– Vai strēlnieki toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, runāja par to, kā viņi vērtē dzīvi PSRS un kādas ir viņu domas par latviešu tiesībām uz savu valsti? 21
– Toreiz trešā atmoda vēl nebija sākusies, bija Brežņeva laiks, kad disidentus lika cietumā. Koncertos bijām spiesti maskēties kā ansamblis, kas atskaņo Ļeņina sardzē stāvējušo sarkano strēlnieku dziesmas. Pat ar šo piesegu čeka mūs vajāja, un kopas vadītāju Māri Ošu ielika cietumā. Intervijās bijām ļoti uzmanīgi. Vecākie no mūsu grupas strēlniekiem uzdeva uzvedinošus jautājumus, bet es vairāk interesējos par dziesmām. Ar uzvedinošajiem jautājumiem notika cīkstēšanās. Strēlnieki toreiz atzina, ka PSRS mēģina dot mazajām tautām tiesības. Kaut arī streļķi bija skatījušies acīs nāvei, viņi izvairījās runāt par brīvu Latviju, jo baidījās par ģimeni. Ja nāktu klajā ar paziņojumiem par Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju, un tas būtu zināms cekai, ciestu viņu mazbērni, kuriem rastos problēmas ar karjeru.
M. Libeka: – Vai jūs uzskatāt, ka latviešu strēlnieku loma sniedzas pāri mūsu vietējām robežām, ka tai ir nozīme pasaules vēsturē?
G. Kalniņš: – Daudzas tautas – somi, igauņi, poļi un lietuvieši – ieguva brīvību un savas valstis, jo strēlnieki Ļeņinu turēja aiz bārdas. Krievu impērisms nekad nav bijis liels, cik esam bijuši spēcīgi, tik esam spējuši to piezemēt.
Ģ. Vikmanis: – “Vilku” dalībnieki ne reizi vien ir sacījuši, ka nevajag gausties par to, ka Latvija 50 gadus bijusi okupēta, ka jālepojas ar savas tautas uzvarām. Kā šajā kontekstā varam smelties iedvesmu no strēlniekiem?
A. Balcers: – Diemžēl arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā valdīja tuvredzīga politika, kas strēlniekus dalīja vecajos un sarkanajos. Starp Krievijā palikušajiem strēlniekiem bija tādi, kuri netika atpakaļ. Jukumam Vācietim izdevās savu ģimeni atsūtīt uz Latviju, bet pats viņš gāja bojā 1937. gadā Staļina tīrīšanu laikā. Tiklīdz sāk runāt par strēlniekiem un izdzird vārdu “sarkanie”, cilvēki nobīstas, un viņi šos streļķus līdz galam nepieņem.
Starp strēlniekiem bija daudzi literāti – Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Jānis Akuraters, Aleksandrs Čaks, Aleksandrs Grīns… Viņi nenoliedza, ka cīnās pret Krievijas liberālajiem monarhistiem, jo tie negribēja atzīt citu tautu pašnoteikšanās tiesības. Mēs lielāmies ar Ziemassvētku kaujām. Kaut arī Rīgas sektors bija būtisks, Eiropas dienvidos notika lielākas kaujas. Strēlnieki neļāva vācu karspēkam doties uz Pēterburgu. Daudzi grib izcelt strēlnieku devumu Pirmajā pasaules karā, bet mums būtu jāatceras, ka izcilākie strēlnieki bija tie, kas veidoja ātrās reaģēšanas vienību Krievijas pilsoņu karā. Kad viņi parādījās, Deņikina oficieri bēga panikā. Mums jālepojas, ka viņi aizspieda “balto vilni” līdz Perekopam. Carisma atbalstītāju armija bija Latvijai naidīga, jo kavēja valsts dibināšanu. Mūsu puiši sasita Kolčaka, Vrangeļa, Deņikina un Judeņiča vienības. Ar to mums ir jālepojas, jo šeit parādās pasaules mēroga notikumi un tas, kā mūsu strēlnieki būtiski ietekmēja pasaules vēsturi.
Savukārt komunisti sačukstējās, ka seno krievu caru citadelē – Maskavas kremlī – valda latvieši. Kur paver durvis, tur dzird latviešu valodu un bezbēdīgās dziesmas. Pat viens no boļševikiem – vēlākais PSRS tautas ārlietu komisārs Georgijs Čičerins – tā iespaidā sacījis, ka skaistākā valoda esot latviešu dainu valoda. Latvieši parādīja savu gudrību un apķērību, jo ātri iemācījās krievu valodu. Citas militārās personas cienīja latviešus, kuri vēlāk nonāca PSRS augstākajos militārajos amatos, taču trīsdesmito gadu beigās sākās traģēdija un latviešus izkāva Staļina represijās. Vēlāk kompartijas vēsturnieki norādīja, ka latviešu kadri izkauti apzināti, taču citi kompartijas darbinieki šo faktu cenzēja.
