M. Libeka: – Patlaban tiek sagatavota augsne, lai drīzumā varētu sākt filmēt “Dvēseļu puteni”, kas top pēc Aleksadra Grīna romāna motīviem. Šajā radošajā procesā ir iesaistīti jaunsargi, jaunieši lasa Grīna romānu, bibliotēkās pēc tā ir pat rindas. Vai tas, ka aug interese par strēlniekiem, liecina – karavīra gēns turpinās? 21
E. Lipors: – Vienmēr būs tādi, kas izvairīsies no dienesta. Nav vairs kā streļķu laikos, kad latvieši dzīvoja viensētās. “Manas mājas atņemtas, kas notiek? Jāiet cīnīties!” tāda bija viņu motivācija. Mūsdienās cilvēki dzīvo metropolēs un ir citādi nekā laucinieki. Kādreiz bija lērums pašpuiku bandu Grīziņkalnā, un zēni no tām pieteicās streļķos. Koncertējot skolās, mēs jūtam, ka jauniešu interese un izpratne par valsti un tās vēsturi kļuvusi labāka. Varbūt plātīzeri, kas sacīja, ka nevajag latviešu valodu, aizbraukuši projām? Vēstures apguves programmā vajag iemest dažus faktus – cik vērts bija latviešu strēlnieku bataljona karavīrs, kas tolaik notika Krievijā, nevis likt lielu uzsvaru uz datumiem. Kad pasaki jauniešiem, ka latviešu strēlnieki kontrolēja Kremli, jauniešiem atveras acis un viņi jautā: vai tā tiešām bija? Pastāv mīts par 700 gadu ilgušo vācu jūgu, ko mūsu kultūrā ienesa Garlībs Merķelis. Kāpēc mīti tiek kultivēti? Tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Mums pašiem ir savi varoņi, nav tā, ka mums varonības paraugs jāņem no amerikāņu filmu tēliem. Tāpēc mums arī radās ideja par šiem svētkiem, un paldies Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kas mūs atbalsta. Jo vairāk svētku, jo labāk.
Bet kur paliek strēlnieku bezbēdība? Skolā parasti iemāca “Div` dūjiņas” un citas skumīgas dziesmas. Karš nav priecīgs notikums. Strēlnieki kritušos pieminēja, bet devās tālāk, nevis divus mēnešus sēroja. Sēroja sirdī, jo, par daudz sērojot, nekādus varoņdarbus nepaveiksim. Mums jāuzsver pozitīvais, jāstiprina uzvarētāju psiholoģija. Streļķus raksturo bezbēdība, uzvarošais gars un uzdrīkstēšanās.
Skolu jaunatnei jāzina informācija par pozitīvām lietām, ka esam vareni. Mums ir daudz pasaules un olimpisko čempionu sportā, bet vai viņus pienācīgi ceļ cieņā? Azerbaidžānā, kur esmu bijis, olimpiskajam čempionam uzdāvina 100 000 dolāru un jaunu mašīnu, jo čempions ir azerbaidžāņu mūsdienu varonis. BMX riteņbraucēju Māri Štrombergu daudzi slavēja, kad viņš ieguva divreiz zelta medaļas olimpiādē un divreiz kļuva par pasaules čempionu. Bet vai tagad kāds par viņu atceras? Mūsu puišu panākumi pludmales volejbolā arī ir izcili. Mums sev jāatgādina: kaut arī esam skaitliski neliela tauta, esam augstā līmenī daudzās jomās. Mūsu karavīri, kas dienējuši misijās, arī ir piemērs. Kad ir militārās apmācības, atbrauc amerikāņi, kas par sevi domā, ka ir pasaules militārais zieds, bet tad viņi sastopas ar latviešiem, kuri ir līdzvērtīgi, un amerikāņi sāk baidīties, ka viņus izkonkurēs.
Ģ. Vikmanis: – Savulaik Mičiganas nacionālās gvardes vadītājs ģenerālmajors Gregorijs Vedneiss intervijā sacīja, ka misijās ASV karavīri ir lepni doties kaujā kopā ar latviešiem, jo ir spēcīga pleca sajūta…
A. Balcers: – Kopš seniem laikiem latvieši kaujās uzvarēja tāpēc, ka mūsu karavīriem līdzi nāca intelekts un bezbēdība, kā citiem nebija. Tam līdzi nāk augsta līmeņa karavīra profesionālās iemaņas. Pat miera laikā padomju armijā latviešus un citus baltiešus norīkoja strādāt ar sarežģītām iekārtām un pat atomzemūdenēs. Kur vajadzēja intelektu, tur ņēma baltiešus.
– Tas jau nav viss! Vēl taču ir arī mūsu senču varoņdarbi 13. gadsimtā. Kā jūs kopjat seno latviešu cilšu karavīru dzīvesziņu?
E. Lipors: – Uzstājoties skolās, mēs ģērbjamies senajos tērpos, kas darināti pēc 13. gadsimta parauga. Deviņdesmito gadu sākumā Gints Skutāns iesāka seno tērpu atjaunošanas tradīciju – vīri paši sev šuva vamžus. Rokoties arheoloģijas atklājumos, sastopamies ar daudziem mītiem. Āvas cirvis tiek piedēvēts skandināviem, taču pie viņiem atrada trīs gabalus, kamēr pie mums tādu atradumu bija trīsdesmit.
Mums kā avoti ir Livonijas un Neredzīgā Indriķa hronikas. Ja ienaidnieks par mums tajās raksta, varam secināt, ka puse no rakstītā ir patiesība, bet otra puse – noklusēta, jo nav bijusi izdevīga rakstītājiem. Ir pierasts uzskatīt, ka zemgaļi cīnījās pret zobenbrāļiem simt gadus, taču daži vēsturnieki uzsver, ka ar Sidrabenes kauju viss nebeidzās, jo zemgaļi vēl 200 gadus cīnījušies pret ordeni. Garozas kaujā tika satriekts divreiz vairāk bruņinieku nekā Ledus kaujā uz Peipusa ezera, par ko gan Krievijas vēsturnieki ir uzrakstījuši ne vienu vien grāmatu. Mums vajag vairāk svētku un parādīt, ka esam bijuši vareni un joprojām esam, ka senču gars nāk mums līdzi, ka mums ir karotāja gēni, ar kuriem varam lepoties. Iespējams, mūsu tautas varenība saistīta ar mūsu tradicionālo kultūru – mums raksturīgas spēcīgas ģimenes saites, tuvākā un tēvzemes mīlestība.
