Streips: Šis ir cilvēks ar nepārprotamu lielummāniju. Viņš vienīgais zina, kā vajag darīt. 0
NATO dalībvalstīm savai aizsardzībai vajag veltīt ne tikai divus procentus no iekšzemes kopprodukta, kā tas paģērēts jau sen, bet gan visus piecus procentus!
Tāds ir bijis viens no visnotaļ daudziem paziņojumiem, kādi pēdējā laikā ir nākuši no Amerikas kādreizējā un nākošā valsts prezidenta kopš vēlēšanām 5. novembrī.
Pieļausim, šis cipars izrauts no zila gaisa vienkārši tāpēc, ka 5 izklausās labi. Varam būt pavisam pārliecināti, ka Donalds Tramps nav NATO draugs. Pirmā termiņa laikā bija gadījumi, kad cilvēki no citām dalībvalstīm devās uz alianses samitiem pārliecībā, ka Amerikas prezidents paziņos par izstāšanos no Ziemeļatlantijas līguma organizācijas pavisam.
Jo tas, lūk, būtu itin jauks pakalpojums šī cilvēka labākajam draudziņam pasaulē – Kremļa fašistam Maskavā.
Nesen kādā uzrunā Amerikas kādreizējais un nākošais prezidents pašapmierināti paziņoja, ka Kremļa fašists viņam esot devis saprast, ka kaut kad tuvākajā laikā būtu jāapspriežas, un viņš, Amerikas kādreizējais un nākošais prezidents, ir piekritis, jā, jā, tā vajag darīt gan.
Varam atcerēties, kā pirmā termiņa laikā Helsinkos Trampam tapa pajautāts par Krievijas iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās, par ko nevienam ārpus Trampa inficētajām smadzenēm šaubu nav. Visi ASV specdienesti pēc kārtas pateica, ka Krievija tieši tā bija darījusi.
Bet Amerikas Savienoto Valstu prezidents stāvēja uz skatuves ar smīnošu Kremļa fašistu sev blakus un visai pasaulei paziņoja, ka viņš tic fašistam, kurš, protams, bija noliedzis, ka viņam ar to bija sakara, un nevis ASV specdienestiem.
Amerikāņu lēmums 5. novembrī bija dāvana no debesīm konkrēti Kremļa fašistam. Nupat sīrieši sadeva pa pakaļu diktatoriskai ģimenītei, kura tur bija valdījusi vairāk nekā pusgadsimta garumā. Pēdējo desmit gadu laikā ar intensīvu atbalstu un stutēšanu no Krievijas.
Diktatora gāšana fašistam radīja divas problēmas. Pirmkārt, viņš bija spiests diktatoram dot patvērumu, un diez vai šogad Ziemassvētkos Putins gribēs Bašāru al Asādu kā savu viesi svētku pusdienās.
Bet, otrkārt, diktatora gāšana kārtējo reizi demonstrēja, ka Kremļa fašista izdaudzinātajai “varas vertikālei” patiesībā ir māla kājas. Krievijas bruņotajiem spēkiem pēc notikušā nācās paniskā mērkaķa tempā no turienes vākt prom savu infrastruktūru un dažādas uzpariktes, jo nebūt nebija skaidrs, ka jaunajam režīmam Sīrijā būs īpaši siltas jūtas pret kadru Krievijā, kurš ilgus gadus palīdzēja uzturēt Sīrijas baisi represīvo režīmu.
Laikā kopš diktatora krišanas sīrieši ir atvēruši cietumus, kuros viņu līdzcilvēki tika spīdzināti un mocīti līdz nāvei. Atrastas masu apbedījuma vietas ar simtiem un tūkstošiem un pat desmitiem vai simtiem tūkstoš nogalinātu cilvēku.
Starptautiskajā līmenī sākusies saruna, vai būs iespējams atrast ilggadīgās diktatūras vainīgos un viņus tiesāt atbilstoši Nirnbergas principiem pēc 2. pasaules kara. Starptautiski tribunāli ir izskatījuši notikumus bijušajā Dienvidslāvijā, kā arī Ruandā un Kongo Āfrikā pēc asiņainiem konfliktiem, kuros bijušas genocīda vai etniskās tīrīšanas pazīmes.
Nupat Starptautiskā Krimināltiesa gatavojas tāpat darīt attiecībā uz Izraēlu un to, ko tā ir darījusi Gazas joslā un ne tikai.
