Streips: Pēc 50 gadiem bezcerīgas okupācijas mēs tomēr tikām pie atjaunotas neatkarīgas valsts. To gan mums nevajadzētu aizmirst nekad 0
18. novembris atkal klāt! 106 gadi pagājuši kopš dienas, kuru gadu vēlāk laikrakstā Brīvā Zeme rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš aprakstīja šādi:
“Mēs stāvam notikuša fakta priekšā. Tauta ir kļuvusi par valsti. Atliek mums tagad vēl lielais uzdevums, ikvienam augt un attīstīties par šīs valsts apzinīgu un krietnu pilsoni. Ja pirmais gads bijis rūgtu pārbaudījumu pilns, par to nav ko gausties. Mēs zinām, ka grūtumos var tikai norūdīties. Un tie, kas pār mums brāzušies, nav bijuši rudeņa vēji. Ja pirmajā gadā ir vienā otrā sirdī iezagušās bažas – nu tās var būt izklaidētas, redzot šī paša gada beigās, ka spēki vienprātībā un valstiskā apziņā. Mēs negribam vairs savā zemē vergi būt. Šis vārds, nopietni sacīts, liek apstāties pie Daugavas pulkiem. Tas liek viņiem just un izlaisties, jo atsvabināšanās nav savaldāma nekādiem līdzekļiem. Nav tāda spēka, kas varētu aizturēt Daugavu viņas plūdumā. Nav tāda spēka, kas liegtu rīta vējam pūst pār zemi. Atsvabināšanās ideja un brīvības mīlestība lai ir ikviena Latvijas pilsoņa pavadonis mūžīgi. Tad nekādas tumšās varas viņu nepievarēs.”
1919. g. 18. novembrī pirms 105 gadiem bija pagājusi nedēļa kopš Rīgas atbrīvošanas no ienaidnieka spēkiem, kuru laikā kopš tam esam atzīmējuši Lāčplēša dienā.
1919. gads jaunajai Latvijas valstij bija sarežģīts. Latvijas pagaidu valdība īsi pēc neatkarības pasludināšanas atbrīvošanās cīņu frontes līniju dēļ bija spiesta vispirms mukt uz Jelgavu un tad uz Liepāju, kur tā atrada patvērumu karakuģī.
Kādu laiku mūsu teritorijā saimniekoja boļševiki, kuri teicās pirmoreiz izveidojam “Padomju Latviju.” “Padomju Latvijas” titulārais līderis Stučka nekad īsti Latvijā nedarbojās. Visu 1919. gadu tā pavadīja Pleskavas apgabalā Krievijā.
Pārņemt varu arī mēģināja Andrieva Niedras provāciskā valdība, bet tā pie pārvaldes kloķiem turējās vien pusotra mēneša garumā, un tad arī viss bija pateikts.
Galu galā brīvības cīņās uzvarēts, ar Padomju Savienību parakstīts miera līgums, un nākamos 20 gados nudien pastāvēja brīva un neatkarīga Latvijas Republika.
Tā bija Apvienoto Nāciju organizācijas priekšteces Tautu savienības dalībvalsts. Tauta sev ievēlēja Satversmes sapulci un pēc tam četrus Saeimas sasaukumus, iekams tā dēvētais Vadonis nolēma turpmāk valdīt viens pats.
Vēsturnieku domas dalās par Vadoņa lomu 2. pasaules kara sākumā ar frāzi par palikšanu savā vietā. Jau momentā pēc PSRS invāzijas bija skaidrs, ka neatkarīgās valsts periods bija beidzies. Nacistu okupācijas laikā bija latvieši, kuri cerēja, ka vācieši Latvijai nodrošinās atkārtotu neatkarību, lai gan tas bija pats pēdējais, kas bija padomā nacistu fīreram Hitleram ar viņa domām par “āriešu dzīves telpu austrumos.”
Taču galu galā sanāca pusgadsimta okupācija līdz tautas atmodai, Padomju Savienības sabrukšanai un valsts neatkarības atjaunošanai, turklāt šoreiz ar daudz plašāku starptautisku atzīšanu, nekā tas bija pirmās brīvvalsts laikā.
Laikā kopš tam mūsu valsts ir kļuvusi gan par Eiropas Savienības, gan arī par NATO dalībvalsti.
