Kārlis Streips: Varam būt milzīgi pateicīgi, ka 2004. gadā NATO pārvarēja šaubas un uzņēma mazu valstiņu ar maziem bruņotajiem spēkiem savā ierindā 174
1991. g. 12. janvāra vakarā piedzirdīti vai sazāļoti PSRS zaldāti uzbruka civilistiem Viļņā, kuri centās sargāt savas valsts televīzijas torni.
Padsmit cilvēku uzbrukumā gāja bojā, dažos gadījumos tāpēc, ka karavīri viņus vienkārši saspieda zem tanku kāpurķēdēm. Krietni vairāk nekā simts guva dažādu pakāpju ievainojumus.
Puspiecos no rīta 13. datumā Latvijas Tautas frontes līderi Dainis Īvāns un Romualds Ražuks Latvijas Radio aicināja tautu pulcēties Doma laukumā. Uzradās kāds pusmiljons, un momentā cilvēki sāka būvēt barikādes.
No visas Latvijas uz galvaspilsētu traucās smagsvara mašīnas ar baļķiem, dzelzsbetona bluķiem un tamlīdzīgām lietām. Mašīnas Vecrīgas šaurajās ieliņās izvietotas skujiņveidīgi, lai tanki tās nevarētu pastumt malā.
Barikāžu mērķis bija sargāt Augstākās padomes namu, Ministru kabineta māju, radio un televīzijas centru Zaķusalā, Latvijas Radio Doma laukumā, telefona un telegrāfa centrāli Dzirnavu ielā un dažādus tiltus Rīgā.
13. janvāra rītā tikās Latvijas PSR Augstākā padome, kur deputāts Īvāns nāca ar šādu sērīgu paziņojumu:
“Cienījamie kolēģi, šī, protams, nav parasta plenārsēde, jo šī ir viena no pēdējām plenārsēdēm, kurā mēs piedalāmies līdz iespējamai militārās varas nodibināšanai.”
Emocijas sita augstu vilni. Viens deputāts pieprasīja Krievijas centrālās televīzijas pārstāvju izraidīšanu no plenārsēžu zāles. Cits atkal konstatēja, ka opozīcijas Līdztiesības frakcijas pārstāvji pārstāvēja to pašu pārliecību, kuras ietvaros bija noticis iepriekšēja vakara uzbrukums Viļņā, pajautāja, vai tādiem ir vieta Latvijas likumdevējā.
Vārdā deputāts nosauca kolēģi Anatoliju Aleksejevu. Viņš tik tiešām bija pārliecināts Latvijas neatkarības oponents un komunists, bet …
Īsi pēc neatkarības atjaunošanas Aleksejevs uzzināja, ka viņam bija iespēja denacionalizēt piecus namus Rīgas centrā, kādi pirms PSRS okupācijas bija piederējuši viņa tēvam. Pārliecinātais komunists pārtapa par tikpat pārliecinātu lielkapitālistu.
Taču tas vēl viss bija nākotnē. 13. datumā Augstākās padomes vairākumam uzdevums bija pieņemt “Aicinājumu Latvijas tautai,” kā arī lēmums par Augstākās padomes aizsardzības štāba izveidošanu.
Darbs bija jāveic raiti, jo tās pašas dienas pēcpusdienā Tautas fronte bija sasaukusi kārtējo manifestāciju Daugavas krastmalā, un daudzi deputāti gribēja doties turp. Abi dokumenti tapa apstiprināti visnotaļ mērkaķa tempā.
Līdztiesības frakcijas līderis Sergejs Dīmanis centās prezentēt pats savu aicinājumu, apgalvojot, ka pie vainas situācijā bija latvieši ar savu 1990. gada neatkarības deklarāciju. Par to, ko Augstākās padomes vairākums domāja par šādu aicinājumu, ļoti daiļrunīgi runā paši pēdējie vārdi, kādi izskanēja 13. janvāra rīta sēdē.
Atkal Dīmanis: “Izsaku protestu sakarā ar televīzijas translācijas atslēgšanu, kad tika nolasīts frakcijas aicinājums.”
Kad deputāti atgriezās Jēkaba ielā no manifestācijas, viens no tiem paziņoja, ka radio bija vēsts par bruņumašīnām un tankiem Brīvības un Valdemāra ielā.
Tapa nolemts sūtīt četrus deputātus ar militāru pieredzi un vēsturi paskatīties. Deputāte Anna Seile skarbi iebilda:
“Es domāju, ka mēs, protams, varam braukt un skatīties, kā šie tanki brauc, lai gan vispār mēs neesam kaut kāda piparbodīte, bet esam Augstākā padome. Tādēļ es ierosinu tūlīt uzaicināt uz mūsu Augstākās padomes ārkārtējo sēdi Baltijas kara apgabala priekšnieku Fjodoru Kuzminu. Ja viņš nepakļausies šim lēmumam, tad tā ir viņa darīšana, bet mums ir jāiegūst informācija par to, ko viņš dara mūsu Latvijā.”
Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš paskaidroja, ka tas nebūs iespējams, jo “Augstākās padomes varas funkcijas neattiecas uz PSRS bruņotajiem spēkiem, tāpat arī otrādi.”
Sekoja gara diskusija par to, vai nosūtīt aicinājumu minētajiem spēkiem, vienkārši lūdzot tos, nevērst ieročus pret civiliedzīvotājiem.
Līdztiesība atkal piedāvāja pati savu aicinājumu, atkal apgalvojot, ka tieši latvieši un padomes vairākums bija pie vainas. Lieki teikt, vairākums šādu pieeju noraidīja.
Vispār, lasot vecās stenogrammas, acīs krīt nepieklājīgums, kādu opozīcijas deputāti uzrādīja Augstākajā Padomē.
Kaut vai fakts, ka viņi jutās brīvi kolēģus uzrunāt nevis latviešu, bet gan krievu valodā. Stenogrammās viss teksts ir latviešu valodā, bet, ja kāda deputāta teiktajam priekšā ir zvaigznīte, tas liecina, ka deputāts ir runājis svešvalodā.
Nepārtraukti Līdztiesības deputāti Augstākajā padomē centās stiept gumiju. 4. maija deklarācijas pieņemšanas dienā, piemēram, bēdīgi slavenais deputāts Alfrēds Rubiks piedāvāja domu, ka jautājums par republikas neatkarību būtu izšķirams referendumā. Tādu, protams, rīt uz brokastu laiku nesagatavot. Vairākums šo un citus priekšlikumus no opozīcijas vienkārši ignorēja.
13. janvāra vakara sēdes sākumā deputāti interesējās, kāpēc priekšsēdētāja krēslā sēdēja nevis Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, bet gan viņa vietnieks Andrejs Krastiņš.
Krastiņš paskaidroja: “Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Gorbunovs kopā ar vairākiem deputātiem ir devies veikt sevišķi svarīgu valsts uzdevumu, kuru viņš laikam vienīgais var veikt, ņemot vērā viņa amatu.”
Gorbunova kungs slepus bija devies uz Tallinu, kur viņš tikās ar Igaunijas AP priekšsēdētāju Arnoldu Rītelu un Krievijas Federācijas AP vadītāju Borisu Jeļcinu.
Tikšanās laikā bija būtisks solījums no lielās kaimiņvalsts līdera: viņš neļaus savas valsts bruņotajiem spēkiem uzbrukt civilistiem. Ļoti iespējams, ka tas lika centram Maskavā piepauzēt pēc asins izliešanas Viļņā.
Galu galā mūsu valstī OMON spēki nogalināja vienu šoferi, un tad 20. janvārī apšaudē pie Iekšlietu ministrijas bojā gāja divi miliči, kinooperators Gvido Zvaigzne un režisors Andris Slapiņš, kā arī skolēns, kuram vienkārši pagadījās atrasties ne tajā vietā ne tajā brīdī.
13. janvāra nakti Augstākās padomes deputāti pavadīja Jēkaba ielas namā. Nākamajā rītā plenārsēde sākās jau piecos, un atsevišķi deputāti pažēlojās par faktu, ka Gorbunovs bija parakstījis līgumu ar Krieviju, citus deputātus par to neinformējot.
Līdztiesības deputāti paziņoja, ka viņi vairs nepiedalīsies, jo ielās bija daudz ļaužu, tie jutās nedroši. Vairākuma deputāti arī 14. janvāra nakti pārlaida darba vietā, šajā gadījumā pavisam prozaiska iemesla dēļ: bija snidzis un sasalis, un ielas līdz ar to bija ļoti slidenas.
Turklāt visa pasaule redzēja asiņaino uzbrukumu Viļņā. To nosodīja daudzas ārvalstis, kā arī un pat NATO militārā alianse, kurā mūsu valsts iestāsies 2004. gadā. Iespējams, arī tāpēc Mihailam Gorbačovam notrīcēja roka.
Principā Latvijas PSR augstākajai padomei no 13. līdz 19. janvārim bija viena nepārtraukta plenārsēde. 19. datumā deputātus uzrunāja PSRS Augstākās padomes deputāts Anatolijs Deņisovs.
Viņš pateicās Latvijas PSR padomei par PSRS kolēģu laipnu uzņemšanu un viņu darba organizēšanu. Deņisovs stāstīja, kā viņš ar kolēģiem bija tikušies ar dažādām iedzīvotāju grupām Latvijā – “ar novadniekiem, ja tā var teikt.”
