Strindberga izaicinājums 1
1907. gadā Augusts Strinbergs ar lugu “Pelikāns” atklāja savu jaundibināto “Intima Teater”, jo uzskatīja, ka viņa kamerlugas prasa īpašu, tā laika publikai neierastu spēles un izteiksmes veidu. Šo īpašo teksta pasniegšanas veidu, kas spētu iespējami plašāk pavērt durvis uz Strindberga nesaudzīgi polarizēto cilvēcisko attiecību pasauli, ir meklējuši gandrīz visi XX gs. lielie režijas metri, labi apzinoties, ka rakstnieka darbos ir iekodēts nezūdošs dramatiskais potenciāls. Strindberga lugas bieži sauc par psiholoģiskām prāta cīņām, taču ar reālpsiholoģisku spēli vien nekad nepietiek, lai radītu izcilu iestudējumu un atklātu, kādi cilvēka dabai piemītoši spēki iesaistās šajās cīņās. To varētu nosaukt par Strindberga mūžīgo izaicinājumu katram režisoram, kurš nolēmis ķerties pie kāda viņa lugas iestudējuma.
Pēc simt desmit gadiem Strindberga izaicinājumu pieņem Inese Pudža un ar šo pašu lugu piesaka savu režisores debiju Valmieras teātrī. Par vienu no jaunās režisores iedrošinājuma avotiem esot kalpojis Ingmars Bergmanis, kurš savulaik kādā intervijā sacīja, ka “pats brīnišķīgākais Strindbergā ir īsta dzīves jūtība, sapratne, ka dzīvē viss katrā tās mirklī ir pilnīgi bez morāles, galēji atklāts un balstīts uz diezgan primitīva pamata”. Ja piekrītam, ka daudzu Strindberga lugu pamatmodelis ir “ģimeniskā elle”, kas sabiedrībā tiek rūpīgi slēpta aiz saticības, mīlestības, veiksmīgas laulības u. c. maskām, tad Bergmana vērojums ir trāpīgi noformulēts izejas punkts režisoriskai pieejai.
Neņemos spriest, ciktāl Inese Pudža to ir akceptējusi, taču režisores attieksmē pret sava iestudējuma personāžiem zināmu līdzību var saskatīt – dominē neitrāla pozīcija un ieinteresētība katra varoņa rīcības motīvos. Tēlu iekšējā dzīve ar visām fobijām, ilūzijām un kompleksiem izrādē, liekas, vairāk ir atstāta pašu aktieru radošajām izpausmēm, bet režisore ir panākusi, ka tajos rūpīgi tiek iestrādāts teksta saturs, kas Strindberga lugās ir jo īpaši svarīgi.
Elīses mīlestība pret bērniem vienmēr ir gājusi caur pašas apzināto un neapzināto vajadzību filtru. Saimniecības naudas zagšana, bērnu turēšana pusbadā un aukstumā, pat meitas līgavaiņa padarīšana par savu mīļāko viņai neliekas nekas nosodāms. Aiz ierastās atrunas par taupīšanu slēpjas Elīses bailes pašai vēlreiz nonākt tādā nabadzībā, kādu viņa izbaudīja bērnībā, un nepārtraukta sava ego turēšana priekšplānā. Tam apkārt viņa ir uzcēlusi tik biezu aizsargmūri, ka bērniem pēc tēva nāves to izdodas caursist, tikai atstājot māti bez līdzekļiem un aizdedzinot māju. Pārliecinoši izspēlēt šos samežģītos psihes stāvokļus uz skatuves nav viegli, tādēļ jo lielāks prieks, ka Inese Ramute savā tēlainajā krāsu paletē ir atradusi sen neredzētus toņus. Katra saruna ar bērniem, katra tikšanās ar znotu vai kalponi izrādē precīzi iekrāso tieši to domu un izjūtu savienojumu, kas tajā mirklī ir pārņēmis Elīsi. Neviens no šiem stāvokļiem nav viennozīmīgi skaidrojams vai emocionāli vienpusīgi tverams, un tas aktrises radītajam tēlam piešķir padziļinātas dimensijas.