Starpkaru laikā Baltijas valstis centās atrast kopsaucēju par sadarbību un kopējo aizsardzību, taču nekas īsti no tā nesanāca, un 1940. gadā visas trīs Baltijas valstis krita zem Padomju Savienības teroristiskā jūga.
Pēc PSRS sabrukuma Baltijas valstis bija atsevišķā kategorijā no pārējām PSRS republikām, jo tās vienīgās laikā starp abiem pasaules kariem bija neatkarīgas, un tautai bija dzīva atmiņa par dzīvi pirms tam, kad “atnāca krievs.”
Baltijas valstis ANO iestājās 1991. g. 17. septembrī – mazāk nekā mēnesi pēc puča sabrukšanas Maskavā un neatkarības atjaunošanas.
Nākamā gada 2. martā ANO uzņēma Armēniju, Azerbaidžānu, Kazahstānu, Kirgīziju, Moldovu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu.
Gruzijai bija jāpagaida līdz 1992. g. jūlijam. Krievija, Ukraina un Baltkrievija automātiski pārņēma PSRS, Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR vietas ANO un tāpēc atsevišķa uzņemšana vajadzīga nebija.
Ja komentāru lasi 18. novembrī, tad zini, ka šodien pusdienlaikā Saeimā bija svinīga sēde, kuru uzrunāja parlamenta priekšsēdētāja Mieriņa. No rīta Saeimas prezidija locekļi un citi piedalījās ekumeniskā dievkalpojumā Rīgas Domā. Sekoja ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.
Pēc sēdes parlamentārieši devās turpat uz 11. novembra krastmalu, lai novērotu militāro parādi, kura sākās plkst. 13.30.
Par 18. novembri kā tādu 1918. gadā un pēcāk visnotaļ izsmeļoši rakstīju pērn ap šo
pašu laiku. Komentāru var atrast šeit.
Virsraksts komentāram 2023. g. 20. novembrī bija “Latvija ir drošāka nekā tā jelkad ir bijusi pirms tam.” Tā tas bija tobrīd, un tā tas arī ir šobrīd, ja neņemam vērā faktu, ka amerikāņi sev ir ievēlējuši prezidentu, kurš nekāds NATO draugs nav un kurš ne reizi vien Baltijas valstis sajauca ar Balkānu valstīm.
Latvijas simtgade 2018. gadā atzīmēta ar lielu pompu un grandiozitāti. Māsa no Amerikas atbrauca ciemos kopā ar dēlu. Bija drausmīgi auksts, bet bijām uz militāro parādi un vakarā uz salūtu.
Savukārt 1988. gadā neatkarības septiņdesmitgadei par godu, Latvijas Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības nodaļas laikraksts okupētajā Latvijā nopublicēja Edvarta Virzas dzejoli par “karogu sarkanbaltsarkano,” kas vējā atraisījies skrej.
Galvenais materiāls Komjaunatnes laikrakstā todien bija par faktu, ka mūspusē bija uzradies PSRS Politbiroja loceklis un centrālkomitejas sekretārs Vadims Medvedevs, kurš Zinātņu akadēmijas mājā Rīgā tikās ar Latvijas PSR akadēmijas locekļiem un grupu zinātnieku.
Atzīmēts, ka dalībnieku starpā bija “biedri J. Vagris, A. Gorbunovs, I. Ķezebers, V. Soboļevs un S. Zukulis.”
Diskusijā par šo sarunu Padomju Jaunatnē bija šāds atzinums par Padomju Savienības “zinātniskajiem institūtiem”:
“Izrādījās, ka mūsu institūti nav bijuši gatavi tai situācijai, kas tagad izveidojusies republikā. Ja, teiksim, Tautas fronte izvirza zināmu programmu un šajā programmā varbūt ir pieļauta zināma atkāpšanās no marksistiskajiem uzskatiem, tad mūsu sabiedrisko zinātņu speciālistiem vajadzēja par katru šādu punktu izteikt savas domas. Tas palīdzētu republikas partijas vadībai pareizāk orientēties notikumos. Tātad teorijā mēs atpaliekam.”
