Streips: Te drīkstu un tāpēc arī paudīšu gandrīz simtprocentīgu pārliecību, ka nevienai no šīm trim partijām nespīd tikt pat tuvu piecu procentu barjerai 0
Pagājušajā piektdienā Centrālajā vēlēšanu komisijā notika rituāls, kāds top sarīkots reizi četros gados, proti – tapa izlozēti vietu numuri tām 19 partijām, kuras pēc pāris mēnešiem startēs 14. Saeimas vēlēšanās.
Biļetenu kaudzītes augšpusē ar pirmo numuru būs partija Jaunā Vienotība. Ar pēdējo 19. numuru kaudzītes apakšā būs partija Republika.
Nekas īpaši neliecina, ka vietas numurs sarakstā ietekmē partijas rezultātus augšup vai lejup. Pirms četriem gadiem 13. Saeimas vēlēšanās pirmais bija Latvijas Krievu savienības saraksts, un Krievu savienība netika pāri pieciem procentiem.
Kaudzītes apakšā bija Zaļo un zemnieku savienība, kura izcīnīja gandrīz 10 procentus balsu.
Partija ar vislielāko balsu un mandātu skaitu bija Saskaņa sociāldemokrātiskā partija, un tā startēja ar devīto no 13 numuriem.
Pagājušajā otrdienā savukārt bija pēdējā diena, kad partijas un partiju apvienības varēja iesniegt savus kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Pirms procesa sākuma komisija ziņoja, ka interesi par iespējamu kandidēšanu bija izrādījuši 14 dažādi politiskie spēki. Tas bija par vienu vairāk nekā piedalījās iepriekšējās Saeimas vēlēšanās.
Galu galā, kā zināms, uzradās 19 saraksti. Pašā pēdējā dienā ar sarakstiem atrikšoja pārstāvji no partijas Apvienība Latvijai, tad no Kristīgi progresīvās partijas, un visbeidzot no partijas Vienoti Latvijai.
Televīzijā patlaban tā nedrīkstu teikt, bet te drīkstu un tāpēc paudīšu gandrīz simtprocentīgu pārliecību, ka nevienai no šīs trijotnes nespīd tikt pat tuvu piecu procentu barjerai, kāda ir vajadzīga, lai saņemtu mandātus Saeimā.
Būšu ļoti pārsteigts, ja kāda no tām pat pārspēs 2%, kas nozīmētu valsts finansējuma saņemšanu nākamajiem četriem gadiem.
Ņemam pēdējo no trijotnes, partiju Vienoti Latvijai. Tā ir partija ar sava veida bārdu. 12. Saeimas vēlēšanās tās priekšsēdētājs bija neviens cits kā mūsu politikas lielais buldozers Ainārs Šlesers, un viņš un partija izgāzās kā veca sēta.
Nekas neliecina, ka šogad būs citādāk. Pirmkārt, Vienoti Latvijai spēja sakasīt kopā tikai 28 cilvēkus, kas būtu gatavi vēlēšanās startēt zem tās karoga. Maksimums kandidātu skaitam ir 115. To šogad nodrošināja 10 no 19 partijām.
Savukārt programma vēlētāju informēšanai par saviem plāniem un cerībām šai partijai droši vien ir vislakoniskākā, kādu vien var iedomāties. Tajā ir tikai viens vārds “Tautvaldība.”
Vārds, kuram sabiedriski politiskajā jomā kaut kāda nozīme ir, bet vienlaikus politikā kā tādā tas ir pilnībā neko neizsakošs.
Savukārt Kristīgā progresīvā partija nākusi ar 31 kandidātu – par trim vairāk nekā “Vienoti Latvijai,” turklāt ar izvērstāku programmu.
Tajā mēs cita starpā atrodam šādu paģērējumu:
“Godīgums, atbildība un competence visās jomās.”
Acīmredzot ļoti kompetenta partija, kura neapjēdz, ka attiecīgo vārdu mēs latviešu valodā rakstām ar “k,” kamēr partijas programmā piedāvātais variants ir angļu valodā.
Apvienība Latvijai piemeklēja 73 kandidātus – vairāk nekā divreiz vairāk nekā abas iepriekšminētās sīkpartijas atsevišķi un pat kopā ņemtas. Viens no kandidātiem ir Māris Možvillo, kurš 13. Saeimā ievēlēts no nebūtībā aizgājušās partijas KPV.
