Tādā veidā, piemēram, Krievijā ar prasmīga rīkstnieka palīdzību, kurš izmantoja stiepļu rāmi, izdevās precīzi noteikt Uspenskas katedrāles pilnībā pazaudēto dienvidu spārna, tā galerijas un pusdienu palātu pamatu izvietojumu un izmērus. 1
Šis ir tikai viens no daudzajiem gadījumiem, turklāt jāpiebilst, ka apritē joprojām ir izteikti aizspriedumaina pareizticīgo kristiešu māņticība, kas neļauj izmantot mūsdienīgākas izpētes metodes.
Kopumā ticībai pakļautie ļaudis visnotaļ skeptiski izturas pret rīkstniecību, jo tas, raugi, nav viņu, bet gan “necienīgo” pagānu visnotaļ sātaniskās maģijas ieviesums. Turklāt, arī neskatoties uz pārliecinošajām sekmēm, joprojām taču nav zināms šā efekta mehānisms. Būtībā arī zinātne klusē. Taču visi itin labprāt izmanto tā nestos augļus.
Tā dēvētās oficiālās zinātnes interese par biolokāciju nav pilnībā zudusi. Nesen ietekmīgais zinātniskas ievirzes izdevums Sceptical Inquirer publicējis Nīderlandes Groningenas arheoloģijas institūta profesora Martina van Lezena rakstu, ko autors veltījis centieniem iespējami objektīvāk izskaidrot biolokācijas jeb tātad pagāniskās rīkstniecības mantojumu, lai varētu vismaz noteikt, kas šeit ir realitāte, bet kas, kā viņš pats pauž, ir vistīrākās raudzes “anekdotes”. Tas viss ir ļoti zīmīgi, jo ir jāielāgo, ka izdevums jau pašā pamatā ieņem skeptisku nostāju pret anomālām parādībām.