Vai mūs pārņēmusi stresa epidēmija? 0
Dzīvesritms kļūst arvien straujāks, nepieciešamība pieņemt lēmumus rodas ik uz soļa, ar lielākām vai mazākām krīzēm sastopamies vai ik dienu, bet preses izdevumi tikmēr vēsta par stresa epidēmiju rietumu pasaulē un nebeidz drukāt padomus, kā cīnīties ar stresa izraisītajām sekām vai kā dzīvot, lai tas tik ļoti netraucētu. Psihiatre, klīnikas Dzintari valdes priekšsēdētāja Dace Simsone iesaka pieņemt, ka stress ir un būs un nekur nepazudīs arī pensijas gados, ko daudzi iztēlojas kā atpestīšanu no aktīvākā dzīves posma skrējiena. Un pat labi, ka nepazudīs!
Stresam dzīvē ir jābūt, bet, tāpat kā ar jebko citu, arī tas nepieciešams līdzsvaroti, simetriski ar miera un atslodzes daudzumu. Patiešām, ikdienā ir daudz kairinājumu un informācijas, kas izraisa stresu, to nepieciešams pārstrādāt, lai sasniegtu kādu rezultātu. Tā kā tā visa mūsdienās ir milzīgs daudzums – jaunas ziņas, uzdevumi, darbi neskaitāmās paralēlās plūsmās – ne vienmēr pārstrādes process norit veiksmīgi un ir iespēja sniegt adekvātu atbildes reakciju. Līdz ar to saspringums krājas un krājas un vairs neatlaiž. Tad cilvēka organisms sāk pretoties un izstrādā aizsargmehānismus, kas pavēl apstāties, dot sev laiku apdomāties, norobežoties no kādas informācijas daļas.
Savā darbā sastopu cilvēkus, kuri ir šokēti par šo ķermenisko reakciju, – vairs nevar paveikt to, ko gribas, grūti pastrādāt, nevar izgulēties, jūt diskomfortu,” stāsta Dace Simsone.
“Uz pārmērīgu stresu reaģē viss organisms, bet vājākās vietas – asāk, un to vairāk izjūt.”
Stresa sakāpinājumu varētu mazināt, dodot darbu muskuļiem, bet daudzi to neapzinās, tāpēc nedara – domā, ka tieši statiska atpūta dos vairāk, taču tā nepalīdz atbrīvoties no spriedzes. Ritmu būtu vēlams strukturēt – izlīdzināt stresu ar aktivitātēm, kas organismam ļauj atjaunoties un pabaro to, lai tas atkal būtu gatavs stāties pretī nākamajam stresam.
Stress un dzīvesprieks – līdzsvarā
Cik lielas stresa devas ir normālas un veselīgas? “Normāli ir tad, ja cilvēks labi jūtas, ja var paveikt to, ko gribējis, tādā kvalitātē un kvantitātē, kāda nepieciešama, – sākot jau ar bērniem, kuri var apgūt tik daudz, cik izglītības programmā paredzēts, turklāt gūstot no šā procesa gandarījumu un prieku. Nevis tikai tāpēc, ka tas noteikti jādara, ir obligāti un par to būs atzīme. Pieaugušajiem arī darbā jāgūst gandarījums – jā, lai to paveiktu, nācās saspringt, bet nu tas ir izdevies un esmu par to priecīgs, nevis knapi izturu šo procesu,” apraksta speciāliste.
“Līdzīgi kā tenisā – kad bumbiņa lido manā virzienā, atsitu to ar piemērotu spēka daudzumu, un tā nokrīt otrā laukuma pusē vajadzīgajā vietā, nevis izlido ārpus laukuma vai vispār netiek pāri tīklam. Tas nozīmē – spējam uz kairinājumu atbildēt adekvāti – ne par daudz, ne par maz. Taču laukumi atšķiras! Katram ir savi spēka limiti. Ja spēlēs Lāčplēsis, viņam vajadzēs krietni lielāku laukumu nekā, teiksim, pelei.”
Pārmērīga stresa atstātās sekas organismā iespējams novērtēt fiziski: vai cilvēks ir labi izgulējies, vai neaizelšas, uzkāpjot piektajā stāvā, vai ir normāls cukura un D vitamīna līmenis asinīs un kārtībā citi veselību raksturojoši parametri. Arī spēja izbaudīt lielākus un mazākus dzīves priekus liecina par spēju pretoties stresam: vai protam izgaršot rīta tēju vai kafiju, vai spējam ar patiku komunicēt ar citiem.
“Vērtējot nav jāskatās tikai vienas dienas ietvaros, ir vērts palūkoties, teiksim, nedēļas vai mēneša garumā – vai šajā laikā esat ar sevi kontaktā, vai pamanāt un izjūtat, ko ķermenis jums vēsta,” iesaka Dace Simsone.
