Strūbergu dārzs Vecumniekos – viens no skaistākajiem Latvijā 0
Kad Inese un Juris Strūbergi 1970. gadā pārcēlās uz dzīvi Vecumniekos, Beibežu ciemā, tūdaļ pie daudzdzīvokļu mājas uzbūvēja strūklaku. Paši mūrēja dolomīta akmeņus, uztaisīja arī soliņu, visiem prieks, bet no rīta jaunais vides objekts pilns ar kannām – kaimiņienes to bija novērtējušas kā ērtu vietu piena dzesēšanai.
Inese paziņoja vīram – ja kādreiz tikšu pie sava dārza, tas būs labākais valstī! Kādas gan tolaik bija cerības uz zemes gabalu vai privātmāju, smej Juris, bet, skat, ir savs nams, ko rotā plāksnītes ar uzrakstiem, ka Strūbergu daiļdārzs atzīts par skaistāko un izcilāko visā Latvijā.
Sākumā bija haoss
Daiļdārzu konkursos Strūbergi vairs nepiedalās – jādod taču iespēja arī citiem gūt atzinību. Viņi tagad ir konsultantu kārtā, uzņem ekskursantus un dalās savā pieredzē, jo teju 30 gados, kā paši saka, izgājuši visam cauri. “No sākuma dārzs bija haotisks, ar nenormāli daudz vasaras puķēm un ziemcietēm. Kad viss ziedēja, man pat bija lielāks prieks, ja kaut ko varēju novākt,” stāsta Inese. Viņai tīk mierīgi un tonēti stādījumi, kur katra puķe izskatās labi arī pirms un pēc ziedēšanas. Augi lielākoties pavairoti un izaudzēti no viena stāda. Kaut vai bagātīgi sakuplojušie skujeņi – pirms 26 gadiem Latvijā vēl nebija tik smalku dārzniecību kā tagad, un Strūbergu ģimene dabūjusi mazus spraudenīšus kādā Lietuvas ceļojumā. “Dārzs nav dārgs, ja nopērk vienu stādu un paši pavairo, taču tas ir lēns process,” piebilst Juris. Zāliens mājas priekšā sēts no tuvējās pļavās pašu savāktām zāļu sēklām. “Parēķiniet, kas tā bija par atlasi!” lepni nosaka saimniece, tāpēc tas ir gan biezs kā persiešu paklājs, gan arī izturīgs – Puķu draugu dienās pāri gājuši ap tūkstoš divsimt cilvēku un neviena “cauruma”.
Kā profesionāliem melioratoriem pienākas, visi dabas dotie ūdeņi Strūbergu teritorijā tiek novadīti vai nu uz grāvjiem, vai ar drenāžu. “Ūdenim visvieglāk aizplūst pa zemes virsu. Pārējais jāaizvada ar drenām,” skaidro Juris, kurš savulaik Beibežu melioratīvajā izmēģinājuma stacijā vadīja zinātnisko grupu. Iekšpagalmā slīpums viedots uz dīķa pusi, kur sastādīti mitrumu mīlošie augi. Inesei vairs nav jāskrien pa dārzu līdz vēlai naktij ar lejkannu rokā, jo stādījumiem atrastas pašas piemērotākās vietas – karstākās un sausākās ieņēmuši sausuma augi, ēnainākās – ēnu mīlošie, mitrākās vietās – mitrummīļi. Zināšanas pamazām gūtas no literatūras, apmeklējot botāniskos dārzus, tagad arī interneta, kur Inese noskaidrojusi, ka parūkkoks dabā aug uz kaļķakmens klints. “Mums bija sakrātas divpadsmit kafijas kārbiņas ar izžāvētām un samaltām olu čaumalām, tās izbērām bedrē, samaisījām, un mūsu parūkkoks aug fantastiski!”
Inese ir perfekta dārza piekritēja, kurā skaistu un harmonisku ainavu veido pareizas proporcijas, tāpēc ievērota arī optimālā stādījumu attiecība – 60% atvēlot zālienam, 40% – puķēm. Beidzot dārzs izskatās atbilstoši Ineses iecerēm, taču tas nenozīmē, ka tajā vairs nav ko darīt: “Arī perfektam dārzam aprūpe vajadzīga katru dienu. Es par savām puķēm gādāju gluži kā par pansionāta iemītniecēm!” Iekopta dārza uzturēšana un kopšana līdzinās atpūtai, tāpēc Strūbergi iesaka to veidot spēka gados, pensijas vecumam atvēlot vairāk prieka par paveikto.
