– Sakāt, dzīve piespiež domāt par lielo resursu, kas no Latvijas strādā Anglijā, Īrijā vai Skandināvijā? Turpretim Eiropa spiež darba tirgū iesaistīt bēgļus. Kāda ir jūsu izšķiršanās? 4
– Jā, vai nu, pirmām kārtām, liekam bonusus saviem cilvēkiem, lai viņi atgrieztos, vai – kā “sliktā ziņa”, ka uzņēmēji neraud pēc darbiniekiem, kas neko nemācētu. Vajadzīgs apmācīts, prasmīgs darbaspēks. Tāpēc Izglītības ministrijas plānā ir kompetences centru maksimāls noslogojums. Centros sagatavo jauniešus ar profesionālu izglītību, kvalifikāciju. Pagaidām mācību iestādes tādas patukšas. Sapirkta tehnika, ir par ko priecāties, bet tai nav jāstāv dīkā. Pašlaik audzēkņu skaits ierobežots, bet potenciāls ir daudz lielāks.
Mums beidzot jāvirzās gultnē, kad nevis firmiņās mācās profesiju, bet mūsdienīgos kompetences centros ar atbilstīgu aprīkojumu sagatavo izglītībai mūža garumā. Līdz šim tas nereti beidzās ar divu partiju ministru strīdu. Tagad Ekonomikas, Labklājības, Izglītības ministrijas ir vienas partijas rokās, un nevajadzētu rasties pretenzijām, kurš būs galvenais par profesionālo izglītību, Eiropas naudām un iespējām. Jāveido apsteidzošais darba tirgus.
– Tautiešus mēs gribētu, bet tā īsti nevaram atvilkt mājās, bet nodarbināt bēgļus?
– Skriet viņi skrien uz Vāciju, Zviedriju. Problēma, kam Eiropa netiek pāri, – sašķirot cilvēkus, kas bēg no kara šausmām, un tos, kuri no Āfrikas pamanījuši – ei, robeža vaļā, mums arī jālaižas prom no šejienes! Lielo bēgļu masu veido ekonomiskie migranti no vietām, kur nekaro un nav jādreb bailēs par kailo dzīvību.
– Varbūt viņi grib strādāt, pelnīt maizi?
– Grūti saprast – varbūt tīko pabalstus? Latvija konsekventi izvēlas uzņemt ģimenes, jo tā paveras lielāka iespēja integrēt.
Bīstamākais punkts nekontrolētajā migrācijā ir pēkšņa plūsmas izmaiņa. Tagad ir centieni nostopēt kuģošanu pār Egejas jūru no Turcijas puses. Tas bijis maršruts ar 90% bēgļu plūsmu. To aizverot, rodas jautājums, vai netiks meklēti citi “caurumi”, apvedceļi. Tostarp – pār Baltijas robežām. Šīs bažas kliedējot, robežas sargāšanai jānotiek ļoti labi. Bēgļu kustība pārsvarā notiek organizēti. Gadās pa entuziastam, bet lielāko daļu transportē ļaudis, kas atraduši migrāciju par labu biznesa āderi. Organizatoriem savlaicīgi jāparāda, ka Latvijas robežai būs grūti tikt pāri. Ar partneru palīdzību drīz sakārtosim robežu ar Krieviju. Vēl gan paliek robeža ar Baltkrieviju. Aprīlī došos uz robežu, pa ceļam gribu iebraukt Muceniekos.
– Esat minējis par Latvijas dilemmu, ka citas izejas nav – vai nu jāņem īstie bēgļi, vai jāmaksā, lai tos izmitina citi. Kā būtu pareizi darīt?
– Tā vēl tāla izšķiršanās, jo situācija ar bēgļiem Eiropā mainās ik nedēļu. Eiropadome sanāk uz vienu ārkārtas situāciju, bet atklājas, ka ir cita, vēl vairāk ārkārtas. Šodien nevar pateikt, kā būs ceturtdien, kad visi premjeri atkal tiksies. Mūsu Ministru kabineta sēdēs tā nenotiek, bet reizēm varbūt vajadzētu paspīdzināt – ja nevar vienoties, sēžam kaut līdz pieciem rītā. Tas ir režīms, kad par lēmumu runā vienu, otru, trešo apli, laiks iet, nogurst pat sīvākie oponenti un izdodas sameklēt kopsaucējus.
– Jūs dzīrāties būt vairāk “iekšzemes” premjers, ārlietas labprātāk atstājot ministram.
– Uz Briseli nevar nebraukt, un tiešām mazāk laika atliek “iekšdarbībai”. Šonedēļ atkal trīs dienas jāvelta Briselei. Pēc tam gan līdz ieplānotai vizītei aprīļa beigās uz Vāciju, kas pie Angelas Merkeles norunāta Laimdotas Straujumas valdības laikā, izskatās, uz ārzemēm nebūs jābrauc, ja neuznāk nekas “ārkārtas”. Pamazām ieradināmies, turp aizbraucot, ka dzīvojam lielākā telpā. Jāsāk palabot tos, kuri saka – braucam uz Eiropu. Mēs jau esam Eiropa!
– Neizšķīstam Eiropā?
– Paskatiet kaut Luksemburgu. Malta, Kipra arī nav lielākas valstis par Latviju, un labā ziņa ir, ka visi viens uz otru skatās ar cieņu neatkarīgi no tā, vai esat lielvalstij piederīgs vai mazāks. Tiesa gan, ir brīži, kad lielie mēģina atgādināt, ka jūs saņemat no mums to naudu, ar ko būvējat savus ceļus un kultūras celtnes. Mājieni gan ir smalki, jo cilvēki solīdi audzināti, tādus vārdus tieši acīs nemet. Pasaka aplinkus tā, ka nav kur piesieties, bet mājuši ir.