Patīkams pārsteigums izrādē noteikti ir arī Eduarda Johansona atveidotais jurisprudences students Frēdriks. Neirožu novārdzinātajā dēlā Strindbergs ir sablīvējis tik daudz freidisku motīvu, ka grūti pat iedomāties, kā tos visus īsā laika sprīdī atklāt uz skatuves. Sava nozīme te nenoliedzami ir aktiera fiziskajiem dotumiem, taču Johansons tos tik veiksmīgi izmanto iekšējo pretrunu saplosītā tēla rīcības izpausmēs, ka jābrīnās, kāpēc viņš vēl nespēlē Dostojevska varoņus. Ja režisore viņa lomu nedaudz patīrītu no atsevišķām pārlieku ekspresīvām aktierizpausmēm, Frēdriks būtu nevainojams mīlestības un naida iemiesojums uz šodienas skatuves.
Ģimenes ellīte, kurā auguši Frēdriks un Jērda, neko vairāk arī viņos nevarēja atstāt kā vien destruktīvas tieksmes, gribas izsīkumu un vēlmi tikt no tās projām. Jērda, varbūt ne pašā veiksmīgākajā Ingas Apines tēlojumā, to visu vienkārši slēpj aiz mānīgas ilūzijas, ka precības ar Akselu viņu atbrīvos, taču stūrgalvīgi negrib redzēt, ka tā ir izeja, pie kuras jāatstāj visas cerības. Aprēķina vadīts iespraucies starp māti un meitu, Aksels nemaz nepūlas slēpt, ka viņš tikai izmanto abas sievietes (Kārlis Freimanis izrādē gan pārlieku steidzas ar savu nolūku atklāšanu), bet kalpone Margrēta (korekts Ligitas Dēvicas tēlojums) tik ilgi šeit ir izturējusi, tikai pateicoties savai līdzcietībai pret bērniem.
Kad visi mātes grēki ar tēva atstātās vēstules palīdzību beidzot ir nākuši gaismā, naudas mantojumā nav un priekšā redzams viens vienīgs strupceļš, Frēdriks aizdedzina māju. Uz dūmu un liesmu pārņemtās skatuves stāv brālis un māsa, cenšoties viens otru pārliecināt, ka pagātne bija jāsadedzina, lai iznīcinātu ļauno. It kā iztēlē ieraugāms simbolisks ceļš uz attīrīšanos, bet paliek jautājums, vai tas tā patiešām ir, ja sevi un pagātne tik un tā ir jāņem līdzi? Labi, ka režisore izrādes finālu ir atstājusi atklātu.
Leģenda par pelikānu būtībā ir Strindberga egalitārās pozīcijas paspilgtinājums, jo lugā jau neko daudz par tēva patieso mīlestību netiek runāts. Režisores izvēle to scēniski vizualizēt nav peļama, jo kopā ar neuzbāzīgi ieskicēto tēva gara klātesamību, tā ienes zināmu atslodzi saspringtajos dialogos un kā jebkura metafora paplašina mūsu uztveres horizontu. Vai tēva mīlestība būs bijusi pietiekama, lai atmodinātu savus bērnus jaunai dzīvei, protams, ir tikai retorisks jautājums, kas ar režisores palīdzību emocionāli iestrēgs skatītāja smadzeņu rieviņās un varbūt laiku pa laikam tur kaut ko iekustinās.
Kopumā varētu teikt, ka Ineses Pudžas otrais solis režijas lauciņā izskatās cerīgs – drosme pieņemt Strindberga izaicinājumu ir vainagojusies ar visai atzīstamu un valmieriešu repertuāram nozīmīgu izrādi.
Uzziņa
A. Strindbergs, “Pelikāns”, iestudējums Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē
Režisore: Inese Pudža, telpa – Inese Pudža sadarbībā ar Māri Banderu, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina.
Lomās: Inga Apine, Ligita Dēvica, Kārlis Freimanis, Eduards Johansons un Inese Ramute.
Nākamās izrādes: 8., 10., 25. martā.