Cilvēku attieksmē pret stresu viņa tomēr novērojusi pozitīvas pārmaiņas, piemēram, vēl pirms dažiem gadiem daudzi dižojās, ka gadiem ilgi nav bijuši atvaļinājumā, – dižojās ar savu izturību un milzu darbspējām. Tagad tas mazinājies, jo ļaudis apzinās, ka teju vai mehāniski sevi jāpiespiež arī atpūsties, citādi sākas pārslodze un izdegšana.
“Ar to būtu jāsāk – sev jāpajautā, kāpēc tu tik daudz un ilgi strādā, kāpēc vēl uzņemies citu darbus. Vai tādēļ, lai būtu labs un vēl labāks? Un pēc pusgada jau vairs neesi lietojams, jo esi ziedojies un dedzis darbā!”
Kamēr esi gados jauns, enerģija cirkulē strauji, var izturēt diezgan daudz: studijas, nakts dežūras, darbus. Kādu brīdī tas dzīvē pat iederas, taču – tikai kādu laiku.
Atkarībā no katra indivīda spējām kāds to var izturēt mēnesi, cits – gadu vai divus, taču robežu sasniegs gan vieni, gan otri.
Šā iemesla dēļ ir aplami cilvēkus salīdzināt, jo viens ir piedzimis ar Lāčplēša, bet cits – ar peles potenciālu un izturību. “Ārēji izskatāmies līdzīgi, bet ritms, jauda, motors ikvienam ģenētiski ieprogrammēts citāds,” salīdzina psihiatre.
Sievietes velk ilgāk, vīri – stiprāk
Atšķiras arī vīriešu un sieviešu reakcija uz stresu, jo fizioloģiskā līmenī abi dzimumi nav vienādi. “Lai vai cik vienlīdzīgi un vienādi vēlamies būt, līdz galam tas nav iespējams, jo organisma uzbūve atšķiras, mūsos cirkulē dažādi hormoni atšķirīgos daudzumos. Līdz ar to atšķirīgas ir arī reakcijas. Vienā ziņā tās izriet no fizioloģiskiem faktoriem – vīrišķo vai sievišķo hormonu, kā arī citu hormonu daudzuma.”
Tāpēc zināms, ka sievietes labāk spēj izturēt ilgstošu stresu, bet vīrieši – īslaicīgu, akūtu sasprindzinājumu. Tā tas paredzēts bioloģiski: sievietei ir jāiznēsā, jādzemdē un jāuzaudzina bērns, tāpēc piešķirts tāds resurss, kas parasti vienā mirklī neizsīkst, bet vīriešiem ilgstoša stresa apstākļos biežāk veidojas asinsvadu saslimšanas un citas kaites. Ja stress ieilgst, sievietēm nereti atveras otrā un pat trešā elpa, bet vīriešiem – reti.
Ne bez pamata saka – sievietes ir vilcējas, bet vīrieši spēj labāk izturēt lielu, akūtu, bet īslaicīgu stresu – un ne vienam vien tas vairo labsajūtu, jo to izjūt kā izaicinājumu, iespēju sevi pierādīt, uzvarēt.
Līdz ar to nedaudz atšķiras arī rīcības modeļi, lai tiktu ar stresu galā. Gan vīriešiem, gan sievietēm jātrenē fiziskais ķermenis, vīriešiem – pat vairāk, jo spēki nepieciešami lielākai un straujākai iztērēšanai. Līdztekus pieaug arī psiholoģiskā noturība, jo fiziskajās aktivitātēs uzlabojas par šo jomu atbildīgo smadzeņu šūnu attīstība. Taču arī fiziskās slodzes brīdī svarīgi to izbaudīt, iedziļināties šajā procesā ar visu savu būtību, izjust ķermeni. Izbaudīt labsajūtu, ja tā radusies, bet notvert arī izjūtu, ka labsajūtas nav – un padomāt, kāpēc tā nav iestājusies, kas vainas, varbūt kaut kas sāp vai traucē.
“Nevis tikai pacelt svaru stieni vai ielīst āliņģī, bet arī padomāt – kā es tagad jūtos? Ko dara mani muskuļi? Kāds ir ūdens vai stienis?” Stresa apstākļos parasti nav laika apdomāties, tad ir jārīkojas. Ja būs rūdījums, izturība, paradums ieklausīties ķermenī, tad ar lielāku varbūtību no sarežģītajiem apstākļiem varēs iziet cauri sveikā, nesabrūkot, veselā veidā un turpināt dzīvot. Saglabāt tempu un sagatavoties jaunām pārmaiņām, kas nenovēršami būs pēc pieciem, desmit gadiem.
“Tam var gudri sagatavoties.
Arī es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka cilvēki nekļūst dumjāki, tieši otrādi.
Ticu progresam cilvēku apziņā un progresam psihē, spējai piemēroties,” teic psihiatre.
