Kārlis Streips: Svētvakarā neiztrūkstošs elements ir teksta nolasīšana no Lūkasa evaņģēlija par Jēzus piedzimšanu 20
Šogad, ja atmiņa neviļ, būs pirmais gads, kad Ziemassvētku vakaru pavadīšu viens pats mājās. Situācija ar Covid-19 vīrusu patlaban ir nepielūdzama, un, ja noteikumos patlaban ir pateikts ne vairāk kā 10 cilvēki no ne vairāk kā divām mājsaimniecībām, tad man nekas nesanāk.
Pusbrālim ir viena mājsaimniecība, pusmāsai otra, un man trešā. Līdz ar to, piedalīties nevarēšu. Par to gan neskumstu. Jau ļoti sen esmu apzinājies, ka būt vienam nav tas pats, kas būt vientuļam.
Atkorķēšu sev vīna pudeli un paskatīšos dažādus ar Ziemassvētkiem saistītus raidījumus. Piemēram, multfilmu par ļaunprātīgo Grinču un viņa centieniem, izjaukt vietējās pilsētiņas Ziemassvētkus.
Pieļauju, Latvijā cilvēki vairāk būs redzējuši filmu, kurā Grinču attēloja aktieris Džims Kerijs.
Multfilma iznāca 1966. gadā. Stāstnieka lomu tajā uzņēmās aktieris Boriss Karlofs, kurš vislabāk ir zināms kā Frankenšteina monstra attēlotājs attiecīgajās filmās. Tur viņam nebija jārunā, bet multfilmā viņa dobjā balss iederas ļoti labi.
Ja sanāks tik vēlu palikt nomodā, varbūt paskatīšos Romas pāvesta pusnakts dievkalpojumu. Droši vien nesanāks tik vēlu palikt nomodā, esmu daudz vairāk cīrulis nekā pūce, bet pašreizējais pāvests man patīk, jo viņš ļoti stagnējošā Romas katoļu baznīca ir bijis puslīdz brīvdomātājs, it īpaši attiecībā uz sociāliem jautājumiem.
Nav jau brīnums. Jaunībā pāvests Francisks kādu laiku piestrādāja kā tas krogus darbinieks, kuram jātiek galā ar apmeklētājiem, kuri slikti uzvedas, un līdz ar to viņš savā dzīvē ir redzējis ne to vien. Vienādi vai otrādi, svētvakars man šogad būs vienatnē.
Kad biju bērns, svētvakarā paplašinātā ģimene pulcējās mūsmājās. Nekāda milzīga ģimene tā nebija. Manam tētim bija viens brālis, mammai divas māsas, un ar to daudzmaz viss bija pateikts.
Specifiska lieta mūsu mājā bija tāda, ka Ziemassvētku eglīte tika uzstādīta tikai svētvakarā pa dienu. Mēs nebijām tie, kuri Ziemassvētku rotājumus sāka izvietot jau kaut kad novembra beigās.
Tā bija diena, kurā bija liela skraidīšana, jo blakus eglītes uzstādīšanai un rotāšanai māja bija jāsakopj un ēdieni bija jāgatavo.
Ziemassvētku diena, savukārt, bija izaicinājums. No rīta devāmies pie tēva vecākiem. Mana vecāmamma bija izcila kulinārijas meistare. Viņa cepa visgardākos pīrāgus un ķimeņmaizītes, kā arī kotletes.
Dārzā bija dārzeņu dobes, kur vecāmamma cita starpā audzēja īsos gurķīšus, un no tiem sanāca tādi skābēti gurķi, ka mēli varēja norīt.
Diemžēl vecāmamma bija tradicionāla latviešu sieviete, kura uzskatīja, ka vīriešiem virtuvē nav ko meklēt, un tā kā viņai bija tikai divi dēli, viņa ar visām savām kulinārijas zināšanām aizgāja mūžībā.
Vienīgais, ko mums kopš tam ir izdevies rekonstruēt ir viņas kartupeļu salāti, kuros ir kartupeļi, olas, skābi gurķi, skābs krējums un sāls. Punkts un āmen. Bet Ziemassvētku rītā galds vecvecāku mājā teju vai lūza no pārpilnības.
Izaicinājums tas bija tāpēc, ka no turienes mēs devāmies pie mātes vecākiem. Vecmammiņa nebija tikpat liela kulinārijas meistare kā vecāmamma, bet arī viņa, protams, klāja galdu. Pierīšanās tajā dienā bija pamatīga.
Ārpus tā, katru gadu man un māsai tika pateikts, ka viena dāvana svētvakarā ir jāatstāj neattīta līdz Zvaigznes dienai, kad arī mēs novācām Ziemassvētku eglīti un rotājumus nolikām citam gadam.
Mūsu eglītē, starp citu, nekādu elektrisku spuldzīšu nebija. Mēs dedzinājām svecītes. Amerikā tā īsti nedrīkstēja, bet, protams, mēs eglīti nekad nepieskatītu neatstājām.