Cita starpā tās līderis, kolorītais kādreizējais aktieris Artuss Kaimiņš, šogad ir viens no 12 pašreizējiem Saeimas deputātiem, kuri ir nolēmuši šogad vairs nestartēt uz Saeimu.
Apvienības Latvija programmā lasām: “Nav pieļaujams atbalsts Eiropas Savienības virzībai uz unitāru valsti un līdz ar to kā nacionālās valsts likvidāciju.”
Nezinu, no kurienes partijas ļaudis tādu domu ir grābuši, bet Briselē par savienības dalībvalstu “likvidēšanu” nerunā neviens.
Visticamāk bezcerīgo politisko veidojumu sarakstā arī varam likt partiju Tautas kalpi Latvijai (82 kandidāti), partiju Tautas varas spēks (114) un partiju Suverēnā vara (100).
Pirmajai no minētajām programmā ir paģērēta prezidentāla republika ar tiesībām prezidentam iecelt un atcelt ministrus. Jaunas Satversmes sapulces sasaukšana, jo Latvijas konstitūcija līdz šim neesot atjaunota “vēsturiskajā veidolā.” Kā arī Latvijas lata atjaunošana, kas nozīmētu izstāties no Eiropas kopvalūtas eiro. Visos trīs gadījumos – diez vai, un tas būs maigi teikts.
Tautas varas spēks savā programmā paziņo, ka “Latvija atrodas uz politiskās, ekonomiskās un demogrāfiskās katastrofas robežas,” solot, ka “izmetīsim liekēžus, valsts līdzekļu piesavinātājus, zagļus un muļķus no valdības un Saeimas kopā.” Diez vai te būs tie lielie mēzēji, un tas atkal ir maigi teikts.
Savukārt Suverēnā vara ir tā, kurā pēc vairāku citu partiju apostīšanas ir nolaidusies 13. Saeimas lielā demagoģe Jūlija Stepaņenko.
Viņa ir vislabāk zināma par divām lietām. Pirmkārt, par faktu, ka 13. Saeimas pašā pirmajā darba dienā Stepaņenko kundze paziņoja, ka viņa ies prom to Saskaņas sociāldemokrātiskās partijas frakcijas un tādējādi kļūs par pašu pirmo šī sasaukuma pie frakcijām nepiederošo deputāti.
Otrkārt, Jūlija Stepaņenko bija galvenā tā dēvēto “tikumības” grozījumu bīdītāja Latvijas izglītības sistēmā. Rakstniece Monika Zīle pareizi to nosauca par “vanckaru,” un viss liecina, ka deputāte domu nošpikoja no kaimiņvalsts Krievijas, kur “tikumība” pirmkārt un galvenokārt nozīmē vēršanos pret LGBT+ kopienu.
Šogad biļetenu kaudzītē arī būs trīs citas partijas, kuras patlaban aptaujās kotējas ap pieciem procentiem, ne īpaši tālu virs vai zem tās.
Pirmkārt, partija Republika, kuru veidoja 13. Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš politikā ienāca 11. ārkārtas Saeimas vēlēšanās ar Zatlera Reformu partiju un kādu brīdi pabija Vienotības aprindās.
12. Saeimā Dombrovska kungam, kurš iepriekš bija bijis gan izglītības, gan arī ekonomikas ministrs, bija mīkstais mandāts, un 2015. gada aprīlī viņš paziņoja par mandāta nolikšanu un aiziešanu no politikas.
Tikai līdz 2018. gadam, kad Vjačeslavs Dombrovskis piepeši uzradās Saskaņas sociāldemokrātiskās partijas sarakstā! Ar laiku cilvēks sakašķējās ar partijas frakciju Saeimā un arī kļuva par neatkarīgo deputātu.
Par partijas Republika izveidošanu Dombrovska kungs paziņoja pērn augustā, taču arī tur viņš nespēja atrast kopēju valodu ar citiem partijas biedriem, un šogad februārī viņš pameta paša dibināto partiju.
Tas būtu apmēram tas pats, ja laikā pirms 8.Saeimas vēlēšanām Jauno laiku būtu pametis Einars Repše vai pirms 9. vēlēšanām Tautas partiju būtu pametis tās dibinātājs Andris Šķēle.
Tomēr Vjačeslavs Dombrovskis šogad būs sarakstā. Apvienības Attīstībai/Par sarakstā, par ko diezgan daudzi politikas novērotāji neizpratnē pacēla uzacis, it īpaši jautājumā par to, kāpēc apvienībai šāds kandidāts būtu vajadzīgs.
