Streips: “Saskaņa” vismaz paredzamajā nākotnē nekur nepazudīs 0
Nupat pagājušajās brīvdienās politiskajai partijai Saskaņa sociāldemokrātiskā partija bija gadskārtējais partijas kongress. Cita starpā partijas biedri nolēma viena vien priekšsēdētāja vietā ievēlēt trīs priekšsēdētājus.
Viena no tām intervijā pēc kongresa skaidroja, ka partija plāno būt klasisks opozīcijas spēks un “tik tiešām ik nedēļu mums būs redzami mītiņi, piketi, kaut kas, kas liecina, ka sabiedriskajam viedoklim ir nepārprotama nostāja konkrētā jautājumā.”
Protams, nelaime, ka Saskaņai nāksies rīkot mītiņus un piketus un visu pārējo kā ārpus parlamenta esošam spēkam, jo pagājušā gada 14. Saeimas vēlēšanas, kā zināms, partijai bija vesela katastrofa.
Saskaņas pirmsākumi mūsu politiskajā pasaulē meklējami jau tautas atmodas laikā. 1990. gadā bija pēdējās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās Latvijas Tautas frontei izdevās iegūt neatkarības deklarācijas pieņemšanai vajadzīgo vairākumu, bet neatkarības oponenti sapulcējās zem nosaukuma frakcija Līdztiesība un 4. maija balsojumu vienkārši boikotēja.
Savukārt 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā pirmoreiz parādījās jēdziens “saskaņa” konkrēti partijā “Saskaņa Latvijai, atdzimšana tautsaimniecībai.” Nākamajos gados un desmitgadēs runa būs par Tautas Saskaņas partiju, par partiju Saskaņas centrs un visbeidzot par Saskaņu sociāldemokrātisko partiju.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā bijušas desmit parlamenta vēlēšanas. No pašiem pirmsākumiem Saskaņa tās dažādajos veidolos ir plūkusi ievērojamus laurus. Nereti vislabākais rezultāts un vislielākais mandātu skaits sanāca.
Bet visu laiku Saeimā opozīcijā, nekad ne koalīcijā. Un tas, protams, vismaz zināmā mērā bija tāpēc, ka Saskaņai nu dikti, dikti patika čupoties ar mūsu dārgo kaimiņvalsti. It īpaši tas tā bija ar galvaspilsētu Rīgu tad, kad tur ilgstoši saimniekoja Saskaņa tandēmā ar Siāmas dvīni Gods kalpot Rīgai.
Labu laiku Saskaņai bija sadarbības līgums ar Kremļa fašista kabatas partiju Vienotā Krievija. Rīgas mērs Ušakovs nevarēja vien nopriecāties par lieliskajām tirdzniecības iespējām Maskavā un citur.
Pārbaudījums Saskaņai nāca 2014. gada sākumā, kad Kremļa fašists sagrāba un anektēja Krimu. Drīz pēc tam 11. Saeima izskatīja likumprojektu par Krievijas agresiju Ukrainā. Tas sākās ar vārdiem “Latvijas Republikas Saeima stingri nosoda Krievijas Federācijas militāro agresiju Ukrainā.”
Saskaņas centra deputāti – visi 28 no tiem 11. Saeimā – balsoja pret. Deputāti piesauca Kataloniju un Tibetu. Viens no tiem apgalvoja, ka atbalsts Ukrainai esot “pavisam triviāls.” Cits pieminēja faktu, ka neilgi pirms Krimas sagrābšanas Latvijā latu nomainīja eiro, arī to gribēja saistīt ar notikumiem Ukrainā. Un visi 28 Saskaņas centra deputāti nobalsoja pret deklarāciju par atbalstu Ukrainai Kremļa fašista agresijas laikā.
Te varam atcerēties, ka par Krimas sagrābšanu fašists un viņa svīta sāka runāt tajā pašā vakarā, kad ukraiņiem bija izdevies atbrīvoties no līdz kliņķim korumpēta prezidenta un nosūtīt viņu trimdā uz sev draudzīgo Kremļa fašista valsti.
Krimas aneksija notika ātri un atbilstoši Kremļa izpratnei par “varas vertikāli.” Fakts, ka pati Krievija 1994. gadā bija parakstījusi līgumu par Ukrainas neatkarības, suverenitātes un nedalāmības garantēšanu, šajā gadījumā un visu laiku kopš tam ir izrādījies nenozīmīgs, vismaz Kremļa fašista acīs noteikti.
