Streips. Varam nudien mesties ceļos un pateikties Dievam, ka 2004. gadā NATO nolēma teikt mums: “Nāc pulciņā!” 0
“Mums jādara daudz vairāk, un tas jādara daudz ātrāk. Mums jāpalielina un jāpaātrina mūsu militārais atbalsts Ukrainai. Pats pirmais un steidzamākais uzdevums ģeopolitiskajai Eiropai ir apbruņot Ukrainu. Ātri jāatrisina jautājums par munīciju trūkumu. Tas ir pāris nedēļu jautājum.”
Ar šādām pārdomām nupat aizgājušajās brīvdienās nācis Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārpolitikas jautājumos Džozefs Borels. 58. reizi Vācijas pilsētā notika tā dēvētā Minhenes drošības konference, un neizbēgamā kārtā viens no galvenajiem tematiem šogad bija Kremļa fašista genocīds Ukrainā.
Minhenes drošības konferences uzsācējs bija aristokrātisks vācietis ar nudien aristokrātisku vārdu: Ēvalds Heinrihs Hermanis Konrāds Oskars Ulrihs Vulfs Alfrēds fon Kleists Šmencins.
Otrā pasaules karā šis cilvēks bija viens no tiem, kuri 1944. gadā veidoja sazvērestību cerībā, ka tiem izdosies nacistu fīreru Hitleru novākt no trases atentātā. Neizdevās, un vairākiem no sazvērniekiem, tajā skaitā Ēvalda tēvam, piespriests un izpildīts nāves sods.
Dēls no šāda soda izvairījās, bet pēc kara izrādījās, ka ģimene bija zaudējusi visus īpašumus, jo tie atradās Pomerānijā. Pirms kara Pomerānija bija Vācijā. Pēc kara Pomerānija bija Polijā un visi tur dzīvojošie vācieši tapa laipni (vai patiesībā pareizāk sakot nelaipni) aicināti tīt makšķeres un doties prom.
Ēvalds fon Kleists nenokāra snīpi. Viņš izveidoja izdevniecību, kura ātri vien kļuva ļoti veiksmīga. Doma par drošības konferences sasaukšanu viņam radās pagājušā gadsimta 60. gados.
1962. gadā bija sava veida ģenerālmēģinājums ar apmēram 60 viesiem. To starpā bija Vācijas kanclers Helmūts Šmits un augstskolas profesors Henrijs Kisindžers, kurš vēlāk kļūs par Amerikas nacionālās drošības padomnieku un tad ārlietu ministru.
Laikā kopš tam, tāpat kā tas ir bijis ar ikgadējo Davosas konferenci, arī Minhenes drošības konference augusi augumā.
Tikai divreiz kopš pirmā pasākuma 1963. gadā konference atcelta. 1991. gadā tāpēc, ka bija sācies pirmais Persijas jūras līča karš, kurā ASV vadīta koalīcija centās padzīt Irākas fīreru Huseinu no Kuveitas, kuru viņš kādu laiku pirms tam bija vienkārši sagrābis.
Otra reize bija 1997. gadā, kad Ēvalds fon Kleists bija paziņojis par savu demisiju. Vietnieks vēl nebija atrasts, tāpēc uz gadu ieturēta pauze.
Ja par teritoriju sagrābšanu, tad te jāpievēršas Kremļa fašistam. 2007. gadā viņš uzradās Minhenes drošības konferencē ar patiesi arogantu un kareivīgu uzrunu.
“Amerika starptautiskajā arēnā nāk ar gandrīz pilnībā nekontrolētu un ārprātīgu varas izmantošanu un tāpēc neviens nejūtas drošs. Neviens nevar uzskatīt, ka starptautiskais likums ir kā akmens mūris, kas tos pasargās. Protams, šāda politika mudina uz ieroču attīstības sacensībām.”
Tā paziņoja fašists. Viņš arī apgalvoja, ka laikā, kad bruka un juka Padomju Savienība, tās pēctečiem esot apsolīts, ka NATO alianse uz austrumiem nepaplašināsies. Arī par to Kremļa fašistam bija pārdomas:
“Šķiet pavisam skaidrs, ka NATO paplašināšanai nav nekāda sakara ar alianses modernizēšanu vai ar drošības nodrošināšanu Eiropā. Tieši pretēji, tā ir nopietna provokācija, kura samazina kopējo uzticības līmeni. Mums ir tiesības vaicāt, pret ko šī paplašināšana tiek vērsta.”