Tas ir bijis viens no galvenajiem sabiedriskajiem jautājumiem šajā aizejošajā gadā. Vienā pusē stāv Izraēlas intensīvi un akmenī iecirsti atbalstītāji, kuri uzskata, ka ebreju valsts pēc definīcijas neko sliktu nevar darīt.
Otrā pusē tie, kuri konstatē, ka Gazas josla principā ir noslaucīta no zemes virsas, lai arī tur dzīvo gandrīz divi miljoni civiliedzīvotāju, kuriem nu vairāk nekā gada laikā liegta elementārākā humanitārā palīdzība pēc ūdens, kanalizācijas, elektrības, apkures un visa pārējā atslēgšanas uzbrūkošo spēku rokās.
Kā esmu rakstījis citreiz, esmu spējīgs savā prātā vienlaikus paturēt faktu, ka Izraēla tika radīta vēstures masīvākā genocīda rezultātā un tāpēc nepārprotami tai ir tiesības sevi aizstāvēt.
Bet vienlaikus arī saprast, ka brīdī, kad tapa izveidota ebreju valsts, attiecīgajā teritorijā dzīvojošie palestīnieši palika pie sasistas siles. Par to, ka konkrēti Gazas joslā Izraēla ir vainīga pie genocīda – to nesaku es, žurnālists Latvijā. To saka pasaules vadošās cilvēka tiesību aizstāvības organizācijas Amnesty International un Human Rights Watch.
Savukārt kas attiecas uz Ukrainu, aizejošā prezidenta Džo Baidena administrācija nav bijis pats perfektums. Jā, palīdzība nākusi, bet bieži vien ar aizturi – lūk, ieroči, bet tikai aizstāvības vajadzībām.
Lūk, šāda veida tehnika, bet kara lidmašīnas un tehnoloģiski novatorisko pretgaisa aizsardzību vēl neesam gatavi jums dot. Maz kas var gadīties, varbūt tas konfliktu paplašinās, nevis pašaurinās.
Vien pēdējā brīdī pirms aiziešanas no Vašingtonas Baidens nolēma OK, amerikāņu ziedotās raķetes arī var lietot uzbrukumiem Krievijas iekšienē.
Kijiva to tik gaidīja. Laikā kopš tam regulāri Kremļa fašista valstī bombardētas ieroču noliktavas, naftas bāzes u.tml. Plaši vēstīts, konflikts Ukrainā fašista režīmam ir maksājis dārgi.
Nu Amerikā būs varas maiņa. Kā vienmēr, nākošais ASV prezidents par situāciju Ukrainā ir runājis vienu un tad kaut ko citu un tad vēl kaut ko pavisam citu.
No vienas puses šķiet skaidrs, ka Kremļa fašists grib situāciju, kurā viņš saglabās visu Krimu un Donbasu un Ukraina apsolīs nekad nemēģināt iestāties NATO. Tā būtu pilnā programma, ne mazums tāpēc, ka miera līgums tagad Kremļa fašistam ļautu atkopties un atjaunot spēkus, kuri uzbrukumus pret kaimiņvalsti varētu turpināt arī turpmāk.
Jo Kremļa fašists, kā mēs visi zinām, uzskata, ka tādas Ukrainas un tādu ukraiņu vispār nav, jo kaut kad sen atpakaļ Kijivas valstībā ielikti pirmsākumi diženajai krievu tautai, kuru mūsdienās neviens nesaprot un visi grib apspiest.
Savukārt fašista draudziņš Vašingtonā kādā intervijā pirms kāda laiciņa teica, ka priekšteča Baidena administrācija attiecībā uz Ukrainu ir bijusi nekompetenta, bet viņš, nākošais prezidents Ukrainai dos tādu palīdzību, kādu pasaule vēl nekad nav redzējusi vai piedzīvojusi.
Šis ir cilvēks ar nepārprotamu lielummāniju. Vārdi “ko pasaule vēl nekad nav redzējusi” no viņa mutes skan regulāri un atkārtoti un bieži. Viņš vienīgais labais, viņš vienīgais zina, kas ir jādara.
Tajā skaitā patlaban, izrādās, attiecībā uz Panamas kanālu. Panamas kanāls atvērts 1914. gadā. Lielākoties to būvēja inženieri no Amerikas, un ilgus gadus pēc tam amerikāņi tur turpināja diktēt noteikumus.
Līdz 1978. gadam, kad ASV prezidents Džimijs Kārters sarunāja darījumu, kura ietvaros kontrole pār kanālu tapa atdota Panamai. Jo, kā nekā, Panamas kanāls tīri fiziski un nepārprotami atrodas tur.