Lielais Covid-19 ierobežojumu un vakcīnu pretinieks Aldis Gobzems nācis ar partiju Katram un Katrai, kuru zobgaļi jau ir saīsinājuši uz jēdzienu “Ka-ka.”
Politikas vērotāji atcerēsies, ka vispirms Gobzema kunga partijas nosaukums bija Likums un kārtība.
Iespējams, ka pats stāsta varonis kaut kādā brīdī saprata, ka tas ir maigi sakot ironisks nosaukums, ņemot vērā to, ka Aldis Gobzems savulaik ir izraidīts no advokatūras par neētisku uzvedību un šogad janvārī izpelnījās ne tikai dažas, bet 61 (!) administratīvu apsūdzību par rīcību dažādos pasākumos Kurzemes pusē, kur viņš pulcēja neatļauti lielus cilvēku barus un bieži vien brauca augumā policistiem.
Par to deputāts izpelnījās pirmo no trim sodiem Saeimā, kurā viņš tika izslēgts no vairākām parlamenta plenārsēdēm. Otra reize bija tad, kad viņš uzradās Jēkaba ielas namā pirmajā dienā, kad Saeima atsāka klātienes darbu pēc ilga laika attālināti, un vīzdegunīgi paziņoja, ka viņš varbūt ir, varbūt nav vakcinēts, un tā nav citu cilvēku darīšana.
Trešā reize bija šogad jūnijā, kad Gobzema kungs debatē par valsts sociālo pabalstu sistēmu, pirmkārt, runāja ne par tēmu un, otrkārt izteicās neglaimojoši par atsevišķiem kolēģiem. Arī toreiz deputāts izslēgts uz sešām plenārsēdēm.
Turklāt pavisam nesen Aldis Gobzems izplatīja emocionālu paziņojumu par domu, ka Latvija esot pierādījusi ka viņš tai neesot vajadzīgs, un tāpēc turpmāk viņš valstī būšot tikai “ciemiņš.”
Visai savdabīga attieksme cilvēkam, kurš savas partijas sarakstā šogad ir pirmajā vietā Rīgas vēlēšanu apgabalā.
Un tad vēl mūsu politikas lielais “buldozers” Ainars Šlesers, kura partija Latvija pirmajā vietā ir astotā, kuru šis cilvēks savas karjeras laikā ir veidojis.
Pirmā bija Latvijas Pirmā partija. Acīmredzot cilvēkam patīk vārds “pirmā” tās dažādos locījumos.
Cita starpā Šlesera kungs Latvijas politiskajā vēsturē ir izcēlies kā vienīgā vēlētā amatpersona, kura ir izsaukusi Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu rīkošanu.
Tas bija 2010. gadā, kad Saeimā vairākums atteicās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam dot tiesības kratīt Ainara Šlesera īpašumus.
Tas bija pēdējais piliens toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera pacietības kausā. Viņš paziņoja par Saeimas atlaišanu, to ar masīvu vairākumu referendumā apstiprināja Latvijas vēlētāji, un 2011. gadā bija ārkārtas 11. vēlēšanas.
Šlesera kungs tajās startēja ar Šlesera reformu partiju (Zatlera kungs, varam atcerēties, piedāvāja Zatlera reformu partiju). Šlesera reformu partija vēlēšanās saņēma 2,41% balsu.
12. Saeimas vēlēšanās Ainars Šlesers startēja kā jau minētās Vienoti Latvijai pārstāvis. Šoreiz tikai 1,18%. Šogad viņš nolēmis pamēģināt vēlreiz.
Starp pašreiz Saeimā pārstāvētajām partijām KPV ir aizgājusi nebūtībā un tās ļaudis izklīduši pa citām partijām.
Partijām Saskaņa, Jaunā Vienotība, Attīstībai/Par un Zaļo un zemnieku savienībai aptaujas sola tikt pāri 5% un tātad gūt mandātus arī 14. Saeimā.
Partijas Konservatīvie reitings pagājušajā mēnesī bija knapi ap diviem procentiem, bet tā ir partija, kura šajā nozīmē prot pārsteigt.
Arī pirms 13. Saeimas vēlēšanām toreizējai Jaunajai Konservatīvajai partijai aptaujas neko dižu nesolīja, bet 2018. g. 6. oktobrī tā saņēma 13,59% balsu un 16 mandātus parlamentā.
Tas pats bija Rīgas domes vēlēšanās 2017. gadā. Aptaujās rezultāti bija zemi, bet vēlēšanās sanāca 13,42% balsu un deviņi mandāti pašvaldības domē. Laiks rādīs, ko partija panāks šogad oktobrī.
