Strīdieties, bet nenovērsieties! Ozoliņu atziņas par pāra dzīvi pēc 25 gadu kopdzīves 0
Katrā “Mājas Viesa” numurā attiecībām veltītajā atvērumā lasiet par stipriem pāriem, kuri kopā ir jau ilgus gadus. Kas veido pamatu, uz kura divi cilvēki būvē un tur savu kopdzīvi? “Mājas Viesis” jautā, pāri atbild.
Pagājšgad maijā Ilvars un Laila Ozoliņi no Tukuma novada Pūres pagasta Lamiņiem svinēja sudrabkāzas. Divdesmit piecos kopdzīves gados izaudzināti trīs pašu bērni un audžudēls, izveidota un attīstīta zemnieku saimniecība “Krieviņi”, kas nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību.
Kopā saveda priekšniece
Kad Lailai bija 19 gadu un viņa strādāja bērnudārzā par audzinātāju, kādu dienu viņu paaicināja vadītāja – kolēģei esot dēls, kurš dzīvo laukos un viņam nav draudzenes. Vai Laila negribot ar puisi iepazīties? Laila atbildēja – kāpēc gan ne? Vadītāja abiem pat sarunāja pirmo tikšanos. Sākumā Lailai Ilvars nepatika. Bet drīz puisis aicināja uz nākamo tikšanos. “Viņš izrādījās ar nopietniem nolūkiem, ne tāds kā daudzi citi šajā vecumā,” atceras Laila. Ilvars par Lailu ir sešus gadus vecāks. Viņš jau bija iegādājies īpašumu tagadējos Pūres pagasta Lamiņos, nopircis govi un zirgu un apņēmības pilns sākt saimniekot.
Kāzu svinības 1992. gada 30. maijā, tikai kādus septiņus mēnešus pēc iepazīšanās, bija ļoti pieticīgas – nojumītē pie vecās mājas. Kāpēc nolēma Lailu tik drīz bildināt un apņemt par sievu? “Dzīve ir dota viena, un tajā visam ir jābūt sakārtotam. Nevar pamēģināt vienu, tad otru un trešo… Pa to laiku aiziet gadi,” teic Ilvars.
Drīz pasaulē nāca bērni – Indulis (24) un Ilvija (22). Vēlāk piepulcējās Emīlija Paula (11). Ilvara un Lailas ģimenē jau no bērnības dzīvo arī Ilvara brāļadēls Sandis (24). “Viņš ir mūsējais,” teic Laila. Pieaugušie bērni, audžudēls un Ilvijas draugs Jānis strādā ģimenes saimniecībā. Ilvars ir ideju ģenerators. Laila šobrīd atbild par govju pārraudzības dokumentāciju. Ģimenes īpašumā ir 400 hektāri zemes un 300 liellopi, no tiem 120 slaucamas govis. Bet sākotnēji jaunais pāris apmetās uz dzīvi vecajā mājā, kurā pa spraugām varēja vērot zvaigznes. Kurināja krāsnis un nesa ūdeni no akas. Nu uzbūvēta cita pagaidu māja. “Pirmos piecpadsmit gadus strādājām bez brīvdienām. Viss, ko redzējām, bija tikai kūts un divi mazi bērni,” atceras Laila. Šobrīd dzīve kļuvusi nesalīdzināmi vieglāka.
Atslēgvārds ir atbildība
Vai Laila un Ilvars, būdami ikdienā cieši kopā, nenogurst viens no otra klātbūtnes? “Reizēm tā strīdamies, ka, piemēram, mašīnai jumts vai ceļas nost,” vaļsirdīgi atzīstas Ilvars. “Es varu uzsprāgt par katru sīkumu,” saka Laila, bet vīrs ir tas, kurš strīdu apdzēš. “Pēc brīža saprotu, ka vīram taisnība.” Laila atceras, ka jaunībā pēc strīda dažkārt nesarunājās pat divas trīs dienas. Reiz piezvanījusi mammai, lai brauc viņai un bērniem pakaļ. Pēc pāris dienām gan pati atsteigusies atpakaļ. Atceroties, par ko jaunībā karsti strīdējušies, Laila vien pasmaida. Šobrīd abi saprot, ka nav vērts otram pagriezt muguru. “Neticu, ka kāds pāris iztiek bez domstarpībām. Kā var iztikt bez strīdiem, ja kopā ir sanākuši divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki?” spriež Laila. Tagad nereti viņi nolasa viens otra domas. “Tā notika, kad domājām vārdu jaunākajai meitai. Vīram teicu: meitu varētu saukt par Emīliju. Viņš – es tikko gribēju teikt to pašu,” stāsta Laila.
Pagājšvasar Lamiņu muižā ar kuplu radu un draugu pulku Laila un Ilvars svinēja sudrabkāzas. Pateicoties vedējiem un bērniem, tās izvērtās par ļoti emocionālu un pārsteigumiem bagātu pasākumu. Bija mičošana, pirmais valsis un neilgi pirms pusnakts “čigāni”.
Kādas jūtas vieno Lailu un Ilvaru šodien? Vai tā aizvien ir mīlestība? “Kurš vispār zina, kas tā mīlestība tāda ir? Dzeltenajos žurnālos ik pa laikam lasām, cik ļoti liela mīlestība ir vienam vai otram pārim, bet pēc laika tas jau izšķīries. Manuprāt, šobrīd daudzi cilvēki demonstrē pilnīgu bezatbildību – šodien viens partneris, drīz jau nākamais. Viņi nesaprot, ka ģimene ir pamatvērtība. Tie pāri, kas precas aiz lielas mīlestības, lielākoties ilgi kopā nav. Domāju, galvenais, kas mūs tur kopā, ir atbildība pret mūsu vecākiem, kuru vairs nav, pret bērniem un mazbērniem, kuri būs. Lai bērni un mazbērni justu stabilitāti un viņiem būtu dzīves modelis, kuru pārņemt. Divdesmit pieci gadi laulībā vēl nav nekas. Kad būsim kopā nodzīvojuši piecdesmit – tas būs kas īpašs,” spriež Ilvars. “Cerams, tad būsim tikuši pie jaunas, plašas mājas, kuru vīrs jau sen sola. Līdz šim visi līdzekļi ieguldīti saimniecībā. Tikai šobrīd pamazām varam atļauties sākt dzīvot sev,” teic Laila.