Šīs pārdomas no fašista puses nāca iemesla dēļ. Laikā pirms viņa uzrunas Minhenē pasaules varenākā militārā alianse jau bija uzņēmusi Čehiju, Ungāriju, Poliju, Bulgāriju, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju un, viskaitinošāk Kremļa saimniekam – Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Turklāt cilvēks, kurš sūdzējās par “starptautiskā likuma” neievērošanu, gadu pēc uzrunas Minhenē savus spēkus nosūtīja uz Gruziju, lai nostiprinātu tiesības uz teritoriju, kura no tās bija atdalījusies.
Sekoja Krimas aneksija un marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos. Šonedēļ būs pirmā gadadiena “speciālajai militārajai operācijai,” kādu fašists uzsāka pērn 24. februārī.
Tas būs cilvēks, kurš kreņķēsies par starptautisko likumu un principiem?!
Viens, kas ir pavisam skaidrs, ir fakts, ja Minhenes drošības konference tapa izveidota, lai novērstu militārus konfliktus nākotnē, tad tas absolūti nav izdevies.
Brīdī, kad uzsākta konference, karš Vjetnamā sāka uzņemt apgriezienus. Laikā kopš tam bija divi kar Afganistānā, divi kari Tuvajos Austrumos un karš pēc kādreizējās Dienvidslāvijas sabrukuma.
Šajā ziņā Minhenes konference ir līdzīga Tautu Savienībai, kāda izveidota laikā pēc pirmā pasaules kara. Arī tās cēlais mērķis bija nodrošināt, ka nekas tik briesmīgs, kā šis karš vairs neatkārtosies.
Nelaime bija, ka trīs no Tautas Savienības dalībvalstīm nebūt neatbalstīja domu par mūžīgu mieru. Japāna, PSRS un nacistu Vācija savienībā ilgi nesastāvēja, bet tas bija viņu izraisītais 2. pasaules karš, kurš nodrošināja Tautu savienības norietu un tad likvidāciju.
Apvienoto Nāciju organizācijā nelaime ir fakts, ka Kremļa fašista režīmam ir pastāvīga vieta Drošības padomē ar veto tiesībām. Tas nozīmē, ka attiecībā uz genocīdu Ukrainā Kremļa fašista valsts ir slepkava, kurš spriež pats savu tiesu.
Minhenes konferences laikā Amerikas viceprezidente Kamala Harisa bilda, ka jau labu laiku tiek vākti pierādījumi par to, ko viņa atklātā tekstā nosauca par “noziegumiem pret cilvēci” Ukrainā.
Harisa kundze piebilda, ka vainīgie ar laiku tiks saukti pie atbildības.
Ārpus tā, liels jautājums Minhenes konferencē šogad bija attiecības starp Ameriku un Ķīnu. Pirms pāris nedēļām amerikāņi ar raķetes palīdzību nogāza balonu, kuru Pekina aprakstīja ar vārdiem “hidrometeoroloģiskās pētījuma” priekšmets.
Amerika saprata, ka patiesībā tas bija balons ar tehniku, kura ļāva filmēt un fotografēt visu uz zemes, ar ko saprast, ka ķīnieši patiesībā centās pabikstīt Amerikas aizsardzības sistēmu un meklēt tās vājos punktus.
Balons pārlidoja pāri visai Amerikai līdz tas beidzot nogāzts ūdeņos blakus Ziemeļkarolīnas Atlantijas okeāna krastam.
Minhenē Amerikas ārlietu ministrs Blinkens tikās ar Ķīnas ārlietu ministru un preses konferencē pēcāk atzina, ka pēdējais bija atteicies atvainoties par notikušo.
Tomēr eksperti sliecas domāt, ka tikšanās starp abiem ministriem bija pozitīvs pavērsiens, jo tas vismaz nozīmē, ka diplomāti sarunājas, nevis militāristi sāk plānot nākamo konfliktu.
Latvijas delegāciju uz Minheni vadīja Valsts prezidents Egils Levits. Turp arī devās ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un aizsardzības ministre Ināra Mūrniece.
