– Jūs viesojāties raidījumā “Punkti uz i”, kur uzdeva arī mūsu auditoriju interesējošu jautājumu par pakāpenisku pāreju uz latviešu valodas mācību Latvijas skolās. 4
– Deklarācijā ierakstīts par vienotiem apmācības standartiem ar īpašu Nacionālās apvienības atzīmi, ka viņi prasa pāreju 2018. gadā. Divu pārējo partiju un arī mana pozīcija ir, ka 2018. gadā tam neesam gatavi. Taču tai virzienā strādājam, izstrādes būs Šadurska rīcības plānā. Un man ir jautājums, vai krievvalodīgo skolās strādā slikti, neintegrē jauniešus? Atbilde ir – gan, gan. Virkne skolu sagatavo latviski brīnišķīgi runājošus audzēkņus, savas valsts patriotus. Tomēr ir identificējamas skolas, kas ir ļoti tālu no citur sasniegtā līmeņa gan valodas, gan patriotiskajā audzināšanā.
– LTV 7 žurnālists vilka atbildi – vai jāmaina sistēma vai tikai šīs atsevišķās skolas vadība? Mani kā Latvijas pilsoni aizskāra, ka jūs valsts valodas lietošanu sadzīvē, iemācīšanu skolās norakstījāt tikai uz Nacionālās apvienības elektorāta vajadzību.
– Nē, es saku, ka nedodu bezatbildīgus solījumus, un tiešām uzskatu, ka līdz 2018. gadam neesam gatavi pateikt, ka visiem jāmācās latviešu valodā no 1. klases. Nacionālajai apvienībai ir tāds uzstādījums un ideoloģija, un es taču neapvainojos, ka viņiem tāda ir un neklusinu kolēģus.
– Bet vai ZZS, “Vienotības” vēlētājiem nav šī vēlme par pāreju uz mācībām latviešu valodā? Kā uzskatāt jūs pats?
– Jā, arī es uzskatu, ka tas nepieciešams. Pāreja taču būs, bet pakāpeniski, nevis steigā.
– Steigā? Divdesmit sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas?
– Nevaru atbildēt par laiku, kad par šo tēmu bija klusums. Arī par integrācijas naudu – cik miljoni tika iztērēti!
– Uz kuru laiku tad valsts būtu gatava īstenot reformu, ja 2018. gadā nav gatava?
– Izglītības ministrs rīcības plānā piedāvās risinājumu, kādā veidā nonākam pie veicamās pārejas.
– To, ka integrācijā nav gājis spīdoši, “LA” intervijā apliecina pat Saeimas Izglītības komisijas vadītāja Ilze Viņķele. Viņa mācoties maģistrantūrā, un studiju biedrene, kas gājusi krievu skolā, esot ar nepietiekamām valodas zināšanām.
– Kādā brīdī process ir nostopējies. Agrāk šķita, ka sistēma nodrošina to, ka prasība pēc latviešu valodas zināšanām ir liela, ka latviešu skolas pildās ar krievu bērniem, jo tā izvēlējušies vecāki. Tas ir apstājies. Vai valstij nav jāuzņemas atbildība par neveiktiem pasākumiem, kamdēļ process apstājies? Domāju, ka jāuzņemas. To nevar norakstīt uz ārējām ietekmēm, jo paši neesam veikuši nepieciešamos priekšdarbus.
– Interesanti, ka pierobežas skolās vecāki piekrituši, ka skolas latvisko, turpretī Rīgā ceļ protestus. Valodas prasme ir viena lieta, bet otra – pilsoniskums.
– To gribu uzsvērt kā būtisko. Valodas lietošanas situācija ir pasliktinājusies, un, ja to konstatējām, tad gribu pastrīdēties. Vai izkārt karogu, ka, neskatoties uz to, 2018. gadā visi runāsim latviski?
– Ko premjers grib izlasīt Šadurska plānā – vairāk pilsonisko, latvisko audzināšanu?
– Jā, pilsonisko audzināšanu, kam nedrīkst būt formāla pieeja, bet diemžēl bieži ir. Būsiet redzējuši “Aizliegtā paņēmiena” sižetus, kur atklāj dažu skolu, teiksim tā, nepatriotismu. Un nez vai tās ir dažas skolas vien. Jautājums arī par Integrācijas fondā ieguldīto miljonu atdevi. Tas liecina, ka nepieciešami kompleksi risinājumi.
– Jūs “draudējāt” par Ministru kabineta sēdēm līdz rītausmai. Vai pašam izdodas pildīt Straujumas vēlējumu atrast miegam vairāk par piecām stundām?
– Pēc pēdējās sēdēšanas Briselē dabūju pagulēt trīs stundas. Taču dzīve bišķiņ jāieregulē, jo kāds labums būs no premjera, kas, nomocīts ar 20 stundu darbadienu, salūzīs pēc trim mēnešiem? Tāpēc svētdienas ir manas un pamēģiniet tās man noņemt.