Astoņus gadus pēc Krimas aneksijas, Krievijas spēki marodēja Ukrainas austrumos. Un tad pienāca tā diena pērn februārī, kad pasaule pamodās un uzzināja, ka Kremļa fašists ir uzsācis savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā.
Tā bija ceturtdiena, un Saeimai todien bija plenārsēde. Attālināta, jo pandēmija, bet sēde. Rīta pārtraukuma laikā Ārlietu komisija pa fikso sagatavoja un tad Saeima kā tādā pieņēma deklarāciju “Paziņojums par Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti.”
Vienīgais pieticīgais iebildums nāca no ilggadīgā Saskaņas deputāta Sergeja Dolgopolova, kurš sevi aprakstīja šādi:
“Es laikam esmu viens no ļoti nedaudzajiem deputātiem, kas uz savas ādas ir izjutuši, ko nozīmē pavadīt dienas un naktis pagrabā domājot par to, ka šis pagrabs varbūt jebkurā brīdī pārtaps par ģimenes kapavietu.”
Dolgopolova kungs tālāk aicināja domāt ne tikai par ukraiņu, bet arī par krievu tautu, jo “Krievijas tauta arī ir cietējas lomā šinī gadījumā, jo tā ir uzskatāma pasaulē par agresora valsts tautu. Tā ir problēma, tā ir traģēdija cilvēkiem, tā ir traģēdija tautām.”
Protams, deputāta piesauktajā tautā joprojām gadu pēc asinspirts Ukrainā sākās ievērojams vairākums sakās to atbalstām. Nepārtrauktas propagandas un smadzeņu skalošanas rezultātā, bet tomēr.
Nav līdz ar to tā pelnījusi nekādu simpātiju par morālām paģirām. Tādu nav. Un te vēl piebildīšu, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja jau ir sākusi bubināt par domu, ka nākamgad vajag aicināt gan Kremļa fašista, gan mini-fašistiņa Baltkrievijā sportistus atpakaļ uz spēlēm Parīzē.
Mani nekad nebeigs pārsteigt, cik ārprātā uzpērkamas ir starptautiskās sporta organizācijas. Ziemas Olimpiskās spēles tropu pilsētā Sočos. Pasaules kauss tuksneša vidū Tuvajos austrumos. Un nu doma, ka noziedznieku sportistiem vajag visu piedot un ņemt atkal pulciņā.
Personīgi neesmu aizmirsis, ka pirms kara noziegumiem Ukrainā Krievijas sportisti aktīvi un entuziastiski krāpās ar dopingu un neatļautu vielu izmantošanu. Jau toreiz vajadzēja viņus izslēgt no procesa, un patlaban kamēr viņu valsts nodarbojas ar noziegumiem pret cilvēci kaimiņvalstī, vēl jo vairāk.
Taču todien 24. februārī pat Saskaņa sociāldemokrātiskā partija galu galā neuzdrīkstējās balsot pret paziņojumu par Kremļa fašista agresiju. Balsojums bija 93 pret 0, un visi 18 klātesošie Saskaņas deputāti bija vairākuma starpā. Visi pēc kārtas.
Un vai zināt? Brīvdienās notikušajā kongresā delegāti atzina konkrēti šo faktu kā galveno iemeslu, kāpēc rudenī notikušajās vēlēšanās Saskaņa zaudēja visus Saeimas mandātus pēc kārtas.
Senā Saskaņas mēbele Jānis Urbanovičs vispirms pateica, ka pie lielā kraha pilnībā atbildīgs jutās viņš: “Es zinu, ka kļūdām ir vārds un uzvārds. Veiksmēm nē, bet neveiksmēm vienmēr. Es esmu jūsu neveiksme. Nemeklējiet citu.”
Taču tad Urbanoviča kungs atzina, ka varbūt balsojums pērn februāri par deklarāciju, kurā nosodīts Kremļa fašists un viņa agresija – varbūt tas bija nepareizs, jo “tas aizvilināja vēlētājus, kuri uzskata, ka par Krieviju var runāt tikai labu vai neko.”
Tātad vajadzēja balsot pret Saeimas paziņojumu? Tādā gadījumā vēlētāji nebūtu no partijas novērsušies?