Komentāra rakstīšanas dienā – 20. februārī divas no minētajām amatpersonām bija atpakaļ Latvijā. Valsts prezidents bija Talsu novadā, kur viņš sarunājās ar pašvaldības pārstāvjiem par novada attīstību. Atklāta ceļa zīme, kas rakstīta latviešu un lībiešu valodā.
Ārlietu ministrs no Minhenes devās tālāk uz Briseli, kur 19. datumā bija Eiropas Savienības ārlietu ministru sēde, kur pārrunāta doma, ka Ukrainai nākamā palīdzība būtu jāpiegādā daudz ātrāk nekā tas ir bijis līdz šim.
Igaunija bija pirmā, kura piedāvāja domu, ka turpmāk ieroču un munīcijas iepirkumus Ukrainas vajadzībām būtu jāorganizē vairākām Eiropas Savienības dalībvalstīm kopā. Cerība ir, ka tādā gadījumā kopējie izdevumi samazināsies, un šādu preču ražotāji Eiropā būs mudināti attīstīt savus ražošanas procesus vēl tālāk.
20. februārī Edgars Rinkēvičs pārstāvēja mūsu valsti Eiropas Savienības vispārējo lietu padomes sanāksmē. Arī tur runāts par Ukrainu, bet arīdzan par Eiropas ilgtermiņa konkurētspēju, par enerģētikas jautājumiem un par seku likvidēšanu pēc ļoti smagās zemestrīces Turcijā un Sīrijā.
Te uz mirkli atkāpjoties no tēmas pateikšu, ka 20. datumā raidījumā “Vēlais ar Streipu” man suminājums bija cilvēkam vārdā Mustafa Avci, kurš zem sabrukušas celtnes drupām nogulēja vairāk nekā vienpadsmit diennaktis, pirms viņu uzgāja glābēji.
Telekanāls CNN demonstrēja video, kurā Mustafa bija slimnīcā. Kāds viņam pie lūpām turēja telefonu, un telekanāls vēstīja, ka ar ļoti cerīgu skatu acīs, galvenais, ko vīrietis gribēja uzzināt bija, vai mamma un citi ģimenes locekļi bija dzīvi.
“Es braucu,” asarainā balsī atbildēja draugs. “Braucu pie tevis, brāli, braucu.” Viņš apstiprināja, ka jā, mamma bija dzīva, pārējie arī.
“Lai dievs tevi svētī tūkstoškārt,” tā atbildēja Mustafa Avci. Dievs acīmredzot viņam stāvēja klāt nudien. 261 stunda zem drupām. Neiespējami tā kaut ko iedomāties.
Bet atgriežoties pie drošības jautājumiem, pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Saeima otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu par Valsts drošības dienesta izveidošanu.
Uz otru lasījumu bija iesniegti 49 dažādi priekšlikumi, no frakcijas “Progresīvie” konkrēti, lai atbalstītu domu, ka iesaukumam pēc dienesta izveidošanas būtu vienlīdz jāattiecas uz sievietēm un vīriešiem.
Šai domai pārējie deputāti pateica nē, un galīgais otrā lasījuma balsojums bija 77 par un 11 pret. Pret bija deputāts Edmunds Zivtiņš no frakcijas “Latvija pirmajā vietā,” kā arī visi 10 klātesošie deputāti no frakcijas “Stabilitātei!”
Nezinu, kas lēcās Zivtiņa kungam, bet “Stabilitātei!” jau labu laiku bijis saprotams, ka tā cenšas ieņemt kādreizējās “Saskaņas” nišu kā Kremlim visdraudzīgākā Latvijas parlamenta frakcija.
Visai nožēlojami.
Varam atcerēties, ka pērn šis aizsardzības dienests sabiedrībai tika prezentēts kā milzum steidzams uzdevums. Kremļa fašists bija samīdījis starptautiskās tiesības zem savām kājām, tāpēc bija jārīkojas.
Aizsardzības ministrija izstrādāja priekšlikumu un iesniedza to Saeimā. Izrādījās, Saeimas Juridiskajam birojam par to bija tik daudz jautājumu, ka principā piedāvājums izrādījās esam brāķis.