1988. gadā centrālā valdība Maskavā jau bija uzsākusi savu perestroikas projektu, un diskusija okupētajā Latvijā bija šī fakta kontekstā. Gara, gara saruna bija par to, vai turpmāk pastāvēs vienota daudznacionāla Padomju Savienība, vai arī tādas nebūs. Tajā skaitā spriežot par to, kāda tālāk būs loma “marksistiskajiem uzskatiem.”
Apmēram mēnesi pirms tam nodibināta tekstā minētā Tautas fronte. Dibināšanas kongresā tā ļoti uzmanīgi sprieda par plašākām tiesībām reformētā Padomju Savienībā.
Otrajā kongresā 1989. gadā jau bija atklāts aicinājums par neatkarības atjaunošanu, un salīdzinoši neilgi pēc tam tās tā arī notika.
Taču Padomju Jaunatnē 1988. gada 18. novembrī arī bija redzams, ka laikraksta nepolitiskie darbinieki bija lietas kursā par notiekošo. Laika prognoze todien sākās šādi:
“Cienījamās dāmas un godājamie kungi! Mums šodien sirdī svētki, tāpēc arī debesis kādu mirkli skaidrosies. Taču neaizmirsīsim, ka tumsas spēku vēl ir daudz. Mazliet līs, bet tas mums netraucēs būt visiem kopā.”
Tekstu rakstot no rīta, nezinu, kādi būs laikapstākļi plkst. 13.30, kad sāksies militārā parāde krastmalā. No rīta ik pa brīdim līņāja. Bet pieļauju, ka arī šodien vai tiešā vai pārnestā nozīmē mēs nudien visi latvieši būsim kopā.
Un šajā neatkarības dienā arī pieminēsim mūsu brāļus un māsas Ukrainā. Parīt būs 1000 dienas, kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, un visu laiku kopš tam veikts nepārprotams genocīds un sērija kara noziegumu.
Ukrainas prezidents ir teicis, ka viņš uzskata, ka ar Donalda Trampa vadītu administrāciju Vašingtonā konflikts starp Ukrainu un ienaidnieku beigsies ātrāk. Pats Tramps ir apgalvojis, ka viņš panāks kara beigas pirmajās 24 stundās pēc tam, kad viņš stāsies amatā.
Tas ir ar pieņēmumu, ka Amerikas kādreizējais un nākošais prezidents ir ar dziļu izpratni par ģeopolitiku. Viņš tāds nav, un doma par konflikta ātru izbeigšanu ir pamatota faktā, ka Amerikas kādreizējais un nākošais prezidents jau ļoti sen ir kultivējis klēpja sunīša attiecības ar Kremļa fašistu.
Ko Kremļa fašists grib, to arī klēpja sunītis Amerikā darīs. Varam būt pavisam pārliecināti, ja Amerikas kādreizējais un nākošais prezidents sazināsies ar Kremļa fašistu ar jautājumu par to, kā izbeigt konfliktu Ukrainā, tad Kremļa fašists pateiks, ka Ukrainai vajag atteikties no Krimas uz mūžīgiem laikiem, no okupētajām teritorijām Ukrainas dienvidaustrumos uz mūžīgiem laikiem, un tāpat uz mūžīgiem laikiem atteikties no domas, ka Ukrainai vajag kļūt par NATO dalībvalsti.
Pirms pāris nedēļām internetā lasīju, ka ievērojams skaits ukraiņu uzskata, ka varbūt miera atjaunošanas labad vajag piekrist atsevišķu teritoriju atstāšanu ienaidnieka rokās.
1000 dienas, tie ir divi gadi un gandrīz deviņi mēneši. Jau pirmajā dienā sākās barbariski uzbrukumi un tie ir turpinājušies katru dienu kopš tam.
Vakar manā mājā Purvciemā divreiz pazuda elektrība. Bija kaut kāda problēma ar korķiem. Sēdēju tumsā un pārdomāju iespēju, ka elektrības pazušana varētu būt regulāra lieta.
Atcerējos, kā nupat Kremļa fašista spēki atkal ir sākuši bombardēt Ukrainas energoinfrastruktūru, acīmredzot ar mērķi ukraiņiem likt šo ziemu pavadīt tumsā un aukstumā.
Man nav viedokļa par to, kā šo lietu izbeigt, jo es neesmu ukrainis. Tikai un vienīgi Ukrainai un tās tautai ir tiesības lemt, kā rīkoties tālāk.