Manuprāt, šajā ziņā Saskaņas ļaudīm ir taisnība, bet nosacīti cita iemesla dēļ. Jautājums nebija tik daudz par to, ko saskaņieši gada laikā pirms 14. Saeimas vēlēšanām darīja vai nedarīja.
Daudz lielāks jautājums ir par faktu, ka Saskaņai sociāldemokrātiskajai partijai uzradās konkurents. Ne tik daudz Latvijas Krievu savienība, kura ir pārāk radikāli noskaņota, it īpaši attiecībā uz valodas jautājumiem, ka tai pērn saņemtie 3% ar kapeikām šķiet apmēram maksimums.
Eiropas vēlēšanās nē. Eiropas vēlēšanās letiņu slinkums ir ļāvis Tatjanai Ždanokai ar ļoti mazu balsu skaitu atgriezties Briselē vēl un vēl, tā ikkatru reizi mūsu valstij radot kaunu. Jo tā ir dāmīte, kura nudien Kremļa fašistu atbalsta daudz vairāk nekā valsti, no kuras viņa ir ievēlēta un kuras intereses it kā viņai būtu jāpārstāv.
Kad Eiropas parlaments balsoja par Kremļa fašista nosodīšanu, Ždanoka bija viena no tikai 13 deputātiem, kuri balsoja pret. Tur tālāk nav ko teikt.
Lielāka problēma Saskaņai bija partija Stabilitātei! Tā bija viena no visai daudzām partijām, kādas izveidotas pirms 14. Saeimas vēlēšanām, un tā arī bija viena no veiksmīgākajām.
Politikas novērotāji uzskata, ka viens iemesls bija tāpēc, ka Stabilitātei! vadītāji bija gados jauni un līdz ar to prata elektorātu uzrunāt citādāk nekā ierasts. Vēstīts, it īpaši aktīvi šie ļaudis bija portālā Tik-Tok.
Vēlēšanās Stabilitātei! kopumā izcīnīja 6,8% balsu un 11 mandātus. Viena no septiņām partijām un apvienībām, kuras ieguva pārstāvniecību 14. Saeimā.
Taču, ja vēlēšanas būtu bijušas tikai Latgalē, situācija būtu bijusi krietni citādāka. Tur pāri 5% barjerai tiktu astoņi saraksti, par vienu vairāk nekā tas bija valstī. Taču pirmais četrinieks Latgalē bija Stabilitātei!, Zaļo un zemnieku savienība, Saskaņa un Latvijas Krievu savienība.
Šīs četras partijas Latgalē kopā saņēma mazliet vairāk par pusi visu balsu, un varam tikai iedomāties (vai murgot) par to, kāda valdošā koalīcija tur būtu sanākusi.
Daugavpilī mandātus būtu saņēmuši septiņu sarakstu pārstāvji, taču Daugavpilī pāri pusei balsu bija Stabilitātei, Saskaņa un Krievu savienība.
Rēzeknē mandātus būtu saņēmušas astoņas partijas un apvienības. Tur vairākums būtu bijis tām pašām četrām partijām, kuras to veidoja Latgalē kā tādā.
No šī viedokļa raugoties, nav nekāds pārsteigums, ka pagājušajā nedēļā visi septiņi Daugavpils domes deputāti, kuri 2021. vēlēšanās tur tapa ievēlēti no Saskaņas saraksta, paziņoja, ka tie iet prom no Saskaņas un dibinās kaut ko jaunu un reģionālu.
Acīmredzot attiecīgie politiķi ir sapratuši, ka Latgalē ir krietni lielāka apetīte attiecībā uz Kremļa fašista negantumu. Saskaņa it kā to nesaprata, un līdz ar to Saskaņas Latvijas likumdevējā nav.
Saskaņa sociāldemokrātiskā partija vismaz paredzamajā nākotnē nekur nepazudīs. Tās veiksme iepriekšējās vēlēšanās, tajā skaitā fakts, ka pērn oktobrī tā saņēma vairāk par diviem procentiem balsu, nozīmē, ka nākamo četru gadu laikā tā dzīvos valsts maizē un ar valsts (lasi: nodokļu maksātāju) finansējumu.
2024. gadā būs Eiropas parlamenta vēlēšanas, un pēdējoreiz Saskaņai izdevās Briselē iebīdīt divus savus kadrus. Tas bija salīdzinoši neilgi pēc tam, kad rokādes Rīgas pašvaldībā nozīmēja vicemēra Andra Amerika demisionēšanu un drīz pēc tam mēra Nila Ušakova atstādināšanu no amata.
