Strēlnieku paveiktais ir jāgodina. Saruna ar vīru kopas “Vilki” dalībniekiem 21
Rīt, 1. augustā, Rīgā ar plašu programmu atzīmēs Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanas simtgadi un notiks tautas un armijas svētki “Latviešu strēlniekiem – 100”. Idejas autori strēlnieku un viņu varoņmantojuma godināšanai ir vīru kopa “Vilki”, kuras vīri latviešu strēlnieku fenomenu ir pētījuši vairāk nekā 30 gadu. Lai uzzinātu vairāk par latviešu strēlniekiem un viņu varonību, “LA” uz redakciju ielūdza vīru kopas “Vilki” dalībniekus – Andri Balceru, Edgaru Liporu, Gundaru Kalniņu un Ēriku Eriksonu. Ar kopas vīriem sarunājās Ģirts Vikmanis un Māra Libeka.
Ģ. Vikmanis: – “Vilku” pirmsākumos, pirms 35 gadiem, kad tā bija Jukuma Vācieša vārdā nosauktā Engures folkloras kopa, jūs, Andri, tikāties un intervējāt daudzus no strēlniekiem. Kādi iespaidi par viņiem jums palika?
A. Balcers: – Jāsaka liels paldies Andrim Slapiņam un Jurim Podniekam, ka viņi mūsu toreizējam vadītājam Mārim Ošam iedeva strēlnieku kontaktinformāciju, lai gan kompartija viņiem bija liegusi to izplatīt tālāk un tā bija paredzēta filmas “Strēlnieku zvaigznājs” veidošanai. Filmā ir maza daļiņa no strēlnieku atmiņām par kaujas gaitām un dzīvi. Kopā ar Māri Ošu braucām pie strēlniekiem un viņus intervējām. Man toreiz bija kādi divdesmit gadi. Viņi atcerējās jaunību, uzdziedāja kādu dziesmu, neizpalika arī strēlniekiem raksturīgā bravūra. Atmiņās bija arī skumjie mirkļi par to, ka tuvinieks vai draugs palicis kaujas laukā. Tomēr visās intervijās vijās cauri viņu bezbēdība. Pulkvežleitnants Jānis Kalniņš savās atmiņās rakstīja, ka viņu kā virsnieku pārsteidzis, ka pēc smagajām Slokas kaujām, atgriežoties bunkuros, streļķi nomazgājās un sāka dziedāt dziesmas, plēst jociņus par meitenēm, kaut arī kaujas laukā tikko bija palikuši viņu biedri un paši guvuši ievainojumus. Pie krievu karavīriem gan valdījis cits – melanholiskāks – noskaņojums, viņi pēc kaujām uzpīpēja un iedzēra, kas latviešiem nav raksturīgs.
Jānis Frišs no Bauskas bataljona 7. pulka, kuru intervējām, bija pašpuika, ar lielu degunu, sirsnīgs, daudz dziedāja un daudzas sev zināmās dziesmas nodeva mums.
Streļķos pirmie iestājās pašpuikas, un daudzi centās viņiem līdzināties. Kad pašpuikas par Rīgu bija izkāvušies, viņi nonāca citos pulkos, kuros bija zemnieku dēli. Pašpuikas no viņiem pārņēma zemnieku pamatīgumu un spēju turēt fronti. Pašpuika parasti iedod pa purnu un atlec atpakaļ, bet zemnieks sēž ložmetējnieka ligzdā un aizsargā zemi līdz pēdējam. Šādu īpašību saplūšana bija ideāla, veidojoties strēlnieku raksturam.