Viens, kas šķiet pavisam skaidrs, kamēr Kremļa fašists paliks dzīvs, nekas viņa attieksmē pret “tuvajām ārzemēm” un “Krievu pasauli” nemainīsies.
Nākamo četru gadu laikā pasaules varenākajā valstī saimniekos cilvēks, kuram par ģeopolitisko realitāti nav ne jausmas un patiesībā arī nav nekādas intereses.
“Putins mani aprakstīja kā gudru cilvēku,” tā Amerikas kādreizējais un nākošais prezidents reiz aprakstīja viņa attiecības ar Kremļa fašistu. Narcisisms visaugstākajā pakāpē ir šī cilvēka vadmotīvs. Nedz Ukrainai, nedz plašākai pasaulei tas nav pozitīvs pavērsiens.
Tomēr mēs esam NATO dalībvalsts, un ar visu Donalda Trampa ālēšanos, nekur nav pazudis solījums alianses dibināšanas līgumā par kolektīvu aizsardzību.
Zinu, ka labi ļaudis Eiropā un citur pasaulē plāno, ko darīt, ja Tramps 2.0 nudien nolems Ameriku izvest no NATO, kā viņš reizēm ir draudējis darīt. Vēl pirms tam jānodrošina nepieciešamā palīdzība Ukrainai, ja arī amerikāņi no procesa izstāsies.
Aizejošais prezidents Džo Baidens patlaban ir Brazīlijā. Pirmais ASV prezidents, kurš apmeklējis minētās valsts milzīgos mūžamežus, ar mērķi atgādināt, ka Brazīlijas milzīgie mūžameži ir pasaules plaušas, un to iznīcināšana būtu briesmīgi kaitīga.
Arī vides aizsardzība un klimata maiņa ir lietas, kuras nākošā administrācija Amerikā nicina un noraida. Amerikas Enerģētikas departamenta vadībā Tramps cer ielikt naftas kompānijas pārstāvi, un Vides Aizsardzības aģentūras vadībā kādreizēju ASV kongresmeni, kurš apsveica Amerikas izstāšanos no globālā Parīzes līguma par vides aizsardzību Trampa pirmajā termiņā un ir solījis to pašu nodrošināt arī nākamgad.
Pati Amerika piedzīvo masīvus orkānus un sausuma periodus un ugunsgrēkus, bet Trampam galvenais ir fosilie energoresursi, jo attiecīgo kompāniju pārstāvji allaž ir bijuši viņa draugi, atbalstītāji un finansētāji.
Ja tas nozīmē pasaules pakāpenisku bojāeju, Trampam un republikāņiem tas ir pilnībā pie pakaļas.
Mēs dzīvojam sarežģītā laikmetā, un nav šaubu, ka amerikāņi šogad 5. novembrī pieļāva toksisku, lai neteiktu fatālu kļūdu.
Taču mēs latvieši šodien sagaidām savas valsts 106. gadskārtu. Zinu, letiņiem patīk vaimanāt, ka mūsējā ir izmirstoša un pazūdoša tauta. Kā esmu rakstījis citreiz, Luksemburgā dzīvo tikai 40 tūkstoš cilvēku un tā ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē.
Savukārt mums ar 1,7 miljoniem – mums ir mūsu operzvaigznes, kuras apbur visu pasauli. Mums ir sportists, kurš divreiz uzvarēja BMX zeltu Olimpiskajās spēlēs. Mums ir kinorežisors, kurš nupat ir uztaisījis animācijas filmu, kura ir ieguvusi visas iespējamās starptautiskās balvas un nemaz nebūšu pārsteigts, ja tā nākamgad arī tiks pie Oskara.
Par visu vairāk mūsu valstij ir vieta pie starptautiskā galda. Un par visu, visu vairāk pēc 50 gadiem bezcerīgas okupācijas mēs tomēr tikām pie atjaunotas neatkarīgas valsts. Ar visām negācijām, kādas mūs reizēm māc un visām katastrofām, kādas pastāv mūsdienu pasaulē, to gan mums nevajadzētu aizmirst nekad!
Dievs, svētī Latviju! Un Slava Ukraini!