Saskaņas atbalstītāji tieši šiem diviem džentlmeņiem uzticēja mandātus Briselē uz nākamajiem pieciem gadiem.
Savukārt par to, kas ir partija Stabilitātei! pavisam daiļrunīgi runā divi balsojumi pērn decembrī. Vispirms bija lēmuma projekts “Par Krievijas starptautiskajiem noziegumiem Ukrainā un vainīgo saukšanu pie atbildības.”
Frakcijas Stabilitātei! priekšsēdētājs Aleksejs Rosļikovs projektu nosauca par “deklaratīvu paziņojumu, kurš patiesībā juridiski nenozīmē neko.” Visi desmit Stabilitātei! deputāti, kuri todien atradās Saeimā, nobalsoja pret Krievijas nosodīšanu un vainīgo saukšanu pie atbildības.
Nedēļu vēlāk jautājums bija par Valsts aizsardzības dienesta veidošanas likumu. Šajā gadījumā pret balsoja ne tikai Stabilitātei!, bet arī partijas Latvija pirmajā vietā deputāti. Acīmredzot arī kādreizējā politikas buldozera jaunākais politiskā biznesa projekts neuzskata, ka Latvijas Republikas drošība mūsdienu sarežģītajā laikmetā būtu kaut kā jāsargā un jāstiprina.
75 deputāti pirmajā lasījumā balsoja par valsts aizsardzības dienesta likumu. 17 no minētajām frakcijām balsoja pret.
Paldies dievam, šādas politikas piekopēji mūsu likumdevējā ir mazākumā.
Pagājušajā nedēļā beidzot izkustējās jautājums par tanku piegādi Ukrainai. Amerikāņi ir teikuši, viņējie ir dikti sarežģīti, un apmācība un treniņš prasīs vairākus mēnešus, ja ne veselu gadu, pirms aparāti būs gatavi lietošanai uz Ukrainas kaujaslauka.
Toties amerikāņu lēmums atraisīja rokas Vācijai un citām Eiropas valstīm, kuras nu ir gatavas Ukrainai dot savus tankus, turklāt ātrāk nekā tas būs ar Savienotajām valstīm.
Arī sākusies saruna par kara lidmašīnu piegādāšanu. Arī to ilgu laiku rietumi uzskatīja par kaut kādu sarkano līniju, kurai pārkāpt nebūtu prāta darbs.
24. februārī būs gads kopš Kremļa fašists uzsāka savu genocīdu Ukrainā. Civilizētajai pasaulei te jautājums ir vienkāršs – grib tā redzēt Kremļa fašista sakāvi, vai negrib? Ja grib, tad sen jau vairs nav laika knapināties un tūļāties.
Nav vairs svarīgi, vai Kremļa fašists uzskata, ka pret viņu stāv tikai Ukraina, vai arī citas valstis vai varbūt NATO. Svarīgi ir Ukrainai dot palīdzību, kas nodrošinās ne tikai, ka tā karā nezaudēs, bet arī, ka tā karā uzvarēs.
Katrā gadījumā krievi ir jāizdzen laukā no Donbasa. Ideālā gadījumā Ukraina arī atgūs Krimu, tā jau kādu laiku tur ir bombardējusi dažādus militārus mērķus.
Tas prasīs pasaules neatslābstošu atbalstu. Šajā sakarā šokējošs ir paziņojums no Starptautiskās Olimpiskās komitejas, ka tā ir sākusi domāt par Krievijas un Baltkrievijas sportistu aicināšanu uz nākamā gada vasaras spēlēm Parīzē.
Nekad nebeidz pārsteigt, tas, cik uzpērkamas ir pasaules lielās sporta organizācijas. Ziemas Olimpiskās spēles tropu pilsētā Sočos. Pasaules kauss tuksnesī Tuvajos Austrumos. Un nu šī lieta. Murgs kaut kāds!
Slava Ukraini! Slava Ukraini, nāvi Kremļa fašistam un viņa pakalpiņiem, un kauns, milzīgs, milzīgs kauns par tiem spēkiem mūsu politikā, kuri ir fašista kabatā. Tas ir vienkārši pretīgi, un nav pat svarīgi, vai spēka nosaukums ir Saskaņa vai Stabilitātei!
Slava Ukraini!
