Streips: Šie nebija pirmie plūdi Jēkabpils pusē. Kā cilvēki pārvarēja iepriekšējos? 0
Pirms nedēļas šķita, ka teju vai pastarā diena ir klāt. Sarkans brīdinājums attiecībā uz draudīgi pieaugošiem Daugavas ūdeņiem pie Daugavpils! Gandrīz vai sasniegts rekords! Vai aizsargvalnis izturēs??!
Komentāru rakstu svētdien, 22. janvārī, un situācija jau vairāku dienu garumā bija krietni nomierinājusies. Delfos tas tapa aprakstīts šādi:
“Gandrīz nedēļu pēc lielajiem Jēkabpils plūdiem pilsētā daudz kur var redzēt ūdens atzīmes, cik augstu janvāra pali bija kāpuši – līdz malkas kaudzes pašai augšai, kur nolikta dekoratīva koka sirds, līdz pils bēniņiem, līdz istabas slieksnim, līdz nama ieejas kāpņu otrajam pakāpienam, līdz klubkrēsla spilvenam, līdz pagraba durvju augšējai malai, līdz ‘opeļa’ jumtam, līdz dzīvojamās mājas logu vidum.
“Ceturtdien [19. janvārī], kā pārliecinājās portāls Delfi, plūdi lielākoties bija atkāpušies, un tikai tagad var droši teikt – Jēkabpils paglābās no lielas katastrofas.
Protams, tikai pagaidām. Ledus Daugavā nekur nav pazudis, jo visu laiku kopš procesa sākuma gaisa temperatūra ir bijusi mīnusos vai ļoti zemos plusos. Jēkabpilī droši vien pēdējais vārds vēl nav pateikts.
Tiesa, te var arī runāt par pilsētas iedzīvotāju iecirtību. 2011. gadā bija plāni tur uzcelt kārtīgu dambi, lai papildinātu 1981. gadā izveidoto aizsargvalni, bet sākās lieli protesti. Iebildumi bija pret faktu, ka nebija notikusi vides ietekmes izvērtēšana. Arī bija estētiskas dabas iebildumi par jaunu priekšmetu ainavā.
Divi no tiem, kuri toreiz parakstīja protesta vēstuli bija māte un dēls, kuriem pirms nedēļas pašreizējā situācijā nācās evakuēties. Pēc atgriešanās mājās dēls paziņoja, ka viņš joprojām iebilstu pret dambja celšanu, jo tas varbūt pasargātu viņa māju, kura tam būtu tieši blakus, bet radītu plašākus postījumus citur pilsētā.
Lieki teikt, šie nebija pirmie plūdi Jēkabpils pusē. Patlaban tur esošo aizsargvalni uzbūvēja pēc plūdiem 1981. gadā, kad bija notikuši “gadsimta” plūdi. Toreiz applūda apmēram trešā daļa pilsētas. Vienā saimniecībā netālu no Daugavas izdevās izglābt tikai 100 govis no kopumā 1400. Visas pārējās noslīka.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodika.lv var ievadīt vārdus Jēkabpils un plūdi. Sistēma uzrādīja 164 rezultātus, tajā skaitā materiālus, kuros runa ir par smieklu plūdiem u.tml. Taču ir arī stāsti par īstiem plūdiem.
Materiāls, kas publicēts laikrakstā “Jēkabpils vēstnesis” 1924. g. 21. martā ar virsrakstu “Plūdu novēršanai.” Mēs lasām:
“1924. g. 18. martā Jaunjelgavas apriņķa priekšnieks sasauca resoru priekšstāvju apspriedi, kuras protokola norakstu šeit pievedam.” Tālāk lasāms, ka dalībnieki apsprieduši ledus iešanu un neiešanu, konstatējot, ka “no ūdens plūdiem apdraudētas vietas Zemgales pusē – šauru joslu pret Trepju staciju, tad daļu no Jēkabmiesta, pāris namu Krustpilī, Vidsalē un ap Sakas krastu pilnīgi apdraudētas 30 saimniecības un pusapdraudētas ap 20 saimniecību.
“Pārrunājot līdzekļus vispirms atzīmē, ka lopu glābšanai jāsagatavo plosti. Bez tam jāmobilizē laivas visās neapdraudētās vietās, kas sevišķi zīmējas uz Krustpils krastu, kurš vispār ir augsts un neapdraudēts.
“Šim nolūkam uzdot visiem laivu īpašniekiem savest tās kārtībā līdz 30. martam un tad, skatoties pēc apstākļiem, pārņemt tās policijas rīcībā. Pie katras laivas jābūt diviem pāriem airu, diviem ķekšiem un striķiem.”
Lūk, dzīve pirmās brīvvalsts laikā. Vajadzības gadījumā valsts vai pašvaldība pievāks tavu laivu, ja tā būs vajadzīga, plus vēl tev pašam ir jānodrošina airi, ķekši un striķi.