Panama ne vienmēr ir bijusi ērts partneris. Arī tur kādu laiku uzdarbojās anarhistisks diktators, kuru amerikāņiem nācās novākt. Taču jau kopš minētā datuma Panamas kanāls ir piederējis Panamai.
Bet nu atkal nāk Tramps, un nesen kādā uzrunā viņš atzina, ka Panama amerikāņu kuģiem uzliek pārāk lielus tarifus kanāla šķērsošanai. Citu valstu kuģiem nē, saprotiet; tikai amerikāņu kuģiem.
Vai nu vajag tarifus samazināt, vai arī Amerikas valdība uzstās, ka kontrole pār kanālu ir jāatdod tai.
Panamas prezidents uz šo paziņojumu saprotamā kārtā atgādināja, ka ikkatrs kvadrātmetrs teritorijas gan kanālā, gan arī ap to fiziski atrodas Panamā, plus vēl Panamas neatkarība un suverenitāte nav apstrīdama.
Šī lieta atgādina Trampa pirmo termiņu amatā, kur viens no galvenajiem vadmotīviem četru gadu garumā bija doma, ka gar visu ASV 3145 km garo robežu ar Meksiku vajag būvēt mūri, un par šī mūra celšanu samaksās Meksika.
Meksikas tālaika prezidents uz šo paziņojumu reaģēja apmēram tāpat kā kolēģis Panamā bija spiests darīt sešus vai septiņus gadus vēlāk.
Tad vēl Amerikas augstākais kalns Aļaskā, kuru savulaik nosauca tobrīd kandidāta statusā esošajam bet nākošajam ASV valsts prezidentam Viljamam Makinlijam par godu. Tā tas palika līdz 2015. gadam, kad ASV iekšlietu ministrija paziņoja, ka Aļaskas pamattautas jau tūkstošiem gadu garumā virsotni bija saukušas Denali (“Varenais”), un tāpēc arī Amerika turpmāk to tā sauks.
Bet nu vairs ne. Trampam tādi sīkumi, kā pamattautu intereses un principi ir pie pakaļas. Viņš grib kalnu atkal saukt par Makinlija kalnu.
Droši vien tam apakšā ir cita lieta. Amerikas nākošais prezidents cita starpā ir svēti pārliecināts, ka pareizais variants ASV ekonomikas attīstībai, ir uzlikt tarifus visai pārējai pasaulei.
Cita starpā tāpēc, ka prezidenta Makinlija laikā 19. gadsimta beigās tā tapa darīts, un tautsaimniecība uzplauka tik ļoti, ka laikā kopš tam tas ir bijis zināms kā “apzeltītais laikmets.”
Protams, pasaule 1898. gadā bija maķenīt citāda, nekā tā ir patlaban. Latvija tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvdaļa.
2025. gadā, ja Tramps uzliks lielus tarifus Kanādai, kā viņš ir solījis darīt, Kanāda reaģēs tāpat. Ja pret Eiropu, tas pats. Ja pret Ķīnu, tas pats. Laikā pēc 5. novembra vēlēšanām Tramps piekrita intervijai CNN, kur žurnāliste viņam teica šādus vārdus:
“Teju vai visi ekonomisti pēc kārtas apgalvo, ka cenu par tarifiem pret citām valstīm galu galā maksās patērētāji Amerikā.”
Tā ir tiesa, jo tarifu, kas uzlikts ledusskapim no Francijas, nemaksā Francija. To samaksā uzņēmums, kurš importē ledusskapi, un tajā brīdī jautājums ir par to, vai augstāko cenu uzņēmums pats aprīs, tā samazinot peļņu, vai arī tas nodrošinās, ka patiesībā to samaksās kāds, kuram ir vajadzīgs jauns ledusskapis.
Uz žurnālistes teikto, Amerikas nākošais valsts prezidents vienkārši atbildēja ar vārdiem “es tā nedomāju.”
Skat. iepriekšējo piezīmi par lielummāniju.
Fakts ir tāds, ka amerikāņi 5. novembrī amatā ievēlēja notiesātu noziedznieku, kurš ir 78 gadus vecs un ar nepārprotamām demences pazīmēm jau sen.
Kas gan tur varētu saiet dēlī?
Bet komentāru rakstu 23. decembrī, jeb dienu pirms svētvakara un dienas divas pirms Ziemassvētkiem.
Šis nav tas laiks, kad gribas īpaši gružoties par pasaules nelaimēm. Šī ir sezona, kurā mēs atzīmējam vienu no divām lietām.
