Foto – Shutterstock

Tātad var secināt, ka ir viena daļa arheoloģijas zinātnieku, kas pirmajā vietā nostāda nepieciešamību vispirms zinātniski izprast rīkstniecības kā parādības mehānismu, savukārt otra daļa par svarīgāku uzskata tās reālo iedarbīgumu. 1

LA.LV
19:08, 29. novembris 2014
Stāsti Horoskopi un mistika Pieredze
Martins van Lezens gan vēl nesteidz ar gala secinājumiem. Un, iespējams, viņam ir taisnība, ja viņš arheoloģiju uzskata par ne īpaši piemērotu jomu, kurā pārbaudīt rīkstniecības efektus. Patiesībā jau mūsu planētas veidols cilvēces atmiņā mainījies ļoti niecīgi: pilsētas, dievnami un cietokšņi allaž stāvējuši vienās un tajās pašās vietās, un to, cik daudz dažādu drupu tūkstošiem gadu laikā zem tā visa uzkrājies, patiešām neviens nevar zināt. Allaž ir tā – kur vien roc, tur obligāti kaut ko atradīsi. Tāpēc Martins van Lezens piedāvā maksimāli piekasīties visam, kas saistīts ar eksperimentiem rīkstniecības jomā, jo tikai tad būs iespējams gluži noteikti kaut ko apgalvot par biolokācijas metodes izmantošanas arheoloģijā noderīgumu vai, gluži otrādi, pilnīgu nederīgumu.

Pēdējo saimei var pieskaitīt arī grāmatas “Rīkstniecība un baznīcas arheoloģija” autorus Ričardu Beiliju, Eriku Kembridžu un Denisu Brigsu. Grāmatā pausts, ka rīkstnieki guvuši pārliecinošus panākumus tieši baznīcu pazemes drupu atrašanā astoņos gadījumos no vienpadsmit! Turklāt šo drupu konturēšanas precizitāte pusotra metra dziļumā nav pārsniegusi trīs centimetru svārstības attiecībā pret to reālo izvietojumu pazemē. Tātad precizitāte ir pilnā mērā savietojama ar rezultātiem, kādus gūst ar modernajām ģeofiziskajām metodēm.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
Bez vainas vainīgs? Mirklī, kad trīs bērnu tēva Artūra kontā ienāca 200 eiro, viņš kļuva par bīstamu krāpnieku!
7 iemesli, kāpēc jūs nespējat zaudēt svaru pat, ja pārtiekat tikai no vienas salāta lapas
“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz
Lasīt citas ziņas
Grāmatas autori atzīst, ka viņus ārkārtīgi iedvesmojuši tieši “imprintinga” dokumentāli apstiprinātie fakti. Vudhornas Svētās Marijas baznīcas teritorijā rīkstnieki norādījuši vietu, kas savulaik bijusi aizņemta ar pagaidu koka būvēm, par kādām mūsdienās nav saglabājušās itin nekādas liecības. Pontelendā savukārt tādā veidā “atpazīta” tās pusapaļā apsīda, kas, kā to vēlāk apliecināja izrakumi, tur patiešām bijusi, taču vēlāk neskaitāmo baznīcas rekonstrukciju rezultātā pilnībā pazudusi.
Martins van Lezens gan vēl nesteidz ar gala secinājumiem. Un, iespējams, viņam ir taisnība, ja viņš arheoloģiju uzskata par ne īpaši piemērotu jomu, kurā pārbaudīt rīkstniecības efektus. Patiesībā jau mūsu planētas veidols cilvēces atmiņā mainījies ļoti niecīgi: pilsētas, dievnami un cietokšņi allaž stāvējuši vienās un tajās pašās vietās, un to, cik daudz dažādu drupu tūkstošiem gadu laikā zem tā visa uzkrājies, patiešām neviens nevar zināt. Allaž ir tā – kur vien roc, tur obligāti kaut ko atradīsi. Tāpēc Martins van Lezens piedāvā maksimāli piekasīties visam, kas saistīts ar eksperimentiem rīkstniecības jomā, jo tikai tad būs iespējams gluži noteikti kaut ko apgalvot par biolokācijas metodes izmantošanas arheoloģijā noderīgumu vai, gluži otrādi, pilnīgu nederīgumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
Šaušalīga padomju zinātnieku iecere: noķert šimpanzi un sakrustot ar nēģerieti. Kas no tās iznāca?
Senās pazemes civilizācijas: mutanti, citplanētieši vai mīts
Kurš būs pēdējais pāvests? Noslēpumaini pareģojumi par kristietības galu
Rīgas spoki: rēgojas Finks un Grothuss. Vai tiešām arī Vija Artmane?
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.