1924. g. 5. oktobrī ilustrētajā žurnālā “Laiks” bija cits un manuprāt itin interesants stāsts:
“Kādos apstākļos strādā mūsu topošā rūpniecība, to ļoti labi rāda uz saliņas Daugavā pie Krustpils uzcelta koku fabrika. Cik pavasaros bijuši plūdi, tik viņa postīta.
“Pagājušie plūdi izrāvuši būvei veselu stūri, palicis tikai jumts karājamies pār to. Visapkārt ledus izartais radžu lauks izskatās kā postaža, bet tomēr jāstrādā. Agrākos plūdos fabrika sagrauta tik tālu, a pat izvelts laukā tvaika katls, kurš tagad guļ un rūsē.
“Pēdējā laikā fabrika bija apgādāta ar jaunām, labām mašīnām un maļamo ietaisi un nodarbināja jau vairāk strādnieku. Beidzās visa šī spītēšana par daudz nelāgiem apstākļiem ar to, fabrika naktī no 10. līdz 11. septembrim pastāvot lielai vētrai nodega.”
Nu, re – plūdi, plūdi un tad ugunsgrēks!
Protams, plūdu kontekstā nav runa tikai par Jēkabpili un Daugavu. Mūsu valstī ir visai daudz upju, kuras ar puslīdz lielu regularitāti mēdz kāpt ārā no krastiem.
Taču kronis stāstiem par plūdiem ir stāsts, kādu nesen publicēja “Latvijas Avīze” par situāciju ļoti tālajā 1709. gadā:
“Biezais ledus Baltijas jūrā kusa lēni. Daugavas grīvā upes ledus blīvējās pie nesalauzītā jūras ledus malas un ūdens, nedabūdams ceļu, kāpa augstu pāri krastiem, caur noslēgtiem vārtiem ar sparu ieplūzdams Rīgā.
“No jauno vārtu bastiona stiprais ledus nogrūda daļu mūra. Pa tā starpām ūdens pie Daugavgrīvas izrāva sev jaunu ceļu pāri smilšu kalniem. Sevišķi cieta Māras baznīca. Ūdens tajā stāvēja līdz altārim. Kā liecina plāksnīte, ūdens līnijas augstuma atzīme 1709. g. 13. aprīlī bija 4,68 metri virs jūras līmeņa.”
1878. gada maijā laikrakstā “Rīgas lapa,” savukārt, bija stāsts ar traģiskām beigām:
“Pamazām plūdu laikā še kāds apasta puisis uz Koknesi atpakaļ braukdams, bija pie Klūšu mājām Pērsē iebraucis un tur ar visiem zirgiem noslīcis. Zirgus atrada tūliņ otrā dienā, bet pasta puiša līķi tikai nupat priekš kādām dienām.”
Situācija ar plūdiem ir problēma arī citur pasaulē. Pērn vasarā Pakistānā dažādi meteoroloģiski apstākļi radīja situāciju, kurā vesela trešdaļa lielās valsts nonāca zem ūdens. Tikai pēdējā laikā tas beidzot atkāpies, bet situācija tur joprojām baisa.
Šoziem Kalifornijai Amerikā trāpīja milzīgas vētras, kuru rezultātā radās plūdi un zemes šļūdoņi. Bijuši plūdi Lielbritānijā, Austrālijā, Filipīnu salās.
Bībeles pārzinātāji zinās, ka atbilstoši mītam, reiz Dievs bija radījis pasauli un visu radību, viņam salīdzinoši drīz apnika radīto cilvēku neuzvedība, un tāpēc viņš nolēma radīt milzīgus plūdus, kas apklās visu pasauli un noslīcinās pilnīgi visus izņemot vienu vīrieti un viņa ģimeni.
Tā kaut kas nekad pasaules vēsturē nav noticis, bet tāds ir tas stāsts.
Komentāru nobeidzot, stāsts par manu dzimteni. Ilinoisas štata dienvidos ir pilsēta ar nosaukumu New Shawneetown. Pirmā Shawneetown dibināta 1810. gadā Ohaio upes krastā, un ātri vien tā kļuva par plaukstošu upes tirdzniecības un komercijas centru.
Diemžēl, arī Ohaio upe mēdza applūst, un pēc sevišķi smagiem plūdiem 1937. gadā, pilsētas vadība nolēma visu pilsētu un tās inventāru pārcelt par pieciem kilometriem tālāk iekšzemes virzienā. Tāpēc “Old Shawneetown” (vecā) un “New Shawneetown” (jaunā).
Varbūt par tā kaut ko derētu padomāt ļaudīm mūsu valstī, kuriem pagadījies dzīvot vietā, kura applūst regulāri. Jo viens ir pavisam skaidrs. Pasliktinoties apstākļiem ar klimata maiņu, šādas dabas radītas situācijas notiks biežāk un skarbāk nekā retāk un maigāk.