Latviešu tradīcijās atzīmēti ziemas saulgrieži ar dieviņu un Laimu un Māru un Ūsiņu. Vai arī domu, ka tieši ap šo laiku kaut kad sen piedzima puisēns, kuram vecāki deva vārdu Jēzus.
(Mūsu ebreju draugiem šajā laikā atzīmējot otrā tempļa celšanu Jeruzalemē 2. gadsimtā p.m.e.; ebreju Hanukas svētki ilgst astoņas dienas un atšķirībā no mūsu Ziemassvētkiem nav vienā konkrētā dienā, bet šogad tieši sanācis, ka Hanukas pirmā diena būs tieši 25. decembrī, kad kristieši atzīmēs Ziemassvētkus.)
Es rītvakar došos uz Pārdaugavu. Viena daļa manu radinieku dzīvo seklajā Pārdaugavā, kur braukt 7. autobusā un tas nav pārāk tālu.
Otra grupa dzīvo Vakarbuļļos, kas ir ellē ratā, turp ir jābrauc ar 3. autobusu, un brauciena laikā cilvēks noveco un mati kļūst sirmāki.
Pērn svētki bija Vakarbuļļos. Šogad tie atkal būs pie pusmāsas Lutriņu ielā.
Pa lielam dāvanas sagādātas. Šodien došos uz Dominu frizēties, jo tur arī ir frizētava, bet pie vienas reizes apskatīšos, ko varu atrast tādu, ar ko sagatavot ēdienu rītvakara lielajam galdam.
“Tradīcija” mūsu ģimenē jau kādu laiku ir bijis kukurūzas sacepums, jo konkrēti pusmāsai tāds garšo ļoti. Redzēsim, ko varēšu atrast Maksimā kā iespējamas sastāvdaļas.
Nav tā, ja manā pusē kaut kas nojuks, visi rītvakar nomirs badā. Nē, mana pusmāsa ir augusi latvisko sieviešu tradīcijās, kurās noteikts, ka svētku laikā vajag cept un vārīt, un šmorēt un visu pārējo tā, lai sanāktu pietiekami daudz ēdiena visa mikrorajona pabarošanai, ja citiem mikrorajonā gadītos kāda nelaime.
Ziemassvētki ir par ticību un par ģimeni. Nākamnedēļ komentārā aplūkošu šo aizejošo gadu ārpus tā, kas patlaban ir noticis Amerikā (droši vien arī mazliet par to).
Ceru, ka rītvakar visiem lasītājiem zem eglītes atradīsies tieši tas, kas bija iekārots. Mans vectētiņš mātes pusē, taujāts par to, ko viņš gribētu saņemt svētkos, allaž atbildēja “mazus sarkanus ratiņus ar koka ass ritentiņiem.”
Ar to sakot, ka ne jau naudā izpaužas šī procesa būtība. Jautājums ir par sirdi un dvēseli un ģimeni.
Kopš laika gala esmu bijis pateicīgs par faktu, ka reiz mūžībā aizgāja mana mamma, mans tētis apprecējās otrreiz, un komplektā ar sievu nāca divi bērni.
Šie divi bērni pusmāsa un pusbrālis nu ir uzauguši un paši ar savām ģimenēm. Manas trīs māsas un citi radinieki visi dzīvo Amerikā, un Ziemassvētkos līdz Čikāgai neviens Rīgas satiksmes trolejbuss vai autobuss nebrauc.
Un tāpēc ir pat ļoti jauki, ka ģimene ir arī šeit Latvijā. Konkrēti Ziemassvētkos tas ir mīļi un jauki. Mēs rītvakar noklausīsimies tekstu no Lūkasa evaņģēlija par Kristus piedzimšanu un nodungosim “Klusa nakts” (neviens mūsu grupā operdziedātājs nav).
Kad sāksies dāvanu dalīšana, būs uzstājība, pirms saņemt paciņu, saņēmējam jānoskaita pantiņš. Mana pusbrāļa sieva allaž ierodas ar veselu kladi (mūsdienās drīzāk – ar I-Pad) pilnu ar peršām. Es nekad tik labi sagatavots neesmu, bet lielākoties tieku galā ar paziņojumu, ka es ģimenes grupā esmu no tā vecākā gala, un no mums vecīšiem pantiņa skaitīšanu gaidīt ir nepieklājīgi. Vai varbūt velti.
Priecīgus Ziemassvētkus visam portāla LA.LV kolektīvam un visiem lasītājiem!