13. Saeima līdz tālākai apspriešanai netika. Pērn oktobrī ievēlētā 14. Saeima to reanimēja un nu ir ķērusies pie darba.
19. janvārī Latvijas televīzijas raidījumā “DeFacto” bija sižets par tēmu, kurā konstatēts, ka jau tagad, kamēr dienests vēl tikai top, ir skaidrs, ka sākotnējie plāni ir izkūpējuši gaisā.
Bija paredzēts, ka jaunais iesaukums sāksies šī gada sākumā. Nesākās. Nu rādās, ka visa 2023. gada garumā iesaukuma nebūs, dienests joprojām būs tikai un vienīgi brīvprātīgs.
Nākamgad savukārt varētu iesaukt tikai dažus simtus cilvēku, nevis tos tūkstošus, kādi paģērēti pērn septembrī.
Vienkāršais fakts – nav jau tik daudz Latvijas pilsoņu, lai tik tiešām viegli nodrošinātu Aizsardzības ministrijas pērn paģērēto – piecu gadu laikā divkāršot personālu Nacionālajos Bruņotajos spēkos.
Jau labu laiku mūsu aizsardzības budžets apmierina NATO prasību par 2% no IKP. Joprojām Irākā atrodas 34 karavīri no mūsu valsts. Esam labs alianses sabiedrotais.
Un tāpēc varam nudien mesties ceļos un ikkatru rītu un vakaru pateikt Dievam paldies par faktu, ka 2004. gadā NATO nolēma pasniegt roku un teikt, nāc pulciņā.
NATO pārstāvji kopš Kremļa fašista genocīda sākuma ir atkārtoti zvērējuši aizsargāt ikkatru kvadrātcentimetru alianses dalībvalstu teritorijas.
Jādomā, pat Kremļa fašists nav pietiekami aptrakots, lai mēģinātu šo principu provokatīvi pārbaudīt.
Ir pozitīvi, ka NATO paplašināšanās Kremļa fašistam ir radījusi vēdergraizes. Vispār pēdējā laikā daudz lasīts par domu, ka acīmredzot fašists nav īsti vesels. Viņam raustās kājas un rokas, nevar mierā nosēdēt.
Grūti spriest, kas notiks tad, kad pašreizējais Kremļa fašists noies no skatuves. Acīmredzama pēcteča caram nav. Jādomā, viens variants būtu militārs apvērsums, kamēr civilisti izdomā, ko un kā.
Jācer, ka tādā gadījumā militāristi momentā pārtrauktu karošanu Ukrainā, kura Krievijas federācijai ir nozīmējusi tūkstošiem un tūkstošiem puišu, kuri mājās atgriezušies metāla zārkā (vai, atbilstoši Kremļa fašista spēku “principiem,” vienkārši “pazuduši bez vēsts”).
Nobeidzot, Amerikas prezidents Džo Baidens pēc piedalīšanās Minhenes konferencē negaidīti uzradās Kijivā un tikās ar Ukrainas prezidentu Volodmiru Zeļenski.
Pēdējā laikā Vašingtona devusi saprast, ka pavisam nesen bilstais par domu, ka amerikāņi savas kara lidmašīnas ukraiņiem var uzticēt tikai tādā gadījumā, ja ukraiņi pavada daudzus mēnešus vai pat gadus apmācībā – varbūt tas galu galā nav akmenī cirsts.
Ilgu laiku tas pats tapa apgalvots par tankiem. Tur ledus ir izkustējis, jācer, ka tas pats arī būs ar lidmašīnām.
Jo Kremļa fašists acīmredzot ir iecirties. Redzēsim, kas notiks šonedēļ, pirmajai genocīda gadskārtai tuvojoties.
Pirms gada 20. februārī Amerika sasauca ANO Drošības padomes sēdi, lai spriestu par notiekošo uz Ukrainas robežas. Amerikas prezidents uzstāja, ka viņa valsts bija pārliecināta, ka sāksies invāzija.
Ukrainas puse ļoti centās šādus apgalvojumus apklusināt, negribēja tiem ticēt.
Bet te nu mēs esam gandrīz gadu vēlāk. Apbrīnojama bijusi ukraiņu izturība. Un jācer, ka nākamgad tie būs uzvarējuši, un Minhenes drošības konferencē grandi varēs runāt par kaut ko citu.
