēl nemaz nepaspējām pieskarties, ir cena, kas arī ir būtisks faktors.