Pirmo gadu, kad dzīvoju Latvijā, neatceros, kas, bet kāds mani paņēma līdz pie sevis mājās uz Ziemassvētkiem. Tad bija gads atpakaļ Amerikā, kura laikā aizgāja mūžā mana māte. Tā gada rudenī atgriezos Latvijā un kļuvu par Ārlietu ministrijas biroja vadītāju
.
Tas bija 1991. gadā, un decembrī Taivāna ārlietu ministram Jurkānam un man uzsauca iepazīšanās vizīti Japānā, Dienvidkorejā, Singapūrā un Taivānā. No turienes Jurkāna kungs atgriezās Latvijā, bet es – Amerikā.
Pēdējo reizi bija Ziemassvētki mājā Čikāgas priekšpilsētā, kurā uzaugu. Pirmoreiz bez mammas. Drīz pēc tam man tēvs pārcēlās atpakaļ uz Latviju un salīdzinoši drīz pēc tam apprecējās otrreiz.
Sieva nāca komplektā ar diviem bērniem, kuri tagad ir uzauguši un paši ar savām ģimenēm. Tur tas pusbrālis un tā pusmāsa, un tas ir jauki, jo katru gadu ir ar ko svinēt Ziemassvētkus.
Gan pusbrālim, gan pusmāsai ir bērni. Pērn es viņiem parādīju vietni internetā, kur ir “redzams” Ziemassvētku vecītis un viņa ceļš pa pasauli.
Tas vispār ir interesants stāsts. Kolorado štatā atrodas Ziemeļamerikas Gaisa un kosmosa aizsargāšanas iestāde (NORAD). 1955. gadā kāds veikals netālu no šīs bāzes nopublicēja reklāmu, kurā bija telefona numurs, uz kuru bērni varēja piezvanīt un it kā sarunāties ar Ziemassvētku vecīti.
Diemžēl reklāmā uzrādītajā telefona numurā viens cipars bija nepareizs, un zvanu saņēma nevis veikals, bet gan NORAD! Tur cilvēks nesamulsa, un aģentūra tūdaļ izplatīja preses relīzi, kurā bija teikts, ka tā cita starpā sekoja Ziemassvētku vecīša ceļam ar ziemeļbriežiem debesīs.
Mūsdienās, protams, tas viss ir internetā, un tā nu mani mazie radinieki aizgrābti vēroja, kā vecītis tuvojās Eiropai. Kad šķita pavisam tuvu, viņi metās laukā, un katru reizi, kad garām brauca mašīna, tā viņi skrēja pie vārtiem skatīties.
Centieni aizrādīt, ka Ziemassvētku vecītis taču brauc ragavās, nevis Audi, viņiem bija dziļi neinteresanti. Un, protams, kamēr mazie skraidīja pa dārzu, mājā pieaugušie sanesa dāvanas no garāžas un sakārtoja tās zem eglītes. Kad sīkie ienāca iekšā, acis bija tik lielas, ka nebija nekādu iebildumu uzzinot, ka Ziemassvētku vecītis bija bijis un izbijis.
Kristīgā baznīca Ziemassvētkos atzīmē Jēzus piedzimšanu. Stāsts ir labi zināms. Tēvs un māte devās no Galilejas uz Betlēmi tautas skaitīšanas vajadzībām. Pa ceļam pienāca dzemdību brīdis, un nekur neatradās gulta.
Tāpēc Ziemassvētku dziesmā “Klusa nakts” ir teksts par kūti Dāvida pilsētā, kur Jēzus silītē dus. Patiesībā neviens nezina, kad un kur piedzima Jēzus Kristus. Iemesls, kāpēc agrīnā baznīca ar laiku nonāca līdz 25. decembrim, bija fakts, ka tie bija deviņi mēneši pēc marta, un martā, tā ap Lieldienām, iespējams, ka Jēzus māte Marija tapa grūta.
Līdz ar to starp to brīdi un Ziemassvētkiem ierastais deviņu mēnešu grūtniecības periods. Otrs faktors bija prozaiskāks. 25. decembrī senie romieši atzīmēja ziemas saulgriežus. 4. gadsimta beigās svētais Augustīns par to rakstīja: “Tā sanāca, ka viņš piedzima zemes īsākajā dienā, pēc kuras dienas kļūst garākas. Līdz ar to viņš zemu paklanījās un mūs pacēla no īsākās dienas, jo viņš ir tas, kurš nodrošina, ka gaisma kļūst spilgtāka.”
Viduslaikos Ziemassvētki jau bija gadskārtā iebetonēti svētki. 1377. gadā, piemēram, tapa konstatēts, ka Anglijas karalis Ričards otrais bija sarīkojis mielastu, kurā apēsti 28 vērši un 300 aitas.
Puritāniskāk noskaņoti cilvēki par šādu bakhanāliju īpaši nepriecājās. Pirmie eiropieši, kuri ieradās Ziemeļamerikā, tā dēvētie puritāņi, Ziemassvētku svinēšanu aizliedza. Taču cilvēki tāpat gribēja svinēt, tieši tā, kā tas bija okupētajā Latvijā ar dažādiem aizliegumiem.
