Tātad var secināt, ka ir viena daļa arheoloģijas zinātnieku, kas pirmajā vietā nostāda nepieciešamību vispirms zinātniski izprast rīkstniecības kā parādības mehānismu, savukārt otra daļa par svarīgāku uzskata tās reālo iedarbīgumu. 1
Pēdējo saimei var pieskaitīt arī grāmatas “Rīkstniecība un baznīcas arheoloģija” autorus Ričardu Beiliju, Eriku Kembridžu un Denisu Brigsu. Grāmatā pausts, ka rīkstnieki guvuši pārliecinošus panākumus tieši baznīcu pazemes drupu atrašanā astoņos gadījumos no vienpadsmit! Turklāt šo drupu konturēšanas precizitāte pusotra metra dziļumā nav pārsniegusi trīs centimetru svārstības attiecībā pret to reālo izvietojumu pazemē. Tātad precizitāte ir pilnā mērā savietojama ar rezultātiem, kādus gūst ar modernajām ģeofiziskajām metodēm.
Grāmatas autori atzīst, ka viņus ārkārtīgi iedvesmojuši tieši “imprintinga” dokumentāli apstiprinātie fakti. Vudhornas Svētās Marijas baznīcas teritorijā rīkstnieki norādījuši vietu, kas savulaik bijusi aizņemta ar pagaidu koka būvēm, par kādām mūsdienās nav saglabājušās itin nekādas liecības. Pontelendā savukārt tādā veidā “atpazīta” tās pusapaļā apsīda, kas, kā to vēlāk apliecināja izrakumi, tur patiešām bijusi, taču vēlāk neskaitāmo baznīcas rekonstrukciju rezultātā pilnībā pazudusi.
