Streips: Smiltēns šomēnes saņems par 75% lielāku algu nekā viņa priekštece Mūrniece, bet kā klājas Grevcovai? 0
Pagājušajā ceturtdienā, 12. janvārī, Saeimā bija kārtējā plenārsēde. Tapa apstiprināti mūsu valsts pārstāvji Baltijas asamblejā, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārajā asamblejā, Eiropas padomes Parlamentārajā Asamblejā, NATO Parlamentārajā asamblejā, Starpparlamentu savienībā un Vidusjūras savienības Parlamentārajā asamblejā.
Šo dažādo organizāciju starpā visgarākā bārda ir Starpparlamentu savienībai. Tā dibināta tālajā 1889. gadā kā forums, kurā diskutēt dažādus starptautiskus jautājumus. Sākotnēji procesā piedalījās atsevišķi deputāti no dažādiem parlamentiem, bet jau drīz izveidota asambleja, kurā pārstāvēti dalībvalstu parlamenti.
179 valstis patlaban ir Starpparlamentu savienības dalībvalstis, tajā skaitā mūsējā. Un, ja kādam interesē (un cilvēks ir pārāk slinks to izpētīt pats), tad pateikšu, ka attiecīgās delegācijas, sākot ar Baltijas asambleju, vadīs Jānis Vucāns (ZZS), delegāciju uz EDSO vadīs Rihards Kols (NA), delegāciju NATO parlamentārajā asamblejā vadīs Raimonds Bergmanis (AS), Starpparlamentu asamblejas delegācijas priekšsēdētājs būs deputāts Edmunds Teirumnieks (NA), bet Vidusjūras savienības delegāciju vadīs Hosams abu Meri (JA), kuram kā libānietim dzimšanas vieta ir daudz tuvāk Vidusjūrai nekā jebkuram citam Saeimas deputātam.
Protams, arī Latvija kā tāda nav nekur tuvu Vidusjūrai. Minētās asamblejas mērķis ir veicināt dialogu starp valstīm, kuras ir tuvu minētajai jūrai un tām, kuras tādas nav. Mūsējā, lieki teikt, ir tajā otrajā grupā.
Pagājušajā otrdienā arī bija divi jautājumi parlamenta sēdē, par kuriem šonedēļ vēlos parunāt plašāk.
Pirmkārt, gudrajām galvām nācās apspriest kārtējo priekšlikumu no sabiedrisko jautājumu portāla Manabalss.lv.
Šajā gadījumā priekšlikuma nosaukums bija šāds: “Par algu iesaldēšanu valsts prezidentam, ministriem un citiem tautas kalpiem.”
Te lieta tāda, ka pērn vasarā stājās spēkā grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā. Ministru kabineta mājaslapā attiecībā uz to vēstīts šādi:
“Mērķis ir uzlabot valsts pārvaldes darba efektivitāti un kvalitāti. Atlīdzības reforma paredz mainīt mēnešalgu skalu tā, lai valsts pārvaldē nodarbinātā atalgojums vidēji līdzinātos 80% no privātā sektora atbilstošo amatu atalgojuma.”
Kā tas mūsu valstī mēdz gadīties, brīdī, kad jaunie noteikumi stājās spēkā, tiem vēl finansējums nebija paredzēts. Līdz ar to, jaunā kārtība stājās spēkā šī gada sākumā, kas komentāra rakstīšanas dienā bija pirms 15 dienām.
Galvenais, ko pamanīja minētā priekšlikuma iesniedzēja un sabiedrība plašākā nozīmē, bija fakts, ka attiecībā uz amatpersonu algām, jaunā sistēma izrādījās pagalam dāsna esam.
Tā, piemēram, Saeimas spīkers Edvards Smiltēns šomēnes saņems summu, kura būs par visiem 75% augstāka nekā summa, kuru viņa priekštece amatā Ināra Mūrniece saņēma pēdējā mēnesī, kad viņa bija parlamenta pirmā persona.
Tiesa, Mūrnieces kundzei nenāksies turpmāk meklēt monētas zem dīvāna, jo jaunajā iekārtā viņa ir mūsu valsts aizsardzības ministre, un valdības ministriem šī gada sākumā pieauga par vienu trešo daļu līdz 7000 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Saeimas priekšsēdētājam, valsts prezidentam un ministru prezidentam visiem algas paceltas tā, lai sanāktu 7962 eiro (pirms tam prezidentam bija 6260, ministru prezidentam 5216, un Saeimas priekšsēdētājam – 4565 eiro bruto algā.