Daudzus un dažādus viedokļus delegācija no centra bija uzklausījusi. Deņisovs apgalvoja, ka galvenais mērķis bija novērst tālāku asins izliešanu, piebilstot, ka diemžēl viņš neko nevarēja garantēt attiecībā uz “visādiem iekšējiem kārtības sargāšanas spēkiem, tas ir, miliciju un OMON. Lūk, šeit pārliecības nav, ka kaut kādas nejaušības dēļ nesākas šaušana no abām pusēm.”
Īpaši nesākās. OMON spēki demolēja robežpunktus un citas iestādes. Barikāžu laikam sākoties, tie iebruka Augstākās milicijas skolai Āgenskalnā. Piekāva kursantus, nolaupīja lielu skaitu ieroču.
15. janvārī Daugavas stadionā Interfronte sarīkoja mītiņu, kurā tā dēvētā Latvijas sabiedrības glābšanas komiteja paziņoja, ka tā bija pārņēmusi varu Latvijas PSR un veidos jaunu valdību.
Lieki teikt, tā tas nenotika. Tā tas arī nenotika augusta puča sākumā, kad arīdzan neatkarības pretinieki apgalvoja, ka nu viņi būs pie teikšanas. Sabruka šī pārliecība janvārī, sabruka tā arī augustā.
Es barikāžu laikā biju Amerikā un strādāju Amerikas Latviešu apvienībā. Kolīdz padzirdējām par situāciju Viļņā, mēs noorganizējām diennakts dežūras sakaru uzturēšanai ar tautiešiem tēvzemē.
Mūsu rīcībā bija aizvēsturisks teleksa aparāts. ASV telekompānijā mums bija “savējās” operatores, kuras sarunu ar Latviju varēja ierīkot pāris minūšu laikā un nevis trīs dienās, kā tas bija parasti.
Svētdienas rītā es pēc neizgulētas nakts tāds nošņurcis ierados baznīcā, kur amerikāņu mācītāja nelūgta speciāli aizlūdza par Baltijas valstu drošību. Viņa zināja, ka baznīcā bija latvietis.
Vai no mūsu dežūrēšanas bija īpaša praktiska labuma, to gan nemācēšu pateikt. Tomēr sakarus mēs uzturējām un atbalstu solījām.
Nevaram pārāk zemu novērtēt Borisa Jeļcina lomu šajos pasākumos. Paziņojums par neuzbrukšanu civilistiem bija ļoti nozīmīgs.
Pēc puča augustā Krievijas Federācija Latvijas neatkarību oficiāli atzina jau 24. augustā – par deviņām dienām ātrāk nekā Amerika.
Un, 1991. gadam ejot uz beigām, neviens cits vairāk, kā Jeļcins nepateica skaidri, ka Padomju Savienības mūžs arīdzan tuvojās norietam. Minētā gada 26. decembrī Padomju Sociālistisko Republiku savienības vairs nebija.
Vēlāk, protams, Boriss Jeļcins kļuva par lielu pļēguru un apkaunojumu savai valstij un tautai. 1996. gadā viņa pārvēlēšana uz otru termiņu bija iespējama tikai tāpēc, ka Krievijas tā dēvētie oligarhi sarīkoja ļoti plašu krāpšanos.
Pirms otrā termiņa beigām turklāt, Jeļcins paziņoja par savu demisiju un visai pasaulei uzdāvināja čekistu, kurš patlaban, cik var spriest, meklē jebkuru ieganstu, lai atkal iebruktu Ukrainā, šoreiz varbūt ar mērķi okupēt visu valsti.
Amerikas prezidents Baidens ir aicinājis Krievijas fīreru tā nedarīt. Viņš arī ir solījis atbalstu ukraiņiem, ja notiks sliktākais. Amerika pret Krieviju Ukrainas dēļ karot neies, bet tas nenozīmē, ka tā nevar piegādāt ieročus, kā arī izlūkdienestu palīdzību.
Kā esmu rakstījis citreiz, Putinam lielā izšķiršanās ir par to, vai viņš personīgi un viņa valsts varēs pārciest milzīgās un smagās sankcijas, kādas civilizētā pasaule ir solījusi uzlikt, ja viņš uzbruks kaimiņvalstij.
Pats galvenais: varam būt milzīgi pateicīgi, ka 2004. gadā NATO pārvarēja šaubas un uzņēma mazu valstiņu ar maziem bruņotajiem spēkiem savā ierindā. Nu jau vairākus gadus NATO zaldāti dienē mūsu valstī.
Diez vai pat Vladimirs Putins uzdrīkstētos bikstīt pasaules varenāko militāro aliansi. Un par to varam būt pateicīgi nudien. Un 31 gadu pēc barikāžu sākuma, paldies arī visiem tiem, kuri tur piedalījās. Paldies rietumu medijiem par to, ka tie par to ziņoja.
Un, kā minēju, paldies Borisam Jeļcinam, bez kura, ļoti iespējams, situācija būtu bijusi daudz citādāka, nekā tā sanāca.