Pašu rokām
Strūbergi var lepoties ne tikai ar pašu iekoptu dārzu, arī būves un daudzas saimniecībā noderīgas lietas tapušas saviem spēkiem. Iespaidīgākā ir saimniecības ēka, kurai pamatu likšanā palīdzējušas arī abas meitas. Juris smej, ka cementu tolaik nav žēlojuši, tāpēc tagad, urbjot betonā, dzirksteles vien šķīst. Gan bruģētie celiņi, gan metālkalumi – balkonam, augiem – ir viņa roku darbs. “Princips tāds – sieva pasaka, kas jāuztaisa, un pēc mēneša jau prasa, vai gatavs.” Taču Jurim mēnesis paiet, lai vispirms izdomātu, kā uzkonstruēt un sagādāt vajadzīgajai lietai materiālus, pēc tam to pagatavot ir pusstundas darbs. Celiņu malu zāles griezēju nācās pārtaisīt piecas reizes, nu tas kalpo jau ceturto gadu.
Aiz saimniecības ēkas iekārtots sakņu dārzs, sporta laukums un Jāņu svinību vieta. No dārza kamīna, ko mūrējis prasmīgs Ikšķiles meistars, pāri palikuši Saulkalnes dolomīta akmeņi, un Juris tos ieguldījis ugunskura laukumā. Kad uz Līgosvētkiem atbrauc jaunākā meita Signe ar ģimeni no Rīgas un vecākā Iluta ar savējiem no Dānijas, par ugunskuru vislielākie prieki ir mazbērniem – katrs paķer pa kvēlojošai pagalei un taisa “ugunsšovu”. Ārzemēs dzīvojošie mazdēli latviski nerunā, tāpēc sazināšanās ar vecvecākiem bieži vien sanāk, izmantojot žestus, toties ar znotu var patērzēt krievu valodā – viņš to apguvis, savulaik uzturoties Igaunijā, tāpēc runā jūtams igauņu akcents. Tālumnieki uz Beibežiem atceļo tikai pāris reizes gadā, Latvijas mazmeitas te pavada vasaras un atbrauc arī nedēļas nogalēs. Šovasar bijušas čaklas palīdzes dārzā.
Strūbergu 500 kvadrātmetru lielais sakņu dārzs apgādā gan pašus, gan jaunākās meitas ģimeni. Inese joko, ka viņiem kā ķīniešiem izdodas novākt trīs ražas – vispirms sadīgst zirņi, pēc tiem izplešas gurķi, kabači, tad kartupeļi, kad viens beidzas, nākamajam ir kur augt. Divās plēves mājās saauguši brangi tomāti. Turpat blakus uzbūvēta pamatīga komposta krātuve ar trīs nodalījumiem, kur nonāk visa zaļā masa – laksti, zāle u. c. –, lai pēc trīs gadiem atkal atgrieztos dārzā.
Augļkoku un ogulāju daļā Inesei sastādītas Latvijas labākās ābeles, plūmes, ērkšķogas – sarak-stu ar šķirņu novērtējumu viņa pirms vairākiem gadiem atradusi žurnālā “Dārzs un Drava”, izgriezusi un ielikusi makā, lai stādu tirgū ilgi nav jāprāto, ko pirkt.
Neviļus jādomā, cik plaša un pamatīga saimniecība te varētu būt šodien, ja deviņdesmitajos gados paju dalīšana Beibežos notiktu godīgi un gudri un Strūbergi dabūtu ne tikai zemi, bet arī cerēto traktoru. Šo jautājumu uzdod ne viens vien ekskursants. “Tad nebūtu dārza. Tātad mans ceļš bija cits,” atbild saimniece, kā šķiet, ar nedaudz skumju pieskaņu balsī.
{gallery id=”2123″}
LR raidījumu par Vecumnieku novada Beibežu ciema Strūbergu māju saimniekiem klausieties Latvijas Radio 1. programmā 7. septembrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 14. septembrī plkst. 6.03.