Var saprast vienas sabiedrības daļas sašutumu par šo lietu. Minēto iesniegumu portālā Manabalss.lv parakstīja kāda Nora Freimane, un viņa to skaidroja šādi:
“Aicinām valsts vadošajām amatpersonām un tautas priekšstāvjiem iesaldēt algas to līdzšinējā apmērā un algu pacelšanu atlikt līdz brīdim, kamēr stabilizējas ekonomiskā situācija valstī – ir apturēts inflācijas kāpums, kā arī inflācija samazināta līdz samērīgām līmenim, ir pārvarēta krīze, kas saistīta ar gāzes un elektrības cenu kāpumu.
“Vēlamies no tautas kalpiem vispirms sagaidīt konkrētu rīcību tautas labā – izvest valsti un tās iedzīvotājus cauri šim sarežģītajam un izaicinājuma pilnajam laikam, un tikai tad spriest par nepieciešamību celt savas algas.”
Tas izklausās sakarīgi, un pagājušās nedēļas plenārsēdē vispirms deputāti nolēma jautājumu atlikt līdz sēdes beigām, jo saprata, ka debates visticamāk būs visnotaļ garas.
Tā tas arī bija. Viens pēc otra opozīcijas deputāti nostājās pie podesta, lai bļautu par amatpersonu negausību. Deputāts Jencītis no pašreizējā Šlesera politiskā biznesa projekta teica, ka jaunā sistēma atsvešinot politiskos amatus no sabiedrības un tās problēmām.
“Tas ir liels cipars” – tā deputāts aprakstīja jaunās algas.
Deputāts Kaspars Brikšens no partijas Progresīvie bilda, ka vispirms vajag palielināt algas valsts pārvaldes sistēmas darbiniekiem:
“Neviena ministrija nevar strādāt bez ierēdņiem. Saeimas administrācijas un mūsu darbs nav iedomājams bez Saeimas darbiniekiem. Saeimas frakciju darbs nav iedomājams bez frakcijas konsultantiem, no kuriem daži saņem tikai 700 eiro mēnesī.”
Atsevišķi deputāti no valdošajiem centās aizstāvēt algu pieaugumu. Tā, piemēram, deputāts Česlavs Batņa no “Apvienotā saraksta,” kurš pirms kļūt par deputātu, bija Ādažu vidusskolas direktors un Ikšķiles tautas nama jauktā kora diriģents, nāca ar šādu repliku:
“Vai es nāktu strādāt uz Saeimu par to atalgojumu, kas bija iepriekš? Droši vien, ka nē. Necentīsimies panākt to, lai uz Saeimu nāktu strādāt cilvēki, kam 2000 eiro liktos ļoti liela alga. Nu, nav mums tādu speciālistu Latvijā, kas strādā par 2000 eiro.”
Kolēģe Ieva Brante no tās pašas frakcijas: “Es nevēlos taisnoties par sava darba algu, jo uzskatu, ka esmu to pelnījusi.”
Bet tad pienāca brīdis balsot par iesnieguma no Manabalss.lv tālāku apspriešanu, un par to nobalsoja visi 93 klātesošie deputāti pēc kārtas, gan no koalīcijas, gan arī no opozīcijas.
Parasti tas taču tā nav. Ja opozīcijai pret kaut ko ir iebildumi, tad tā balso pret attiecīgo jautājumu visos iespējamajos lasījumos.
Taču šoreiz tas tā nebija, un manā izpratnē tas ir konkrēti pateicoties tam, ko Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija piedāvāja. Proti:
“Latvijas Republikas Saeima nolemj:
“nodot 10434 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu ‘Par algu iesaldēšanu Valsts prezidentam, ministriem un citiem tautas kalpiem’ Ministru kabinetam izvērtēšanai, ņemot vērā aktuālo ekonomisko situāciju. Ziņojums ar izvērtējuma rezultātiem jāiesniedz Saeimā līdz 2023. gada 15. aprīlim.”
Pieļauju, visi deputāti pēc kārtas, kuri par to nobalsoja, saprata, pirmkārt, ka jaunajā sistēmā arī viņu alga ir pieaugusi vidēji par 600 eiro mēnesī. Un, otrkārt, ka līdz 15. aprīlim sabiedrība par šo jautājumu būs piemirsusi, un līdz ar to Ministru kabineta secinājumus varēs mierīgi noairēt un ielikt kaut kādā atvilktnē.
Plus vēl, būsim godīgi – vai tad pašreizējie valdības ministri būs tie, kuri gribēs paši sev kost pirkstos un arī savas algas atkal iesaldēt un samazināt?
Līdz 15. Saeimas vēlēšanām vēl palicis ļoti daudz laika, un par to gan varam būt droši – 2026. gada oktobrī sabiedrība būs aizmirsusi, ja 2023. gada aprīlī Ministru kabinets tomēr nolems jaunās un lielākās algas saglabāt arī turpmāk.