“Savas zināšanas nododam bērniem, kuriem līdz ar to ir jaunas spējas izdzīvot šodienas pasaulē. Tas ir likumsakarīgi. Pretoties, karot ar mainīgajiem apstākļiem, protestēt nav auglīgi.” Iespējams, tāpēc vērts ieklausīties arī tajās idejās, kas pašlaik tiek noniecinātas, jo vēsture parāda, ka nereti tieši tās izrādās pamatotas un vērtīgas – arī jomās, kas aplūko stresu: medicīnā, psihiatrijā, psihoterapijā, bioloģijā.
“Jaunā informācija nevis tikai jāuzņem, bet arī jāapstrādā, tai jāļauj nogulsnēties, jāizlaiž caur sevi, jāizdara secinājumi, jāsaprot, vai ir skaidrs vai tomēr vajag vēl simt un vienu viedokli, lai gūtu priekšstatu un izveidotu savu viedokli. Runa ir par sevis pieņemšanu šajā ritmā – ikvienam ir tiesības uz savu viedokli un savu dzīvesritmu, kas var būt pilnīgi atšķirīgs. Nu, un?”
Drusku stresa vecumdienās
Nevis nemitīgi atpūsties, bet darboties jāturpina arī vecumdienās, uzskata Dace Simsone.
“Ja cilvēks nebūs iemācījies tikt galā ar stresu savas aktīvās dzīves laikā, pensijas gados tas izdosies vēl mazāk.
Tas jāapgūst jau šodien un tagad – dzīvot ar izpratni par to, ko daru, apzinoties, kas man patīk, un lai alkatība šā vārda visplašākajā izpratnē nepārņem manu prātu, vienalga, vai runa būtu par mantiskiem labumiem vai zināšanām. Tā ne pie kā laba nenovedīs! Ja jau tagad to sapratīsim, tad pensijas vecums pienāks ar prieku. Tad mazāk laika būs jāvelta obligātām darbībām un vairāk atliks brīvā laika, ko veltīt kādai savai iemīļotai nodarbei – tādai, kas bijusi arī līdz šim, bet nu tai var nodoties pilnīgāk.”
Psihiatre uzsver – smadzenēm nekāds pensijas un atpūtas laiks vecumdienās nav paredzēts. Tām jāturpina darboties, nedrīkst pārstāt būt aktīvs. Līdzko tā izdara, sākas slimības, un cilvēks izsīkst. To novērojis teju vai ikviens, ka cilvēks, kurš piepeši izbeidz darba gaitas un ieslēdz neierasti mierīgu dzīvesritmu, diezgan strauji saplok un izdziest.
“Domājot par pensijas laiku, nevajadzētu sapņot – tad gan es darīšu to vai šo! To, kas tik ļoti patīk un pēc kā ilgojas, jāsāk darīt jau tagad – varbūt tikai aizmetņa līmenī un kaut vai tādēļ, lai saprastu, vai patiesi tas tik ļoti patīk. Nevis sagaidīt vecumdienas un tad apjēgt – tas it nemaz neaizrauj un neinteresē.”
Cilvēka dzīvi lielākoties nosaka pieradums, arī pie zināma līmeņa stresa. Daudzi no tiem, kuriem gadījies saslimt un tāpēc kādu laiku nevar iet uz darbu, izjūt, cik ļoti strādāšanas pietrūkst – ar visu tai piederīgo stresu.
“Jūtas kā izmesti no laivas, pat ja darbs bijis nekur nederīgs. Jūtas vēl sliktāk, nekā darot šo nejēdzīgo, stresaino darbu! Var meklēt citu, labāku, bet pašai kustībai jābūt nemitīgi, cilvēkam jābūt iesaistītam, sevi jārealizē. Jāstrādā un jāmācās līdz mūža galam,” ir pārliecināta ārste, iesakot ielūkoties latviešu tradīcijās un padomāt par darba tikumu.
“Arī pētījumi parāda, ka veci cilvēki nejūtas labi klusumā un vientulībā, rimtā atpūtā. Viņiem vajag kustību, sabiedrību, kopienu, tikšanās iespējas. Tā tikai mums, tagad tik ļoti aktīvajiem, no slodzes un komunikācijas nogurušajiem, šķiet – ak, ja varētu pārcelties uz laukiem, dzīvot mierā un klusumā!… Un ja nu pēkšņi šāda iespēja pārcelties rodas? Cik ilgi spēsiet izbaudīt mieru un klusumu – gadu, divus? Cik ilgi makšķerēsiet? Vērosiet saulrietus? Divas dienas? Nedēļu?”
Iespējams, šādas pārmaiņas ļoti palīdz no malas palūkoties uz savu kustīgo, stresaino ikdienu un pamanīt, kas tajā tik pievilcīgs, un turpināt to darīt kvalitatīvi, ar lielāku prieku. “Ir jāatrod sevī resurss, izpratne par to, kas ļauj ikdienā darāmo veikt ar prieku,” iesaka speciāliste.
