– Mēraukla ministru vērtēšanai būs arī, piemēram, radušies interešu konflikti? 4
– Tad, ja pārkāpums pēc būtības, bet sīks formāls pārkāpums nez vai ietekmēs vērtējumu ar lielu svaru. Ministrs jau nav aktieris. Viņu, pretim sēžot, var viegli atšifrēt, kur tiek meklēts kāds pašlabums. Mums, tostarp man, izsniegts uzticības avanss. Tas nav bezgalīgs, un kādā brīdī beidzas. Ja kādam uz sākumu uzkrājušies nopelnīti mīnusiņi iepriekšējā darbībā, tad jāiztiek pat bez avansa. Uzreiz jāparāda sevi kā uzticību attaisnojošu amatpersonu. Tas nenozīmē, ka šis cilvēks nevar piecelties un vēl aiziet visiem garām. Tā kā jauna valdība – jaunas izejas pozīcijas.
– Jums labs padomnieks sociologs Freimanis.
– Aigars Freimanis brīnišķīgi jūt sabiedrības attieksmes maiņu. Man kā padomdevējs viņš sevišķi vērtīgs, jo dažreiz attur – nevis kā es izskatīšos no sabiedrisko attiecību un tēla puses, bet no darbībām, kas galīgi negūtu atsaucību nevienā sabiedrības grupā. Attur no aplamībām.
– Premjera krēslā nonācāt no Saeimas Sabiedrības ilgtspējīgas attīstības komisijas vadības. Ko esat paņēmis līdzi bagāžā?
– Pašam būs jāīsteno Saeimā pieņemtie lēmumi – uzdevumi Ministru kabinetam skolu tīkla noteikšanā. Ļoti konkrēts darbs. Pārņēmu iepriekš saliktus uzsvarus, kādām prioritātēm pievērsīsimies.
Domāsim ne vien par to, kā visās jomās tērēsim, bet arī to, kur pelnīsim. No komisijas nākusi tieši šī prioritāte – Latvijas ienākumu palielināšanas iespējas. To analizējām veselu gadu, noteicot stiprās, vājās puses, šobrīd tas ir valdības deklarācijā un pārtopot rīcības plānā.
– Nesen Saeimā sprieda, kā pildīts reemigrācijas plāns, ko vajadzētu darīt no jauna, lai cilvēki atgrieztos Latvijā. Tas būtu Ekonomikas ministrijas lauciņš, taču speciālisti atzīst, ka pasākumi būs formāli, kamēr par atgriešanos nebūs tiešas Ministru prezidenta pārraudzības.
– Šobrīd nevaru vērsties pie aizbraucējiem ar tīru sirdi un bez fleitēšanas – brauciet mājās, esam gatavi jūs uzņemt. Ja tā nevaru teikt, tas nozīmē, ka mums vēl jāstrādā. Apņemšanās, ka šādam brīdim – mājupaicinājumam – jāpienāk, man ir. Bet tamdēļ jāiedarbina reemigrācijas plāns, jāuzlabo ekonomiskie apstākļi. Tas ir labi, ka par atgriešanos diskutē, ka uzturam kultūras un pārējās saites, ka augsne par iespēju nākotnē atgriezties tiek irdināta.
Šobrīd mājupsaukšana ir vairāk lozungveidīga, vairāk morālais nekā praktiskais process. Taču gaisā virmo, ka tuvojas laiks, kad lielu daļu ārzemēs dzīvojošo tautiešu varētu aicināt uz atgriešanos. Man bija liela tikšanās ar vadošajiem uzņēmējiem, ražotājiem. Atzinums – darbaroku trūkst aizvien vairāk. Lūkojot pēc darbaspēka, pretī ir samaksas jautājums. Uzņēmēji, kuri strādā ar perspektīvu, domā par darba ražīgumu – “Latvijas finieris”, Valmieras stikla šķiedra – viņiem nav maznozīmīgi par padarīto kārtīgi samaksāt. Taču vajadzīgs komplekss risinājums, lai ir darbs, lai pašvaldības spēj piedāvāt, kur dzīvot, un tas būs brīdis, kad cilvēkus saukt mājās.