Ārpus jau minētajām partijām šogad arī startē Latvijas Krievu savienība, partija Progresīvie un apvienots saraksts, kurā piedalās Zaļā partija, Reģionu apvienība un Liepājas partija.
Krievu savienība 13. Saeimas vēlēšanās saņēma 3,2% balsu, ar ko pietika valsts finansējuma saņemšanai. Partija to nekad nav saņēmusi, jo likums ļauj valsts naudu pārskaitīt tikai uz Latvijā reģistrētas bankas kontu, un Krievu savienībai tāda nav un nekad nav bijis.
Visai savdabīga attieksme partijai, kura cer piedalīties Latvijas politikā.
Arī partija Progresīvie 13. Saeimas vēlēšanās guva vairāk nekā 2% balsu un tāpēc arī tā tika pie valsts finansējuma.
Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanās 2020. gadā Progresīvie startēja kopsarakstā ar partiju Latvijas Attīstībai/Par!, un saņēma 26,14% balsu un 18 mandātus domē. Īsti nesaprotu, kāpēc Progresīvie šogad atkal nolēmuši startēt atsevišķi. Pēdējā aptaujā partija kotējās virs sešiem procentiem, varbūt sanāks mandāti.
Vispār man personīgi labāk patiktu, ja Jaunā Vienotība un Attīstībai/Par startētu kopsarakstā. Tajā pirmajā ir manās acīs pozitīvi vērtējamais premjerministrs Krišjānis Kariņš un ilggadīgais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Tajā otrajā ir aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
Par divām partijām balsot nevar. Tāpēc žēl.
Attiecībā uz apvienoto sarakstu, Zaļā partija tur piedalās pēc daudziem, daudziem gadiem, kad tā startēja kopsarakstā ar Zemnieku savienību.
Šogad zaļajiem beidzot apriebās Zemnieku savienības attiecības ar Ventspils bosu Aivaru Lembergu. Lai arī cik tas nebūtu neizprotami, arī šogad partija Lembergu prezentē kā savu “kandidātu premjerministra amatam.”
Lai arī Lemberga kungs tagad ir ne vairs apsūdzēts, bet arīdzan notiesāts dažādos smagos noziegumos. Tieši tāpēc gan Zaļā partija, gan arī Liepājas partija, kuru cita starpā pārstāv kādreizējais premjers Māris Kučinskis, ir kāpusi citās kamanās.
Latvijas Reģionu partija 12. Saeimas vēlēšanās izcīnīja astoņus mandātus, bet 13. vēlēšanās bija pirmā zem svītras ar 4,14% balsu.
Kopumā šogad uz ievēlēšanu cierē 1832 kandidāti no minētajiem 19 sarakstiem. 63,7% ir vīrieši, 36,3% — sievietes.
Gandrīz 10% kandidātu ir vecuma grupā starp 21 un 30. Gados jaunākajam kandidātam (varbūt pat vairākiem) ir 21 gads, kas ir minimālais vecuma cenzs ievēlēšanai parlamentā. Gados vecākajam kandidātam ir visi 92 gadi.
Kandidātu sarakstos būs 10 personas ar dubultpilsonību. Trim no tiem ir Amerikas, un pa vienam Austrālijas, Austrijas, Dānijas, Igaunijas, Libānas, Lietuvas un Vācijas pilsonība.
Un 34 kandidāti šogad startē ar pabeigtu pamatizglītību un vairāk nē. Izglītība un viedums ne vienmēr ir viens un tas pats, bet kaut kā deputāts ar 12 klašu vai pat zemāku skaitu pabeigušu nešķiet īpaši pieņemams.
Galvenais 1. oktobrī būs aut kājas un doties uz iecirkņiem. Pilns saraksts atrodams CVK mājaslapā.
No vienām vēlēšanām uz nākamajām vēlētāju līdzdalība ir rukusi. 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā piedalījās gandrīz 90% vēlētāju, bet 13. vēlēšanās pirms četriem gadiem vairs tikai 54,6%.
Pēdējās Eiropas parlamenta vēlēšanās piedalījās knapi trešā daļa. Tas cita starpā ļāva mandātu kārtējo reizi iegūt mūsu valsts un tautas lielajai nedraudzenei Tatjanai Ždanokai ar tikai dažiem desmitiem tūkstošu balsu.
Turklāt tik zema vēlētāju līdzdalība ir vienkārši nožēlojama.