Zināms lūzuma punkts rietumu izpratnē par Ziemassvētkiem bija 1843. gadā, kad angļu autors Čārlzs Dikenss publicēja romānu Ziemassvētku dziesma.
Tajā līdz kliņķim skopo Skrūdžu naktī piemeklē trīs spoki, viens no pagātnes, viens no tagadnes un viens no nākotnes. Sausais atlikums no šīm vizītēm ir fakts, ka Ziemassvētku rītā Skrūdžs pamostas ar jaunu izpratni par Ziemassvētkiem. Tie taču ir priecīgi svētki, laimīgi svētki!
Attiecībā uz Ziemassvētku eglīti, visi latvieši zina, ka pati pirmā bija Rīgā, un visi igauņi zina, ka pirmā bija Tallinā.
Mūsdienās, protams, tās ir visuresošas. Es vakar biju universālveikalā Minska, un tur ārpus veikala kāds tirgoja eglītes. Saldsērīgi pasmaidīju. Man dzīvoklī tādai nav vietas, nav arī rotājumu. Nebūtu šīs pandēmijas, dotos es pie pusbrāļa ciemos. Viņš dzīvo ļoti skaistā mājā Vakarbuļļos, kas ir tālākā vieta no Rīgas centra, kura vēl atrodas Rīgā.
Ārpus Ziemassvētku vecīša izsekošanai internetā, svētvakarā neiztrūkstošs elements ir teksta nolasīšana no Lūkasa evaņģēlija par Jēzus piedzimšanu: “Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu vārdā Betlēmi, jo viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais dēls, un viņa to ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savs lopus. Un tā kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
Bet eņģelis uz tiem sacīja: ‘Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks. Jo jums šodien pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.’ Un piepeši tur pie eņģeļa bija debess pulku draudze. Tie slavēja Dievu un sacīja: ‘Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.'”
Nodziedam “Klusa nakts,” kā nu katrs protam. Un tad ir dāvanu atvēršana un liela, liela mielošanās.
Stāstu no Lūkasa evaņģēlija 1904. gadā ļoti skaisti adaptēja zviedru rakstniece Selma Lāgerlēva grāmatā “Kristus leģendas.”
Stāsts ir par vecmāti un mazmeitiņu, kuras atstātas mājās, kamēr ģimene ir baznīcā. Vecmāte stāsta par tiem ganiem un par cilvēku, kurš atnācis palūgt uguni, jo sievai nupat piedzimis bērns, un viņai salst.
Gans ir īgns, negrib neko dot, bet suņi uz atnācēju nerej, un, kad gans pasaka ņem, cik gribi, ļauni domādams, ka sakarsētās ogles cilvēks nevarēs paņemt, atnācējs tās mierīgi paņem savās rokas un ietin mētelī. Gans nobijies iet viņam pakaļ, un tur arī viņam atveras acis uz lielo brīnumu.
“To tu atceries,” vecmāmiņa saka mazmeitiņai. “Jo tas viss ir tikpat patiesi, kā es redzu tevi un tu redzi mani. Tas nav atkarīgs ne no svecēm, ne no lampām, un nav svarīgi, vai spīd saule vai mēness, ja vien mums ir tādas acis, kas spēj redzēt Dieva godību.”
Manā uztverē pat skaistāks variants par to, kas atrodams evaņģēlijā.
Mūsdienās, protams, Ziemassvētki ir pamatīgi komercializēti. Rotājumi veikalos sāk parādīties jau oktobrī, un visbriesmīgākais ir brīdis, kad tur sāk atskaņot Ziemassvētku dziesmas. Tik daudz to Ziemassvētku dziesmu vispār nav, un tās klausīties atkal un atkal, un atkal nekāds prieks nav.
Taču man katru gadu cita starpā stāv prātā tas, ko manas mātes tēvs, mans vectētis vienmēr atbildēja, kad viņam pajautāja, ko viņš vēlētos saņemt Ziemassvētkos. Mazus sarkanus ratiņus ar koka ass ritentiņiem, tā viņš vienmēr atbildēja.
Un tā apliecināja, ka nudien, ne tās sveces, ne tās lampas, ne tās dāvanas, ne tas mielasts Ziemassvētkos ir vissvarīgākais.
Vai tie ir latviešu tradicionālie saulgrieži, vai arī tas ir stāsts par puisēnu, kurš piedzima mūsdienu Tuvajos Austrumos un sava mūža laikā pamanījās pārmainīt visu pasauli, tā ir nakts, kurā mēs katrs varam pārdomāt to, kas mums ir svarīgs.
Pat šogad, kad pulcēšanās ir smagi un pamatīgi ierobežota, Ziemassvētki vienalga var būt skaisti un aizkustinoši.
Nākamnedēļ komentārā pārrunāšu šo aizejošo 2020. gadu, un jau tagad apsolu, runa nebūs tikai par to sasodīto vīrusu.
Un šo komentāru nobeidzot, vēlēšu visam Latvijas Avīzes kolektīvam un visiem LA.LV lasītājiem gaišākos no Ziemassvētkiem.
Ceru, ka ikkatram zem eglītes būs tie mazie sarkanie ratiņi ar koka ass ritentiņiem!