Un jaunās algas arīdzan baudīs Saeimas gudrās galvas.
Tiesa, viena konkrēta no šīm gudrajām galvām tur saskatīja politisku izdevību. Deputāte Glorija Grevcova no partijas “Stabilitātei!” kolēģus pabrīdināja šādi:
“Jūs nevarat iedomāties, cik daudz kontenta iedevāt šodien blogeriem un tiktokeriem.”
Lūk, kāda moderna mums ir šī deputāte! Vārds “saturs” acīmredzot tāds nemoderns un vecmodīgs, tāpēc Latvijas Republikas Saeimas deputāte lietos vārdu “kontents.”
Plus vēl priecāsies par “blogeriem un tiktokeriem.” Tas ir saprotams. “Stabilitātei!” līdz saviem 10 mandātiem Saeimā tika vismaz daļēji tāpēc, ka kandidāti izmantoja sociālo tīklu “Tik-Tok,” lai kontaktētos ar saviem atbalstītājiem.
Tiesa, pasaulē par šo sociālo tīklu ir pieaugošas šaubas, jo tīkls atrodas Ķīnā, un ir bail, ka totalitārās valsts režīms to varētu izmantot, lai vāktu datus no lietotājiem arī tad, ja lietotāji to nezina.
Taču pērn ar īsiem video ierakstiem “Stabilitātei!” tur atrada savu publiku, tajā skaitā, piemēram, Latgalē izcīnot vislabāko rezultātu no visām partijām (18,56%, Rēzeknē visi 22,34%, Daugavpilī 26,01%).
Par deputāti Grevcovu šonedēļ vēl viena piebilde. Pagājušajā nedēļā minētajā plenārsēdē arī bija jautājums “par piekrišanu 14. Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas krimināllietas turpmākai iztiesāšanai.”
Atgādināšu, pret deputāti izvirzītas apsūdzības sakarā ar to, ka laikā pirms pagājušā gada Saeimas vēlēšanām, viņa Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza nepatiesas ziņas par savu izglītību un par savu darba vēsturi.
“Stabilitātei!” runasvīri ir centušies apgalvot, ka notikusi “pārrakstīšanās,” taču runa ir par apgalvojumiem, ka deputāte mācījusies tur (nepatiesi) un strādājusi tur (nepatiesi). To par nejaušu kļūdu laikam neuzskatīt.
Pati stāsta varone balsojumā par piekrišanu kriminālvajāšanai (80:9:0) nepiedalījās, bet pēcāk savā “balsojuma motivācijas” skaidrojumā teica, ka viņa cer uz taisnīgu tiesu un vismaz pagaidām netaisās atteikties no mandāta.
Tā tas mūsu valstī ir. Politiķis, kurš pieķerts nedarbos, uzskatāms par nevainīgu un baltu jēriņu līdz brīdim, kad pēdējo vārdu lietā pateikusi Augstākā tiesa kasācijas kārtā plus vēl Dievs tas kungs savās debesīs.
“Stabilitātei!” nav pozitīvs elements mūsu valsts politikā. Pērn 15. decembrī frakcija balsoja pret visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidošanu (tiesa, tāpat arī balsoja kādreizēja buldozera pašreizējais politiskā biznesa projekts).
Bet 8. decembrī “Stabilitātei!” deputāti bija vieni paši balsojot pret lēmuma projektu “Par Krievijas starptautiskajiem noziegumiem Ukrainā un vainīgo saukšanu pie atbildības.”
Frakcijas līderis Aleksejs Rosļikovs lēmuma projektu aprakstīja kā “kaut kādu deklaratīvu paziņojumu, kurš patiesībā juridiski nenozīmē neko, bet tīri emocionāli sūtīs Latvijas iedzīvotājiem ārkārtīgi negatīvu signālu.
“Un kārtējo reizi krievu valodā runājošie ar latviešu valodā runājošajiem atkal strīdēsies par kaut kādām pozīcijām, kurām nav nekādas jēgas.”
Lūk, kas patlaban ir svarīgi vienai no Latvijas Republikas likumdevēja frakcijām – vārīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri joprojām 32 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas nav pavīžojuši iemācīties valsts valodu, un nevis barbariskais genocīds, kādu patlaban Kremļa fašists veic Ukrainā.
Pat Saskaņa sociāldemokrātiskā partija pagājušajā Saeimas sasaukumā neuzdrīkstējās balsot pret aicinājumiem sakarā ar minēto genocīdu. Mūsu “Tik-Tok” paaudzei likumdevējā acīmredzot tādas aiztures nav.
Un tas, lai nobeigtu šīs nedēļas komentāru, ir nožēlojami, lai neteiktu krietni, krietni smagāk.
